Valsts svētki aizvadīti, nu oficiāli varam sākt domāt par Ziemassvētkiem. Nedēļas nogalē pirmā Advente, un drīz jau gada noslēgums. Palēnām sāksies arī iepirkšanās drudzis jeb dāvanu meklēšana. No ārzemēm jau esam aizguvuši ne tikai bērnu izklaides svētkus – Helovīnu, bet arī Melnās piektdienas izpārdošanas, kas norisinājās pagājušajā nedēļā. Akcija un dzeltenās cenu zīmes jau kļuvušas mums kā bullim sarkanā lupata.
Aizvakar man piezvanīja ilgāku laiku neredzēts draugs. Balsī bija dzirdams neslēpts reibums: nāc ciemos, nosvinēsim manu otro dzimšanas dienu! 2013. gada 21. novembrī, tieši tajā brīdī, kad Zolitūdē iebruka lielveikala jumts (apmēram pulksten 17:41), viņam kopā ar mammu tur bija paredzēta nopietna iepirkšanās.
Nebūs, mīļais lasītāj, šoreiz gabaliņš par ekoloģiski audzētu un enerģētiski augstvērtīgu strausa gaļu Latvijas otro simtgadi sākuša latvieša ikdienas ēdienkartē. Ne mums, 99% šīs valsts iedzīvotāju, tāda nauda, ne šo dīvaino lielo putnu pie mums gana saaudzēts. Atļaušos vien atgriezties pie kāda šoruden rakstīta rubrikas Manuprāt gabala, kurā minētās personālijas, vizuāli diezgan precīzi noraksturotas un pat ar IESPĒJAMU ikdienas mācību vietu pieminētas, rampas gaismā nonākušas tikai profilakses nolūkos. Nu, kaut vai sabiedrības cīņā pret plaušu vēzi...
Ar Stabiņiem Latvijā ir problēmas. Interesantos apstākļos no mūsu valsts tiesībsargājošo iestāžu acīm 2009. gada rudenī pazuda uz 8 gadiem notiesātais RPIVA rektors Juris Stabiņš, četrus gadus vēlāk – jau taustāmāk – no Latvijas pagaisa viņa uzvārda māsa Ārija, ilggadēja Rīgas domes Dzīvokļu pārvaldes vadītāja. Arī viņai draudēja valsts maize. Stabiņas trimdinieces ceļu ir vērts pārskatīt vēlreiz. Kaut vai tāpēc, ka pavisam necerēti iespējama pazudušās Latvijas meitas atgriešanās tēvu zemē. Bez ziediem un sagaidītāju prieka asarām, policistu pavadībā.
Valsts jubileja Valmierā aizvadīta bez ārēja spožuma. Izņemot varbūt Goda un Gada valmieriešu cildināšanas pasākumu Drāmas teātrī, ko aculiecinieki un paši dalībnieki raksturojuši kā neparasti pārdomātu un saturīgu ar izcilu koncertu piedevās. Diemžēl visiem gribētājiem bezmaksas ielūgumu uz šo notikumu nepietika, tāpat arī ierobežotā vietu skaita dēļ nepietika ielūgumu uz vienu no simtgades filmām Homo Novus, ko valmieriešiem uzsauca Kino Gaisma 3D/Cinema. Atlika vien Latvijas kontūras skrējiens un svecīšu iedegšana Vecpuišu parkā.
Latvijas valsts simtgades svinības ir aizvadītas, un mums atkal nākas atgriezties politiskajā realitātē, kur ar prognozējamu izgāšanos ir beidzies Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) un tās līdera Jāņa Bordāna mēģinājums izveidot jaunu valsts valdību.
Šonedēļ paralēli visiem darbiem gatavojam nākamās nedēļas valdības sēdei jaunus budžeta grozījumus. Lai nebūtu janvārī tikai viena divpadsmitā daļa no šī gada budžeta. Es neatkāpjos no vārdiem, ka 2019. gada valsts budžets – tas ir jaunās valdības veidojums, jaunās valdības lēmums un jaunievēlētās Saeimas lēmums, tajā pašā laikā mēs izvēlamies iet nevis uz variantu viena divpadsmitā daļa, bet, iespējams, uz daudzgadu budžetu. Ja parlaments to akceptē, vismaz virsstundas Neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, tad mēs varam pielikt samaksai vēl klāt. Tad, protams, ir jautājums, lai to akceptētu arī parlaments. Manuprāt, šobrīd tomēr galvenais ir strādāt ar cilvēkiem un kopā visiem noticēt, ka būs valdība un ka šīs prioritātes netiks kaut kur izsviestas un aizstātas ar ko citu.
Pirms diviem mēnešiem jau rakstīju par Lattelecom pasniegto dāvanu vārdā Helio visiem interaktīvās televīzijas lietotājiem, no kuriem īpaši pateicīgi par šo jauninājumu ir vecākā gadagājuma cilvēki – bez palielinājuma stikliem vai platekrāna televizora iegādes viņu turpmākā šīs televīzijas skatīšanās ir viens liels murgs.
Mūsu valsts ieiet savā otrajā gadsimtā – ļoti ticams, ka tas būs nesalīdzināmi mierīgāks, raženāks un cilvēciskāks nekā tagad aizvadāmais. Pārāk vēsturiski vētraina, likteņa līkločiem bagāta, ar aklām cerībām un rūgtu vilšanos piesātināta, asinīm un asarām slacīta bija šī simtgade, un tāpēc mums ir neiespējami uz to atskatīties tikai ar viegli smeldzīgu nostalģiju.
