Viedokļi

7. janvārī izskanēja ziņa, ka Zemgalē, tīrot elektrības līnijas trasi, nozāģēta Pētermuižas dižtūja, kuras apkārtmērs bija sasniedzis 2,76 metrus un ierindoja šo tūju par otru lielāko Baltijā (dižāka ir pie Bēnes). Nu publiskots Valsts vides dienesta izvērtējums, ka par šīs tūjas iznīcināšanu sods var būt 55 minimālo mēnešalgu apjomā, proti, 20900 eiro. Tas būs jāsamaksā trašu tīrītājai SIA «Vējkalni A.V.» vai tiem uzņēmuma strādniekiem,  kuri, izrādās, pat krietni mocījušies, lai tik dižu koku zemē dabūtu. Tā vai šitā, bet var pat brīnīties, ka tik stulbi rīkojušies pieredzējuši trašu tīrītāji (šai SIA tādos darbos jau 20 gadu pieredze).

Tādu retorisku lozungu atļaušos izteikt visiem, kas savā ikdienā virtuvē lieto dabasgāzi no trubas — Latvijā uzskaitītas vismaz 380000 gāzes plītis. Sagaidāmie aprīļa jociņi dabasgāzes tirgū viņus skars noteikti, ja ne citādi, tad ar jauniem cipariem norēķinu kvītīs. Mazāk kreņķu būs balonu gāzes lietotājiem — viņiem vienkārši nāksies maksāt tik, cik tirgotājs par gāzes balonu prasīs, taču vismaz jārēķina nekas nebūs.

Īstenībā tāds nāk pretim vai katru dienu. Ja gribi, spēj to sajust dzirkstoši labestīgā labrītā, labi zināma aktiera lomas atklāsmē, kolēģes uz galda noliktajā Valentīndienas šokolādes sirsniņā... Var jau debatēt, vai mums vajag šādus aizlienētus svētkus un tradīcijas, tomēr, piekritīsiet, ir taču tik jauki saņemt šādus mazus pozitīvisma lādiņus.

Gluži vai jāpateicas Anderam Pālsovam, Rīgas Ekonomikas Augstskolas rektoram, par viņa nevēlēšanos apliecināt savas prasmes «iezemiešu mēles» pārvaldīšanā. Šis skandāls ļāva mums daudz ko uzzināt par daža latvju politiķa, uzņēmēja vai cita «viedokļu līdera» attieksmi pret dzimto valodu. Lietas, ko nemaz negribētos uzzināt.

Naudas trūkums laukos negatīvi ietekmējis lauksaimnieciskajā ražošanā izmantoto dzīvnieku veselību. Jūtams, ka mazāk sauc talkā veterinārārstu, tādēļ ganāmpulkos parādās problēmas, ko sākotnēji saimnieks neaptver un atbildīgi nenovērtē. Dakteri saukt esot dārgi, tādēļ vairāk darīt sāk pats. Taču ir lietas, kur nav vietas šādai pašdarbībai, ko pats nemaz nedrīkst uzsākt. Finālā var sanākt sods par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku. Ir bijuši šādi gadījumi. Saimnieka visbiežākā atbilde: nezināju, ka to darīt nedrīkstu! Nezināšana neatbrīvo no atbildības pret tiem, ko esi pieradinājis.

Politiķi runā par divu ātrumu Eiropu. Ar to parasti izsaka valstu atšķirīgus ekonomikas izaugsmes tempus it kā vienotajā Eiropas Savienībā. Atšķirīgos ātrumus nosaka galvenokārt valstu, to uzņēmēju rīcībā esošie finanšu resursi, pieredze, arī gadsimtos pārbaudītās saimniekošanas tradīcijas. Bet šādas atšķirības ir arī reālajos ātrumos, ar kādu katrā valstī iespējams pārvadāt kravas, pārvietoties cilvēkiem. Latvijai, tāpat Igaunijai un Lietuvai, situāciju būt šobrīd otrā ātruma Eiropā nosaka gan ieilgusī un, iespējams, pat tīši saputrotā pāreja atpakaļ no padomju uz tirgus ekonomiku, gan reālie ātruma ierobežojumi slikto ceļu dēļ.

