Pēdējo mēnešu laikā aizvien acīm redzamāks kļūst fakts, ka 2014. gadā notikusī varas maiņa Ukrainā nav novedusi pie gaidītajām pārmaiņām šīs valsts iedzīvotāju dzīvē, tamdēļ emigrācija no Ukrainas ir pieņēmusi masveidīgus apmērus, pie tam darba meklējumus kā uz Eiropas valstīm, tā Krieviju dodas arī ļoti daudz kvalificētu speciālistu.
Kopš 30. jūnija atkal esam zaudējuši kādu daļu no savas personīgās identitātes. Ja pilnīgi precīzi, to ir iespējams zaudēt ikvienam pilsonim, kuram nezin kāpēc nepatīk pašam savā pasē redzēt savu dzimšanas datumu. Kā jau demokrātiskā sabiedrībā, gan jau tādi īpatņi mums apkārt ir, pieļauju, ka viņiem šīs līdz šim spēkā esošās, manuprāt, ļoti uzskatāmās un ātri nolasāmās identitātes pazaudēšana, vietā iegūstot bezpersonisku, toties unikālu 11 ciparu kombināciju, saistīta ar tīri privātām un ne vienmēr juridiski tīrām interesēm. Izrādās — līdzšinējā personas koda galvenais trūkums esot tā pirmā daļa, kas sastāv no cilvēka dzimšanas datuma. Kā uzskata Datu valsts inspekcijā, tas sniedzot pārāk daudz informācijas tad, kad tas nav nepieciešams... Pieļauju, ka viena no vietām, kur cilvēkam ar jauno personas kodu būs vieglāk, būs darba birža: labi saglabājušies pretendenti plus mīnus 50 varēs noslēpt savu patieso vecumu un, iespējams, vieglāk dabūt darbu.
Pagājušajā nedēļā Latvijā gāja jautri. Visam pāri, protams, valsts pirmās personas absolūti naivais ceturtdien tautas sapulcē Rīgas pils laukumā izteiktais aicinājums uz grēksūdzi visiem trim galvenajiem un pašiem runīgākajiem Rīdzenē noklausīto sarunu dalībniekiem. Ja tā patiešām notiks un visi trīs A sāks tautai stāstīt par to, kā savulaik, omulīgā gaisotnē kādu gardāku un dārgāku dzērienu malkojot, lielo valsts pīrāgu viņi trijatā gan plānojuši griezt, gan arī pēcāk sev tīkamos gabalos no visa veseluma nogriezuši, tad Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele ar pilnām tiesībām varēs izvirzīt Raimondu Vējoni ne vairāk un ne mazāk kā Nobela prēmijai. Nominācija varētu būt Par nācijas attīrīšanu ar pašu sasmērētāju rokām.
Šis virsrakstā minētais kāda Latvijā zināma politiķa teiciens ļaužu mutēs izskan joprojām. Tā vien liekas, ka, pieļaujot šādu solīšanu solīšanas dēļ, pasniegta mācībstunda bezatbildīgajiem, kas labu iespaidu gatavi atstāt kaut uz īsu brīdi, par tālākajām sekām nedomājot.
Valdības piedāvājums akcīzes un citu nodokļu pacelšanā, kaunīgi saukts par fiskālo «reformu», vakar klusi un rāmi tika iesniegts Saeimā. Taču miers Jēkabielas augstajā namā var izrādīties mānīgs — šāds politiskais «čiks»* kādam var lieti noderēt par veiklu ieganstu Māra Kučinska kabineta krišanai.
Jaunā Valmieras dome ķērusies pie darba, kā pirmo dāvanu uzticamajiem vēlētājiem pasniedzot siltumenerģijas un karstā ūdens tarifu pieaugumu par vismaz 26,6%, kas vissāpīgāk, protams, skars maznodrošinātos un pensionārus, kuri, pirms izdot, pirkstos apgroza katru eirocentu, domājot, vai pēc rēķinu nomaksas vēl kas atliks maizītei, kartupeļiem, zālēm un svētdienās zupiņai no vistu mugurām.
Domājot par sabiedrībā notiekošo, vakar mieru nedeva divi notikumi, kurus nevar salīdzināt, ja nu vienīgi piekrītot, ka kaut kādā ziņā abus vieno neizpratne par to, ka nav nekā mums blakus vērtīgāka par cilvēka veselību un dzīvību.
Ļoti negribētos, ka tautas satraukums un dusmas par nelikumībām atkritumu apsaimniekošanā ātri pārvērstos par samierināšanos. Vai mums nepietiek jau ar to, ka cilvēku sašutumu par korupciju noslāpē vispārējā neticība tās apkarošanas iespējām?
Lai cik attīstīta daudzās jomās būtu Valmiera, ir viena būtiska lieta, kas jau labu laiku Vidzemes lielpilsētai rada nopietnas problēmas. Īpaši reizēs, kad pilsētā notiek kādi lielāki masu pasākumi, uz kuriem ar autotransportu sabrauc ļaudis no tuvākas un tālākas apkaimes.