Ir tāda sirreāla sajūta. It kā ierasta novembra ceturtdiena, un skaidri zināms, ka tieši pēc nedēļas būs tāda pati ceturtā nedēļas diena. Tomēr šī nedēļa, arī šīs dienas laikam tādas īpašas. Jo pēdējās kādā laika nogrieznī, ko mēs lepni varam saukt par savas valsts pastāvēšanas laiku. Par pirmajiem simt gadiem. Jau 19. novembra rīts atnāks Latvijai otrajā gadu simtenī. Tātad – pavisam citāds.
Šā gada 18. novembrī Latvija pievienosies Eiropas valstīm – simtgadniecēm. Pirms simt gadiem Latvijas politiķi spēja vienoties un proklamēt neatkarīgu, demokrātisku valsti, kurā ietilpa visi vēsturiski etnogrāfiskie novadi, to skaitā Latgale, kura ilgstoši bija atradusies Vitebskas guberņā.
Aizvadītajā nedēļā Valmierā notika forums «Brīvības forums. Valmiera. Latvija. Šodien un rīt». Tajā viedokli par brīvības nozīmi un tās dažādajām izpausmēm pauda vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki. Par brīvību kā garīgu vērtību runāja skolotāja un dzejniece DAINA SIRMĀ.
«Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās,» teicis Imants Ziedonis. Pie Ziedoņa rakstītā jau reizi no reizes latvieši atgriežas, kad domai vajag atbalsta punktu, lai savu pārliecību vērstu plašumā. Gluži kā taka pāraug ceļā, ja kāds to sāk iemīt. Soli pa solim, no domas uz domu, sevi stiprinot pārliecībā.
Šīs nedēļas nogalē beidzot pienāks ilgi gaidītā oficiālā Latvijas valsts pastāvēšanas simtgade. Galvenais šajā gadījumā gan ir ne tik daudz svētku salūti, koncerti un runas, cik Latvijas valstiskuma apzināšanās un nepieciešamība ikvienam kaut nedaudz padomāt par savu valsti, tās pagātni un nākotni. Valsts simt pastāvēšanas gadi tomēr ir pietiekami ilgs laiks un sava veida atskaites punkts, lai katrs klusībā pats sev atbildētu uz dažiem jautājumiem.
Autoceļi arī Latvijas otrajā simtgadē nebūs nekāda valdības prioritāte! Tā sacīt – domājiet par bezceļa auto iegādi, mīļie Latvijas ļaudis! Šāds secinājums diemžēl rodas, iepazīstoties ar jaunās valdības veidotāju nosauktajām prioritātēm, starp kurām nav autoceļu.
To, ka ģimenes braucamrīkam nepieciešams jauns akumulators, sapratu jau pirms vismaz pāris sezonām, tomēr allaž apmaiņas operācija tika atlikta, jo, piespraužot pāris reizes pa ziemu lādētāju, vāģītis atkal bija piestartējams, un tad jau arī siltais periods – pavasaris un vasara – bija klāt. Taču šoruden pēc pirmajiem mīnusiem, kad starteris kādurīt raidīja tikai nodevīgus klikšķus, un, neraugoties uz ieilgušo siltuma periodu, arī pēc kārtējās veiksmīgās uzlādes mans lēmums bija ciets un negrozāms – beidzot jāgādā jauns akumulators!
Pašlaik vēja elektrostacijas uzstādīto jaudu ziņā Eiropā zaudē tikai gāzes elektrostacijām. Gan hidroenerģija, gan atomenerģija paliek vēja enerģijas ēnā, nemaz nerunājot par savā ziņā jau arhaiskajām ogļu elektrostacijām. Eiropā neapstrīdamās vējinieku līderpozīcijās pērnā gada beigās bija Vācija – šajā valstī vēja parku kopējā jauda jau pāri 56 tūkstošiem megavatu. Virs 23 tūkstošiem megavatu elektroenerģijas vēja stacijās gatava ražot Spānija, virs 10 tūkstošiem vēl divas valstis – Lielbritānija (gandrīz 19 tūkstoši megavatu) un Francija (gandrīz 14 tūkstoši megavatu).
Aizvadītajā nedēļā Valmierā notika forums «Brīvības forums. Valmiera. Latvija. Šodien un rīt». Tajā viedokli par brīvības nozīmi un tās dažādajām izpausmēm pauda vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki. Par brīvību kā iespēju un prasmi sadarboties runāja uzņēmēja BAIBA RUBESA.
Iepriekšējā nedēļā aprunājos ar jauniešiem, kas iesaistījušies dažādās aktivitātēs visa gada garumā un piedalījušies akcijā «Manas 100 brīvprātīgā darba stundas», un man radās pārdomas. Brīnišķīga dāvana pašu valstij tik nozīmīgā jubilejā.
Pirmajā XIII Saeimas sēdē Valsts prezidents ātri vien dabūja uzzināt dažu jaunievēlēto deputātu viedokli par viņa izteikto mudinājumu savā darbā būt visas tautas priekšstāvjiem, ne tikai pašu partijas un tās vēlētāju interešu īstenotājiem. Īsi un kodolīgi tas skanētu: «Ej, Raimi, dziļi dillēs ar cēlām pamācībām – mums nu spēks rokās: kā gribēsim, tā arī izdarīsimies!»