Tūrisms un daba

No 1. oktobra, kad uz nārstu dodas lašveidīgās zivis, ir spēkā šo zivju ieguves liegums.

«Te ir bezrobežu skaistums. Cita realitāte.» Tā par Augstrozi un tās Lielezeru reiz teicis Imants Ziedonis. Labāk pateikt grūti, jo šo ezeru ar to aptverošajiem pakalniem, ar gan dižiem ozoliem, gan sīkām priedītēm pārpilniem mežiem un dažviet staigniem purviem var uzskatīt par vienu no skaistākajām Ziemeļvidzemes vietām.

Jau pāris gadu, bet it sevišķi šogad Burtnieks atkal izpelnījies ne vien iepriekšējā Burtnieku, bet nu jau arī lielā Valmieras novada deputātu pastiprinātu uzmanību. Savstarpēji pārmetumi un strīdi turpinās starp zvejniekiem un makšķerniekiem. Tiek atkal lemts par dažādu pētījumu un aizliegumu vajadzību, jo Burtniekā nu jau kuru gadu ir acīmredzams vērtīgāko zivju (līdaku un zandartu) lomu samazinājums gan makšķerniekiem, gan arī jau zvejniekiem. Vieni pārmet otriem, ka viņi ezeru burtiski izkāš.

Varbūt pat zeltu satur 

Tie, kuri skolas gados kaut cik ir arī ķīmiju mācījušies, atcerēsies, ka Mendeļejeva tabulā ir vismaz 118 elementu. Lielākā daļa no tiem kaut vai pavisam mazos daudzumos ir vajadzīgi arī mūsu organismam. 

20. jūlijā Rubenes baznīcā, Valmieras novadā, notika Igaunijā izdotā Latvijas tūrisma ceļveža «Läti Reisijuht» («Latvijas ceļvedis») publiskā prezentācija. Ceļvedis tapis, Igaunijas karšu izdevniecībai «Regio» sadarbojoties ar uzņēmumu «Karšu izdevniecība Jāņa sēta».

Meža zemenes pazīst laikam gan katrs latvietis, pat tie, kas pēc tām uz mežu nav gājuši, bet vien tirgū pirkuši vai baudījuši vien izcilas tortes krāšņā garnējumā. Taču daudz mazāk būs to, kas būs lasījuši vai pat pamanījuši meža zemenes radinieci spradzeni, kas pēc zinātnieku jaunākajiem pētījumiem vērtīguma ziņā mežinieci pat stipri pārspējot.

Nesaskaitītie

Latvijā ir vairāk nekā 12 tūkstoši upju un vairāk nekā 2000 ezeru. Cik ir avotu, līdz šim nav saskaitīts. Pirms 30 gadiem pēc Gunta Eniņa vadīta semināra avotu atrašanās vietu kartes veidošana tika uzsākta. Taču, kad vienā vasarā vien tika pamanīti apmēram 1700 avoti un tika vērtēts, ka tādu daudzumu nopietnāk izpētīt nepietiks spēka, kartēšana apsīka, turpinājās neregulāri, bez mērķtiecības.

Ir vietas, līdz kurām katram latvietim kaut reizi (varbūt pat vairākas) mūžā ir jāaizbrauc, jāaiziet. It sevišķi tiem, kuri gluži kā dievību godina Latvijas dabu. Neapšaubāmi tāds ir Gaiziņš, kaut vai Daugavas ūdeņu nu segtais, bet dzelmē tomēr vēl pastāvošais un reiz uz atgriešanos saules gaismā cerošais Staburags, arī Zilaiskalns un Sietiņiezis. 

Laikam tādēļ, ka ceļot gribošie labu laiku uz tālām zemēm nu tiek vien ar lielu apgrūtinājumu, viņi līdz šim mazāk zināmus dabas retumus daudz vairāk pamana tepat Latvijā. 

Kad nu jau no rīta agruma līdz vēlam vakaram dārzos ducina zāles pļāvēji un rūc trimmeri, Kauguru pagasta «Sapās» dzīvojošā Spodrīte Grudule rosina šo viņasprāt pārāk agro pavasarīgo trakumu kaut nedaudz piebremzēt. 

Kad gatavoju rakstu par Tūteres svētozolu un tā dēlu Vecates pagastā, vairākās interneta vietnē «Zudusī Latvija» ievietotajās seno laiku fotogrāfijās aiz šī dižā ozola saskatīju arī pamatīgas, lielas lauku saimniecības ēkas.

Kas gan to būtu domājis, ka arī Vasarsvētkiem piestāv salūts! Bet daba pēc pavasara siltuma un aukstuma untumiem ir tā pēc vasaras nocietusies, ka to sagaida ar gandrīz vai vienlaicīgu dažādu augu uzziedēšanu.

Kad, lai attālinātos no drūzmas, nu biežāk dodamies «pie dabas krūts», varbūt ir vērts skriet ne tikai uz jau populārām takām un vietām, bet lūkoties arī uz piemirstajām. 

Kad sāku cilāt dižkoku tēmu, mans kādreizējais klasesbiedrs Atis Kalējs izteica vēlējumu, lai pastāstu arī, kā klājas Latvijas paša senākā – Tūteres – ozola  dēlam.

Kad Raiskuma pagasta «Jaunrūjās» Jāņa Rukšāna kolekcijā uzzied krokusi, puķu draugiem Latvijā tā ir vēsts, ka ziedu pavasaris klāt. Lai gan krokusi šķiet ļoti trausli, tiem pietiek vien ar dažām saulainām dienām, lai ziedi sāktu vērties, veidojot siltumnīcā garus, krāsainus paklājus. 

Valmieras pusē šonedēļ atgriezies sniegs, savukārt, izejot ārpus mājas, redzam, cik skaisti apsniguši koki un ne tikai. Liesmai par skaistajām dabas vietām Valmieras novadā pastāsta MĀRTIŅŠ ANDERSONS.

Daži pieraksti uz diskusijas lappušu malām.

Lai mēs vairāk aizdomātos arī par laukos šobrīd notiekošo, Latvijas Ornitoloģijas biedrība par Gada putnu izvēlējusies izteiktu laucinieci – lauk­irbi (Perdix perdix). Šī putna liktenis ir vēl viena skarba apsūdzība videi nedraudzīgai saimniekošanai.

Jau esam rakstījuši, ka Vidzemes Augstskolas pasniedzējs tūrisma eksperts Juris Smaļinskis kopā ar domubiedriem veido garo pārgājienu maršrutu «Mežtaka», kas ved cauri Latvijas, Lietuvas un Igaunijas skaistākajiem mežiem un nacionālajiem parkiem.

Laikā, kad ir daudzi un dažādi aizliegumi kaut kur kopā iet, pulcēties, joprojām daba neko nav aizliegusi. Vēl jo vairāk – tā nav atcēlusi pasākumus un darbiņus, kas, brīvo laiku dabā pavadot, noteikti ir izdarāmi. Viens no tādiem ir putnu būrīšu pārlūkošana un iztīrīšana.