Andis Sedlenieks

Par Latvijas iekšpolitikas sava veida raksturīgu iezīmi ir kļuvis fakts, ka līdz ar kārtējo Saeimas vēlēšanu tuvošanos aktualizējas arī jautājums par to, kā pareizi vēlams Latvijas Valsts prezidents.

No plašsaziņas līdzekļu darba kārtības nepazūd ar tā kā bijušo, tā kā oficiāli joprojām esošo Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču saistītas tēmas. Piemēram, nupat pēc ilgas spriešanas tika secināts, ka atlaist Rimšēviču no darba juridiski tomēr nav iespējams līdz brīdim, kamēr nav saņemts notiesājošs tiesas spriedums.

Tepat netālu esošā Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija bieži un labprāt mēdz sevi pieskaitīt pie ziemeļvalstīm. Arī Latvijā šāda tendence ir gana izplatīta, un bieži nākas dzirdēt, ka vispār jau mēs neesam nekāda Austrumeiropa, bet gan piederam pie Ziemeļeiropas. Vienīgi vēsturiski ir tā sagadījies, ka esam nonākuši ne gluži tur, kur mums vajadzētu būt.

Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, redzot jaunākos politisko partiju reitingus, kārtējo reizi nav iespējams izvairīties no izbrīna par to, cik ievērojama daļa Latvijas vēlētāju turpina atbalstīt atklāti populistiskus un marginālus politiskos spēkus.

Pirms dažām dienām Spānijas militārais iznīcināts, patrulējot virs Igaunijas gaisa telpas, nejauši izšāva klases gaiss – gaiss raķeti, kuru vismaz pagaidām tā arī nav izdevies atrast. Incidents oficiāli ir noformulēts kā negadījums, un varas iestādes to cenšas noklusēt, izliekoties, ka nekas īpašs nav noticis.

Ir noslēgusies politisko partiju kandidātu saraksta iesniegšana 13. Saeimas vēlēšanām, uzskatāmi liecinot, ka jaunu censoņu pieplūdums Latvijas politikā nav gaidāms. Dažādu jaunu sarakstu priekšgalā pamatā atrodas ļaudis, kuri tradicionāli ir nodarbojušies ar klejošanu starp partijām un kuru darbi stipri atšķiras no vārdiem.

Bijusī Saeimas priekšsēdētāja, ekspolitiķe Solvita Āboltiņa nupat tika oficiāli nozīmēta par Latvijas vēstnieci Itālijā. Jāatgādina, ka Āboltiņa kā politiķe izpelnījās pretrunīgus un biežāk tomēr negatīvus sabiedrības vērtējumus, kas vēl nav piemirsušies, tamdēļ pamatā negatīvi tiek vērtēts arī viņas jaunais amats.

Vairs nebūt ne aiz kalniem esošo Saeimas vēlēšanu sakarā Latvijas politiskās partijas jau ierasti ir sākušas izspēlēt tā dēvēto sarkano līniju kārti, jau laikus un skaļi paziņojot par savu gaidāmo nesadarbošanos ar tā dēvētajām prokremliskajām partijām, kā arī klusāk — par nesadarbošanos ar dažādiem vietējiem «populistiem».

Pagājušajā nedēļā Briselē notikušais Ziemeļatlantijas alianses (NATO) samits jau ir iegājis vēsturē galvenokārt nevis ar tajā pieņemtajiem lēmumiem aizsardzības jomā, bet gan ar secinājumu, ka Eiropai nāksies palielināt aizsardzības izdevumus — par labu ASV un to prezidentam Donaldam Trampam.

Kamēr Latvija svinēja savā vēsturē vērienīgākos Dziesmu un deju svētkus, uz mūsu vispārējās aizrautības fona ir sākuši risināties liela mēroga notikumi, kuru sekām vajadzētu būt gatavām arī mūsu valsts augstākajām amatpersonām.

Ukrainas iedzīvotāju masveida emigrēšana no valsts darba meklējumos ir nostādījusi dilemmas priekšā arī Latvijas politiķus — no vienas puses lēta darbaspēka pieplūdums ir izdevīgs uzņēmējiem, taču no otras — tas samazina darba algas atsevišķās profesijās.

Viens no pēdējo dienu apspriestākajiem notikumiem Latvijā ir Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa un ar viņa vadīto partiju KPV LV saistītu ļaužu īslaicīgā aizturēšana Līgo svētku priekšvakarā.

Nesen par savu esamību atgādināja Jaunā konservatīvā partija (JKP), viena no kuras «sejām» Juris Jurašs publiskoja videoklipu ar apgalvojumiem, ka divi no Nacionālās apvienības (NA) redzamiem politiķiem, Raivis Dzintars un Imants Parādnieks, it kā saņēmuši no «maksātnespējas administratoru mafijas» iespaidīgas naudas summas — attiecīgi vairāk par simt tūkstošiem un pusmiljonu eiro.

Nesen Eiropas banku federācija publiskoja kādu visai interesantu pētījumu, kura ietvaros analizēta mājokļu vērtības un ar mājokļiem saistītu dažādu finanšu operāciju daļa Eiropas valstu IKP.

Maija beigās Rīgā tika nogalināts viens no valsts ietekmīgākajiem maksātnespējas administratoriem Mārtiņš Bunkus, kura slepkavība daudziem atsauca atmiņā bēdīgi slaveno pagājušā gadsimta pēdējo desmitgadi, kad attiecību skaidrošana ar dažādu ieroču palīdzību bija plaši izplatīta parādība.

Nesen bez īpašas pompozitātes tika atzīmēta komunistiskās ideoloģijas pamatlicēja Kārļa Marksa 200. dzimšanas diena. Latvijā tā būtu tikusi pieminēta tikai kā vēstures fakts, ja vien daži politiķi nepaustu savu neapmierinātību par to, ka Marksam veltītajos piemiņas pasākumos piedalījās arī Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājs Žans Klods Junkers.

Saeimas Nacionālās Drošības komisija (NDK) nupat nāca klajā ar likumdošanas iniciatīvu, atbilstoši kurai tiek prasīts, lai Latvijas televīziju piedāvāto kanālu pamatpaketēs vismaz 90% kanālu būtu Eiropas Savienības (ES) oficiālajās valodās.

Latvijā turpina virmot kaislības, saistītas ar depozītu sistēmas iespējamo ieviešanu. Lai arī domstarpības kā parasti grozās ap naudu, ar bankām depozītu sistēmai nav nekāda sakara — runa šajā gadījumā ir par iepakojumiem, bet, ja vēl vienkāršāk, tad galvenokārt par tukšajām pudelēm un arī skārda bundžām.

Savulaik, un tas nemaz nebija tik sen, pastāvēja tāda impērija kā PSRS, kuras viena no raksturīgākajām iezīmēm bija vēlme regulēt un kontrolēt pilnīgi visu, līdz kam vien šī impērija spēja aizsniegties. Centieni regulēt visu iespējamo beigās kļuva par vienu no būtiskiem PSRS sabrukuma cēloņiem.