Kad starp dažādajiem aizliegumiem noteikts arī diezgan dīvainais – nedoties uz labiekārtotajām dabas takām, bet pastaigas svaigā gaisā daudzi tomēr uzskata par veselīgam dzīvesveidam ļoti vajadzīgām, viņiem svētku dienās tādas iespējas piedāvāja Valmieras Tūrisma informācijas centrs. Tūrisma aktīvisti Valmierā bija iezīmējuši vairākas interesantas pastaigu takas.
Kad ir ierobežota iespēja tikt līdz tālām zemēm, daudzi meklē pastaigu takas Latvijā un arī atrod līdz šim ievērību maz nopelnījušas vai piemirstas dabas vērtības. Tā Facebook pamanījām burtniecieša Jāņa Bikšes fotogrāfijas, kurās viņš pēc pārgājiena ar ģimeni gar Sedas lejasteci bija fiksējis dižos Kangaru ozolus.
495 kvadrāti Latvijas kartē
Jau diezgan banāls kļuvis no dažādām tribīnēm skanošais apgalvojums, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē un mums ir ļoti daudz zaļo, dabisko bagātību. To, cik šie apgalvojumi ir pamatoti vai tomēr dažkārt arī krietni pārspīlēti, mēģina noskaidrot Latvijā pirmo reizi notiekošā, tiešām lielas teritorijas aptverošā vērienīgā dabas vērtību apzināšana – dabas skaitīšana.
Māras upe
Krēslainajā novembrī, kaut vai tikai atmiņās vēlreiz pārstaigājot vasaras un rudens redzējumus, netieku projām no Gaujas. Dzejiskās un reālās pārdomās, pat diezgan fantastiskos pieļāvumos tīri subjektīvi sāku meklēt atbildi pat uz jautājumu, vai tomēr Gauja un nevis Daugava nav pelnījusi Likteņupes vārdu.
Ja tautas dziesmās ir teikts, aiz kurām eglēm saule naktīs guļ, par vēja atpūtas un danču vietām gan nevienu pantiņu neesmu atradis. Bet iepriekšējā nedēļā, viesojoties pie ĀRIJA RIŅĶA Valmierā, Rožu ielā, domājams, ka uzzinājām, kur atpūšas, rotaļājas un pat katrs uz savu pusi virpuļo, ja ne visi Valmieras, tad vismaz Burkānciema vēji.
Pirmo dzinējmedību rīts medību kolektīvam Mazsalaca šosezon Sēļu pusē – mežā blakus ceļam uz Vērsi – sākās kā parasti. Mednieki (arī pāris mednieces) sarokojoties apsveica cits citu ar medību sākumu un vēlēja jaunus piedzīvojumus. Pēc obligātas dokumentu, ieroču pārbaudes un medību vadītāja stingras drošības instruktāžas tika nolemts, ka šodien medīs tikai lielos dižmedījumus – aļņus, staltbriežus un mežacūkas.
Purvu «sačakarēšana»
No Latvijas teritorijas turpat 5 procentus aizņem purvi, kas tūkstošiem gadu ir veidojuši savu augu un purva dzīvi mīlošu dzīvību un dzīvībiņu valsti. Dabā viss bija dabiski, līdz cilvēki nesāka rakt grāvjus, lai purvus nosusinātu. Vietās, kur to darīja, lai iegūtu kūdru, darbi atmaksājās. Bet citviet ne purvs tika pievārēts, ne arī mežu vai tīrumu iekopt izdevās. Vienkārši sakot, purvi tika «sačakarēti».
It kā lai kompensētu ar ķīmijas un modificētu gēnu palīdzību izaudzēto bieži vien jau pārāk nedabisko pārtiku, daudzi vismaz izvēlas dzert pēc iespējas dabiskāku ūdeni.
Rudenī pie mežābeles nevar nepamanīt, ka daudzi zemē sakritušie ābolēni ir putnu saknābāti. Acīmredzot, lai no serdēm izdabūtu sēkliņas.
Kad atkal rakstām un diskutējam par straujtecēm, to saglabāšanu, arī atjaunošanu, iesakām ieinteresētajiem pabūt pie Gaujas pietekas Vizlas. Šī Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidus upe tiek vērtēta kā straujtecēm visbagātākā visā Vidzemē un, iespējams, pat Latvijā.
Kad rakstīju par pirms mēneša Vidzemes piekrastē notikušo Kurliņupes glābšanas talku, kurā upe tika attīrīta no koku sagāzumiem un bebru veidota dambja, jau pieminēju, ka Pasaules Dabas Fonda direktoram un mežsaimniecības programmas vadītājam JĀNIM ROZĪTIM par šādu mazo upju attīrīšanu no ūdenī trūdošiem kokiem un kritalām ir nedaudz atšķirīgs viedoklis, ko viņš arī gribēja atgādināt. Tādēļ publicēju viņa šajā talkas dienā «Liesmai» pastāstīto.
