Jānis Lapiņš, kuram šogad atzīmējām 140. dzimšanas gadskārtu, mūsdienās galvenokārt pazīstams kā latviešu sarkanbaltsarkanā karoga popularizētājs, bet maz zināms kā publicists, rakstnieks, kritiķis un pedagogs.
Pirms 150 gadiem Valmieras apriņķa Budenbrokas muižā galdnieka ģimenē dzimusi un Dikļu baznīcā kristīta nākamā Valmieras mūzikas skolas dibinātāja, pianiste Anna Ķirpīte.
1937. gada maijā apritēja astoņpadsmit gadi, kopš igauņu karaspēks atbrīvoja Valmieru no lieliniekiem.
Bērzainē pie Cēsīm atklāts piemineklis Albertam Holanderam. Tā pirms 150 gadiem vēstīja Baltijas laikraksti, aprakstot 1873. gada 10. septembrī notikušās Holandera pieminekļa atklāšanas svinības. Vairumam mūsdienu lasītāju svešs būs gan Alberta Holandera vārds, gan stāsts par viņa pieminekli.
Šī gada otrie Mūzikas svētki Burkānciemā skanēja pagājušajā sestdienā (12. augustā) Austrumu ielas 31. nama ābeļdārzā.
Karavīru brāļu kapi Pilsētas (Centra) kapsētā sākti veidot Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā un apbedījumi turpināti arī nākamajos gados jau pie citām politiskajām varām.
Trešās atmodas laikā, vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, kā jauns vēsturnieks, kurš ieinteresēts Valmieras noklusētās vēstures izpētē un popularizēšanā, tiku uzaicināts izteikt viedokli par tolaik daudzu prātus nodarbinošo domu — kā atbrīvoties no padomju okupācijas laika varas uzspiestajiem ielu nosaukumiem.
2022. gadā luterāņi mūsu valstī atzīmēja vairākas nozīmīgas jubilejas: 500 gadus, kopš luteriskā Reformācija sāka nostiprināties tagadējā Latvijas teritorijā, kā arī apritēja 100 gadu Latvijas evanģēliski luteriskajai Baznīcai (LELB).
1880. gada 4. jūnijā ziņu par Vidzemes gubernatora atļauju fotogrāfam Kārlim Andersonam Cēsīs ierīkot «nobildētavu» publicēja arī laikraksts «Baltijas Zemkopis».
Latvijas fotogrāfijas vēsturē uz līdzšinējo pētījumu bāzes nostiprinājies viedoklis, ka par pirmo profesionālo latviešu fotogrāfu uzskatāms Cēsu fotogrāfs Kārlis Andersons (1844.-1912.).
1944. gada septembra beigās, tūlīt pēc vācu karaspēka atkāpšanās, Valmierā, kuras centrālā daļa okupāciju varu maiņā bija nodegusi, līdz ar sarkanarmiešiem ieradās padomju varas aktīvisti, kuri sāka organizēt pilsētas dzīves atjaunošanas darbus. Skolu ēkas lielākoties vai nu bija piemērotas karaspēka vajadzībām, vai arī bija nodegušas.
Stāsts par Valmieras Mūzikas skolas sākumgadu vēsturi tuvojas noslēgumam. Rakstā viscaur bija jūtama Alvīnes un Arnolda Sinepu klātbūtne.
1940. gada vasara Latvijā pagāja ar padomju okupācijas varas un viņu atbalstītāju realizētajiem pārkārtojumiem, kas daudzos gadījumos bija saistīti ar represijām. Arī Valmierā represijas skāra gan pedagogus, gan audzēkņu vecākus, līdz ar to arī viņu ģimenes locekļus. Mūzikas skolas skolotājus represijas un atlaišanas no darba tieši neskāra.
Valmieras Latviešu skolu biedrības valde, kuras priekšnieks vēl tobrīd bija privātadvokāts Vilis Gailis, 1935. gada 19. marta sēdē vienbalsīgi pieņem Mūzikas un tūrisma veicināšanas biedrības priekšlikumu pārņemt Mūzikas skolu biedrības rīcībā.