Pērn novembrī tika veiktas vairākas pārmaiņas autovadītāju apmācības programmā. Autoskolām, sagatavojot jaunos šoferīšus, beidzot būs pienākums viņus apmācīt arī braukšanā diennakts tumšajā laikā un slidenos apstākļos. Teorētiskajā apmācības procesā tiks vairāk runāts par dažādu situāciju paredzēšanu uz ceļa, risku novēršanu utt. Rezumējot: nākamajiem autovadītājiem būtu jābūt gatavākiem ceļu satiksmei nekā viņu priekšgājējiem.

Lai atbalstītu zemessargus, kuri brīvprātīgi iesaistījušies valsts aizsardzības stiprināšanā, būtu nepieciešams zemessargiem piešķirt nodokļa atvieglojuma statusu un piemērot ienākuma nodokļa atvieglojumus 150 eiro apmērā, kas zemessarga mēneša ienākumus palielinātu par vidēji 34,50 eiro jeb 414 eiro gadā. Nodokļu atvieglojumi jāpiemēro arī uzņēmējiem, kuri nodarbina zemessargus, samazinot darba devēja veikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmēru.

Nupat plašu rezonansi izraisīja Latvijas televīzijas (LTV) raidījuma «Aizliegtais paņēmiens» secinājums, ka, lai arī valsts tērē ievērojamus līdzekļus krievu valodas mācīšanai skolās un krievu valoda ir otra populārākā svešvaloda Latvijas mācību iestādēs, nomācošs vairākums skolēnu, kas šo valodu it kā ir apguvuši, patiesībā to neprot pat sarunvalodas līmenī.

Kopš oficiālās inaugurācijas 20. janvārī 45. ASV prezidenta Donalda Trampa vārds tiek locīts visos plašsaziņas līdzekļos un ne jau nu tajā pozitīvākajā nozīmē, kā pieklātos runāt par potenciālo sabiedroto. Pietiek ielūkoties dažos virsrakstos, kā, piemēram Tramps ierobežo ārvalstu musulmaņu iebraukšanu ASV (pirmdienas Neatkarīgā), Donalds Tramps nosauc Madonnu par pretīgu (Delfi) vai ASV psihiatri pauž nopietnas bažas par Trampa garīgo veselību (Diena), lai sāktu domāt, ka nupat pienācis gals civilizētajai pasaulei un parādi komandēs pustraks orangutans pie granātu kastes.

Pēdējais brīdis, kad valstij jāsaprot — būtu jāaizstāv mazie un vidējie vietējie tirgotāji. Situācija ir jau tā traģiska: dominējošie tirgotāji ir pārņēmuši pusi tirgus, bieži vien pārdošanas cena Rimi vai Maxima ir pat zemāka par to, ar kuru ražotājs piegādā preces mazumtirgotājam.

Sveicu laikrakstu ar kārtējo — bet ne viegli nākušo! — profesionālo uzvaru! Protams, vēl vairāk sveicienu un pateicības uzticamo un prasīgo «Liesmas» lasītāju saimei!

Šodien iznācis Liesmas 14000 izdevums. Šajos svētkos devām vārdu arī mūsu ilggadējiem lasītājiem.

Vēsturisks bija 2015. gada 18. februāris, kad Valmierā Sv. Sīmaņa baznīcas remontdarbu laikā svinīgā pasākumā, klātesot draudzei, tās mācītājam, pašvaldības vadībai un medijiem, atvēra Sv. Sīmaņa baznīcas tornī ievietoto Laika kapsulu, kurā vēstījums nākamajām paaudzēm bija ievietots 1970. gada 3. novembrī.