Pēdējo dienu laikā uzmanības centrā nonākušas spekulācijas par to, ka vienu no Latvijas varas partijām — «Vienotību» — pirms nākamā gada nogalē gaidāmajām Saeimas vēlēšanām varētu pamest vairāki redzami šīs partijas tā dēvētā liberālā spārna pārstāvji.
Pagājušajā nedēļā mediķu streika un īstās vasaras gaidīšanas nedaudz novārdzināto Latvijas sabiedrību skāra pāris sievišķīgi agresīvi politiski ekonomiski demarši.
Mēs, latvieši, esam ieradināti sadzīvot ar visiem pa labam, neiziet uz asumiem, grūtos laikus pārciest. Tāpēc gribam panākt savu, tikai padraudot ar pretestību vai, cik nu vien iespējams, maigi šantažējot. Tāpēc mēs esam gatavi par uzvaru atzīt pretējās puses niecīgāko piekāpšanos un ātri piekrītam piedāvātam kompromisam. Tāpēc arī streika draudi ir devalvējušies, sabiedrībā raisot drīzāk zobgalīgu attieksmi pret tā pieteicējiem.
Centralizētajā matemātikas eksāmenā 12. klases skolēniem šogad vidēji izdevies sasniegt 34,9% rezultātu. Matemātiski tas ir par 1,3 procentpunktiem mazāk nekā pagājušajā mācību gadā, bet tā vienkārši salīdzināt nevar. Pagaidām eksāmena saturā un uzbūvē būtiski nekas netiks mainīts, tāpēc arī rezultāti krasi mainīties nevar. Protams, mums gribētos, lai šie pāris procentpunkti būtu ar plus zīmi. Dažās skolās šogad tas ir izdevies, arī Valmierā. Bet viennozīmīgi skaitliski analizēt nevar, jo rezultātus nosaka daudzu objektīvu un subjektīvu faktoru kopums.
Nedēļas sākums atnesa dažas iepriecinošas ziņas godīgajiem nodokļu maksātājiem un darba ņēmējiem. Tajā pašā laikā dažs valdības lēmums radīja nopietnas pārdomas ne vienam vien Latvijā saimniekojošajam.
Viena no pēdējā laika aktualitātēm ir tā dēvētās oligarhu sarunas, kuru atšifrējumu publicēja izdevums «Ir». Šajās 2011. gadā notikušajās sarunās trīs vīri, zināmi arī kā «trīs A», un vēl daži sabiedriski aktīvi pilsoņi aktīvi nodarbojas ar ietekmes un valsts dalīšanu. Sarunām ir vienlaikus vairāki aspekti, uz kuriem nepieciešama arī atbilstoša reakcija, pie tam visi šie aspekti ir jāskata kā vienots veselums.
Baiba no Ādažiem sociālajos tīklos bija pateikusi publisku paldies NATO karavīriem. Zināt, par ko? Par to, ka viņi, pusdienojot kādā vietējā ēstuvē un savā starpā runājoties, bija pamanījuši, ka sieviete kaut kā uz brīdi un vienlaikus netiek galā ar mazā bērna, somas un ēdiena paplātes nešanu.
Stājoties Eiropas Savienībā, mūsu valsts vadītāji tautai solīja darīt visu, lai Latvijas iedzīvotāju ienākumu līmenis arvien vairāk tuvinātos Eiropas Savienības vidējam līmenim. Nevarētu teikt, ka Eiropas kopkorī pavadītajā laikā mūsu valstij ir izdevies paveikt būtisku izrāvienu šajā virzienā.
Ugunsgrēks nelegālajā izgāztuvē dod man ieganstu kārtējo reizi pažēlot Māri Kučinski un visus viņa labos nodomus. Pašā nodokļu reformas apstiprināšanas karstumā Latvijas sabiedrībai tiek iegrūsta acīs tai ilgi noklusēta, cītīgi slēpta problēma — «melnais» atkritumu noridāšanas bizness.
22. jūnijs parasti tiek uztverts kā diena pirms Līgo dienas ar pirmssvētku steigu, laika prognožu lasīšanu un gatavošanos tradicionālajiem svētkiem. Kalendāros gan ir norāde, ka atzīmējama Varoņu (1919. gada Cēsu kauju) piemiņas diena, taču realitātē tas skar Cēsis un to tuvāko apkārtni. Kaut kā esam aizmirsuši, kas notika šajā pašā datumā pārdesmit gadus vēlāk. Jo vēsture dažbrīd ir visai dīvaina lieta.
Žēl, bet šogad Jāņu traģiskās statistikas ailes attiecīgajiem dienestiem gluži tukšas nepalika: kāds par ātru brauca, kāds par ātru ēda, vēl kāds gribēja aizpeldēt pārāk tālu... Tādi sīkumi kā jēgu pārdzēruši jāņubērni patiešām vēl bērnu vecumā jūnijā nav aktuāli, tas vairāk tiek uzpasēts tad, kad 1. septembrī sākas jaunā mācību gada atzīmēšana bērnu vidū pa pieaugušo vīzei.