Mūzikas skolas uzturētāju Centrālās Latviešu Jaunatnes savienības (CLJS)Valmieras nodaļu jau iepriekšējos gados bija satricinājušas gan vietējās, gan arī valsts mēroga organizācijas šķelšanās problēmas. Pēc sekmīgi noorganizētās I Ziemeļlatvijas skautu nometnes 1930. gada vasarā, mainoties organizācijas vietējai vadībai, vairāk nekā desmitkārt saruka pāri par 100 dalībnieku lielā Valmieras 17. skautu vienība. Tāpat visu laiku finansiālas un citas problēmas neatstāja arī Mūzikas skolu. Tādēļ CLJS Valmieras nodaļas vadība vēl pirms organizācijas likvidācijas domāja par tās reorganizāciju.
Lai gan Centrālās Latviešu Jaunatnes Savienības Valmieras nodaļa atteicās pāriet pie biedrības «Latvju Jaunatne», tomēr valmieriešu organizācijā kaut kas gruzdošs palika. Par to liecina arī ieraksti tās ienākošo rakstu grāmatā. 1930. gada 9. janvārī reģistrēts «Valmieras mūzikas skolas ziņojums par skolas darbības traucējumiem». Tajā pašā dienā reģistrēts arī skolas lūgums atsvabināt skolu no Ls 2 – iemaksas savienībai par katru klavieru klases skolnieku. Trūkst ziņu par to, kad šāda nodeva tikusi ieviesta. Redzams, ka lietas turpinājušas samilzt: 9. aprīļa ieraksts vēsta, ka skola lūdz sasaukt saimn[ieciskās] komit[ejas] un valdes kopēju sēdi, kur apspriest traucējumus mūzikas skolas darbā.
1924. gada rudenī bijušās Pakalniņa skolas telpās Arnolda Sinepa vadībā Mūzikas skola sāka piekto darbības gadu. No iepriekšējā pedagogu sastāva palikuši bija tikai divi – skolas pārzinis Sineps un profesors Brauers.
Pēc 1921./1922. mācību gada beigām par Mūzikas skolas vadītājas Annas Ķirpītes pēcteci kļuva klavieru klases vadītājs Pauls Krieviņš. Lai gan apriņķa pašvaldības sarakstē ar skolu 1922. gada jūlijā dēvēts par direktoru, oficiāli amatā viņš stājās tikai ar 1922./1923. mācību gada sākumu 1. septembrī.
Vai skolai būt?
Anna Ķirpīte atbildes vēstulē pauda prieku par IM Pagaidu Mūzikas pārvaldes vadītāja prof. Jāzepa Vītola izteiktajām optimistiskajām prognozēm skolas pabalsta saņemšanā, taču tas tomēr nekliedēja viņas bažas par skolas turpmākās pastāvēšanas iespējām. A. Ķirpīte oficiālajā vēstulē pārvaldei 1921. gada 11. maijā rakstīja:
1920. gada 4. jūnijā, kad Pauls Šuberts bija uzrakstījis IM MD Mūzikas nodaļai atskaiti par komandējumu ar ieteikumu par mūzikas skolas atvēršanu Valmierā, notika Annas Ķirpītes spējīgāko audzēkņu klavieru vakars. Koncertā Valmieras Amatnieku biedrības zālē piedalījās Alma Štokmane (prec. Tirzīte, 1902-?), Aleksandra Jaunbērziņa (1903-1991), Velta Krastiņa (prec. Anševica, 1902-1973), Irma Palkavniece (prec. Oliņa, 1900-1984), S. Šmite un Oļģerts Kreišmanis (1904-1945). Mūzikas skolas dibināšanas kopsakarībās koncerts uzskatāms arī kā jaundibināmās mācību iestādes popularizēšanas pasākums.