Kad nesen rakstīju par Briežmuižas lapegļu aleju un priecājos par tur saaugušajiem zaļajiem kadiķiem ar ļoti vērtīgo ogu pārpilniem zariem, kāda «Liesmas» lasītāja man jautāja, vai tad kadiķu ogas nav indīgas un vispār ir kaut kur izmantojamas. Atbildēju, ka pats diezgan daudz esmu apēdis, bet, kā redzams, vēl pie dzīvības esmu.
Pārdomas par alejām
Ir Latvijā daudz savdabīgu dižkoku, par kuru spēju turēties pretī it kā visu sagrauzt spējīgajam laika zobam var vien brīnīties. Taču mani vienmēr izteiksmīgāk ir uzrunājušas senās, jau pirms simt gadiem stādītās alejas, kurās koki, satiekoties vien ar zariem, izjūt cits cita plecu un vienotā ierindā stāv gluži vai goda sardzē aizejošam laikam.
Valmierieši Baiba un Andrejs pie dārza zālienā bija pamanījuši neierastu plankumu. Domājuši, ka tur nomesta kāda lupata.
Kad nesen rakstīju par ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem, ievērību izpelnījās manis līdz šim vēl neaplūkotie Rāmnieku atsegumi Plāņu pagastā. Rakstos atradu: «Dabas pieminekli veido vidējā devona Živetas stāva Burtnieku svītas smilšakmeņu, aleirolītu un mālu atsegumi Gaujas labajā pamatkrastā.
Kad, lūkojot dabas vērtības, pie Strenčiem iznāk nogriezties uz Oliņām, grēks ir nepalūkoties, kā klājas tuvumā un pat tālumā pietiekamu popularitāti ieguvušajam Oliņu avotam.
Lai veicinātu dabas daudzveidības saglabāšanu privātajos mežos, Dabas aizsardzības pārvalde (pārvalde) veidos jaunus sadarbības modeļus pilotprogrammā «Dzīvais mežs» un aicina meža īpašniekus pieteikties brīvprātīgajiem dabas aizsardzības līgumiem līdz šī gada 31. oktobrim.
Vecākais
Kas ir Gaujas nacionālais parks (GNP), vismaz mūsu pusē laikam gan nevienam vairs nav jāskaidro. Gados jaunākajiem var vien atgādināt, ka šis 1973. gadā izveidotais parks ir vecākais Latvijā un otrs vecākais Baltijā (1957. gadā dibināts Vilsandi parks Igaunijā Sāremā).
Varētu domāt, ka īpaši, lai mudinātu arī latviešus tikt vaļā no pēdējo gadu satraukuma par lāču briesmām un veicinātu sabiedrībā krietni nopietnāku sapratni par šo Baltijā sastopamo vienīgo lāču dzimtas dzīvnieku, igauņi aicina latviešus iesaistīties fotokonkursā «Lācis – mūsu kaimiņš».
Karstajās dienās ar spiningu brienot pa Gauju vai arī dodoties kārtējā pastaigā gar tās krastiem, jau kuro reizi nevaru no prāta izmest pārdomas, ka Valmiera pret savu, kā bieži ir teikts, galveno ielu — visādā veidā skaisto upi — tās dažādos posmos un it sevišķi krastu pusēs izturas izteikti netaisni.
Šoreiz devāmies lūkot Ābeļu dižakmeni, par kuru pa laikam šur tur pavīd diezgan interesanta informācija, bet kurš pat Google kartē kā īpašas ievērības objekts nav precīzi atzīmēts.
«Šovasar lilijas ziedēšanā ir satrakojušās kā vēl nekad!» izskan vēstījumi saziņas līdzekļos. Ja nu tā, tad ir īstais laiks, lai vēlreiz paviesotos Liepas muižā, kur tās pārvaldnieks Guntis Bērziņš pirms gadiem bija pamanījis dažas vislatviskākās – Daugavas lilijas.
Nekur jau gan tā no kartēm nav pazudusi, vien tūristiem domātu norāžu, kā līdz tai nokļūt, tikpat kā nav.
Līdz ar vasaras iestāšanos ir sākusies atvaļinājumu sezona. Ja nepieciešamas jaunas idejas vai padomi ceļojumu plānošanai, noderēs dažādas mobilās lietotnes.
Miljongadīgās
Māte Daba, lai dzīvības izdzīvotu, turpinātos un vairotos, ir daudz ko izdomājusi un cauri laikiem izvadījusi. Arī kamenes jeb zemes bites (Bombus).
Kad noplok pali un ir iespējas doties dabā, nenožēlosit, ja aizbrauksit līdz Līgatnei uz Gaujas labo krastu, kur jūs sagaidīs pārceltuve un pārcēlājs. Viņš pat par ne dikti lielu samaksu jūs pāri Gaujai ar prāmi pārvedīs un, ja vēlēsities prieku dubultot, arī atpakaļ.
Jau, var pat teikt, gadiem esam raduši no gājputnu gaitām pārlidojušo dižāko putnu rosību savās ligzdās un jau pirmās tur perējumam sadētās olas skatīt Latvijas Dabas fonda (LDF) ligzdu tuvumā uzstādītajās tiešraides kamerās.
Burvestību laiks
Pirms Lieldienām, kad, sagaidot Jēzu Jeruzālemē, cilvēki viņu sveica, uz ielām izklājot palmu zarus, Klusās nedēļas ievadā kristieši atzīmē Palmu svētdienu. Latvijā palmas neaug, tādēļ kristietības ieviesēji, pamanījuši, ka tieši šajā laikā pie mums krāšņi zied pūpoli, būtībā pielāgojās vietējām paražām un šo dienu nosauca par Pūpolsvētdienu.
Daudziem lauciniekiem klāt ir gaidīšanas laiks, kad un vai atgriezīsies stārķi ligzdā pie mājas, jo uzskata, ka šie putni atnes svētību.
Meklējot rakstos un tagad arī internetā interesantas ar dabu saistītas lietas, gadās pamanīt ko tādu, ko gribas arī savām acīm skatīt.
Ar nelielu kavēšanos arī Latvijas Dendrologu biedrība izšķīrusies nosaukt Gada koku 2022. Šādu godu tā uzticējusi parastajai eglei (Picea abies). Jāatceras, ka egle Gada koks bija jau 2013. gadā.