Kopā ar citiem reģionālajiem laikrakstiem “Kurzemes Vārds”, “Saldus Zeme”, “Kurzemnieks”, “Tukuma Neatkarīgās Ziņas”, “Stars”, “Auseklis” un “Durva”, kā arī reģionālo televīziju “TV Kurzeme” esam uzsākuši un gada garumā īstenosim projektu “Novadi Zaļo”, kas paredz vides tematikai veltītu publikāciju kopīgu sagatavošanu un publicēšanu mūsu mediju platformās internetā, sociālajos tīklos un drukātajā izdevumā, uzrunājot plašu mērķauditoriju Latvijas reģionos. Sagatavosim kvalitatīvu saturu par vides tematiku, ko atklāsim ar daudzveidīgām žurnālistikas metodēm un piedāvāsim savai auditorijai Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē, pieskaroties 12 dažādām vides tēmām, par kurām internetā un sociālajos tīklos vēstīsim vismaz reizi divās nedēļās, televīzijā un drukātajā presē – reizi mēnesī.
Trešdien virs Salacas 3. nēģu tača, klātesot Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR zinātniekiem, Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta, Dabas aizsardzības pārvaldes, Salacgrīvas pašvaldības, vietējās makšķernieku biedrības pārstāvjiem, kā arī žurnālistiem un par šeit notiekošo ieinteresētiem salacgrīviešiem, oficiāli darbību sāka uz nārstu migrējošu lašu un taimiņu skaitītājs.
Pasaules Dabas fonda un Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) paspārnē iniciatīvas «Dari labu dabai» ietvaros notiek talkas, kurās brīvprātīgie palīdz atjaunoties biotopiem, retu sugu dzīvotnēm, upju straujtecēm. Piektdien tāda bija arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, lai palīdzētu Kurliņupei.
Kad atkal klāt Dabas koncertzāles laiks, nevaru neatgādināt, ka šis multimediju pasākums, kas sevī apvieno zinātni, dramaturģiju, mūziku un mākslu un ir kļuvis par starptautisku atzinību guvušu dabai veltītu projektu, aizsākās mūspusē, Burtniekos. Kad 2005. gadā projekta «Bioloģiskās daudzveidības aizsardzība Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā» ietvaros Burtnieku ezera pļavās notika akcija «Meklējam griezi!», tur pirmais ideju par šādu koncertu, kas būtu veltīts putnu balsīm un citām dabas skaņām, izteica ornitologs Otars Opermanis.
Valmieras krāšņākā rota Gauja gluži kā mākslinieka ota ar savu tecējumu iekrāso pilsētu. Vietām tās krasti ar straujo upes plūdumu savijas intensīvā krāsu paletē, citviet dabas rāmajā «gleznā» jaušami citi krāsu toņi. Viss vienuviet – starp četriem tiltiem pār Gauju. Valmieras Tūrisma informācijas centrs nomarķējis jaunu pārgājienu taku 12 kilometru garumā, kas ved gar abiem Gaujas krastiem.
Pēc dažām dienām apritēs divi gadi, kopš Valmierā pie Ģīmes dzirnavu dīķa un upītes tika atklāta Ģīmes dabas taka. Par to tās pirmajā gadā kaut dažus cildinošus vārdus centās pateikt vai katrs Latvijas masu medijs. Taču šovasar, kad vīrusa dēļ tūristu braucieni uz pasaules tālām zemēm bremzējas, aicinājumi, ka ikkatram dabas draugam, kurš to vēl nav paguvis, vajadzētu pastaigāties arī gar Ģīmes dīķi, tomēr ir pieklusuši.
Katram makšķerniekam ir savi dabas novērojumi un pazīmes, kad zivis varētu ķerties labi un ir vērts uz copi doties, vai arī kad cerības tikt kaut pie kāda loma ir gauži mazas un nav pat jēgas makšķeres auklu ūdenī slapināt. Tomēr ir dažas, vairuma makšķernieku akceptētas pazīmes, kad zivis ķeras (vismaz tām vajadzētu ķerties) nedaudz labāk nekā citkārt.
Kad 1934. gadā Eiropā tika realizēts viens no pirmajiem pasākumiem, kas saistīts ar putnu aizsardzību un pētniecību, tas tika sākts ar balto stārķu ligzdu uzskaiti.
Būs grūti vairs izpētīt, kurš valodnieks Latvijas visbezkaunīgākajai un rijīgākajai zivij kā elegantai dāmai vārdu izvēlējies sieviešu dzimtē – līdaka. Ir jau gan arī dainās «Ai, zaļā līdaciņa, nāc ar mani spēlēties…», taču varbūt pati dziesma ir pasvaiga, jo 16. gadsimta rakstos bieži šī zivs ir minēta kā «lideks», «līdaks», arī «līdacis».