«Man, lūdzu, Liesmiņu trīs mēnešiem,» Rūjienas pasta nodaļā dzirdu sakām kādu balsi rindas sākumgalā.

Literārā satikšanās

Ar «Liesmu» satikos 1957. gadā, kad Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolā sākām izdot literāro žurnālu «Pīlādzītis» un mūs uzaicināja uz «Liesmu». Gājām Armīns Lejiņš (vēlāk kinoscenārists), Andris Briedis (satīriķis, žurnālists) un es. Izrādījās, arī laikraksts grib sākt publicēt dzejoļus un stāstus. Iespējams, ka tādu vajadzību noteica Eduarda Berklāva laika atkušņa elpa, vai arī mūs aicināja kā jauniešu līdzsvaru iepretī  dzejniekiem Dzintaram Vītolam un Kārlim Kalnietim, kas bija atgriezušies no izsūtījuma un arī sākuši nest uz «Liesmu» dzejoļus. Tur bija arī jaunais autors Valdis Pabriks no pedagoģiskās skolas, vēl prozaiķi Valters Zālītis, Visvaldis Tolēns, Melānija Kuģe un citi, vēlāk arī dzejniece Vita Vīksna — «Cīņas» korespondente. Nodibināja literātu apvienību, lasījām savus darbus un ar balsošanu izlēmām, kurus dot publicēt.

Redaktore tad bija Ilona Šteinberga. Atceros viņu allaž ar armijas šineli mugurā un nežēlīgi daudz smēķējošu. Frontē bijusi, tādēļ paskarba, bet pret jaunajiem izturējās kā mamma. Apvienības darbā viņa iejaucās maz, un literārā lapa sāka iznākt regulāri.

Šķiet, ka Lato Lapsas vadītais nejaucību atmaskošanas portāls «pietiek.com» strauji tuvojas savai lielākajai sakāvei. Latviešu tautai ir tādi elki, kuriem mesti akmeņi lec atpakaļ, sāpīgi trāpot pašam metējam.

Reizēm ir vērts palūkoties arī Krievijas televīzijas kanālos. Ne jau lai tur politiskas ziņas skatītu, bet vismaz par dažādiem interesantiem meklējumiem saimniekošanā uzzinātu. Tā šajās dienās manu uzmanību piesaistīja Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva paziņojums vai pat pieprasījums, ka ierēdņi ar dažādām pārbaudēm bez ļoti būtiskiem iemesliem nedrīkst uzņēmējus traucēt biežāk kā reizi trīs gados. Arī tad dažādu resoru un iestāžu pārstāvjiem pārbaudes būs veicamas vienlaikus.

Mūsu galvaspilsēta Rīga faktiski Latvijā ir valsts valstī. Ar iedzīvotāju skaitu, ar iespaidīgu ekonomiku — esošo un potenciāli iespējamo, ar daudzām un dažādām iespējām pašvaldībai pelnīt priekš rīdziniekiem un īpaši jau — Rīgas domē pie varas esošajiem — sev un sev pietuvinātajiem. No vienkārši bezkaunīgiem otkatiem iepirkumu konkursos, no izdevīgiem pasūtījumiem šo konkursu vinnētājiem — lēmēju radu un draugu uzņēmumiem...

Vai jums ir gadījies kādam teikt, lai aizver muti un paklusē? Baidos, ka tikai ļoti sterilā un pārpareizā ģimenes vai darba vidē kādam nav nācies savējos pieklusināt. Jā, varbūt ir vajadzējis par sabļaustīšanos atvainoties, taču tas noticis aci pret aci, izrunājot, kas un kā. Vienkārši garām debatēm par to, kas gadījies, kāpēc bijis jāpāršauj pār strīpu, nav laika, ir jāstrādā tālāk, jo darbs darbu dzen. Arī cents pie centa jāliek, lai sanāktu algai, peļņai kaut drusku un nodokļiem.