Zemkopības ministrs nesen ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sanāksmē Briselē norādīja, ka ES starptautiskās tirdzniecības stratēģijai ar trešajām valstīm ir jābūt ļoti pārdomātai attiecībā uz ES lauksaimniecības nozari.
Pašlaik aktuāli kļuvuši vairāki ar vēlēšanām saistīti jautājumi, pie tam nevis jau pēc dažiem mēnešiem paredzētajām pašvaldību vēlēšanām, bet gan nākamā gada nogalē gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Viens no tādiem ir jautājums par balsotāju reģistrācijas kārtību, kurā pastāv neliela nepilnība.
Mums ir divas lielās termoelektrostacijas — Rīgas TEC-1 un Rīgas TEC-2, kur ir divi agregāti, katrs ar 400 megavatiem. Viens no tiem strādā arī uz siltumtīklu, otram būtībā jāstrādā kondensācijas režīmā, kad tvaiks atkal tiek pārvērsts par ūdeni turpat uz vietas. Kāpēc abām šīm lielajām termoelektrostacijām jāmaksā obligātā iepirkuma komponente (OIK)? Protams, datus no šiem uzņēmumiem iegūt grūti, taču, manuprāt, pašizmaksa, ņemot vērā, ka gāzes cena nav lielāka kā 2 eirocenti par kilovatstundu (no 1 kubikmetra gāzes var saražot 5 kilovatstundas elektroenerģijas), sanāk pat zem vidējā elektrības tarifa. Līdz ar to abas TEC peļņu gūst tāpat, bez kādas vēl piemaksas!
Par mammu vai tēti neviens nepiedzimst, jo šīs sociālās lomas ir jāapgūst tāpat kā jebkas šajā dzīvē. Taču mācīties var tad, ja ir paaudzēs likti pamati, uz kuriem būvēt stāstu par sava bērna bērnību. Pāris nedēļu laikā Latvijā miruši trīs bērniņi. Viņiem bijuši vecāki, kur kāds gadiem, cits vēl tikai mēnešiem mācījies kļūt par vecāku, bet nekas nav sanācis, jo nav izpratnes par šo atbildību pat ābečnieka līmenī.
Līdz 2018. gada 18. novembrim atlicis pusotra gada ar astīti. Laika reizē maz un daudz. Daudz tādā nozīmē, lai it kā jūsmīgā prātu vētrā, entuziasmā visam domubiedru pulciņam acīm mirdzot, sabīdītu kādu varbūt ekskluzīvu, iespaidīgu un, protams, finansiāli dārgu, taču tai pašā laikā vienreiz lietojamu produktu, kuru diez vai kāds tā pamatīgāk atcerēsies pat pēc mēneša vai diviem. Jā, būs samēģināts, sataisīts, samenedžēts vai no puspasaules un par ellīgu naudu palaists gaisā kaut kas elitārs, ko vairāk vai mazāk profesionāli nofilmēs biezā slānī uz Latvijas simtgades svinībām sabraukušie ārzemju viesi. Bet ko ar to visu darīt jau 19. novembrī?
Šodien savā amatā stājas Amerikas Savienoto Valstu 45. prezidents Donalds Džons Tramps, seniors (14.06.1946.) — cilvēks bez jebkādas iepriekšējās politiskās karjeras un globāla uztraukuma cēlonis.
Darījumos ar skaidru naudu saduras sabiedrības un mūsu katra privātā interese. Izskatās, ka mums katram vienam būs jāpakļaujas valsts vēlmēm ar likuma burta palīdzību ieskatīties mūsu maciņos, nu, vismaz biezākos naudas muķos noteikti. Jo no šī gada 1. janvāra Latvijā fiziskām personām nav atļauti tādi skaidras naudas norēķini, kuru summa pārsniedz 7200 eiro. Tas attiecas gan uz vienu andeli, gan uz vairākām skaidras naudas operācijām. Likums nosaka: te nevar būt nekādas radu būšanas, tas attiecas arī uz darījumiem starp saistītām personām jeb pirmās pakāpes radiniekiem un nesaistītām personām. Būtiski, ka šim nosacījumam par darījumu summas griestiem nav ierobežojuma kaut kādā laika intervālā — tas ir beztermiņa! Tā labā ziņa visiem: stikla burkā vai zeķē joprojām katrs fiziskais personāžs Latvijā tāpat kā līdz šim var glabāt arī vairāk par 7200 eiro, ja tik daudz viņam iekrājies.
Diemžēl, taču uz ielas pēc vairāk nekā divu desmitu gadu ilgā mūža Latvijas televīzijas (LTV) pirmajā kanālā izmests tautā iecienītais raidījums Zebra. Tam liktenīgi izrādījušies divi Rīgas domes apmaksāti sižeti par tā saucamo kapu tramvaja projektu un sniega tīrīšanu Rīgas ielās.
Latvijas kaimiņvalsts Lietuvas valdība šonedēļ gatavojas pieņemt galīgo lēmumu par nedrošās trešo valstu spēkstacijās ražotas elektroenerģijas importa ierobežošanu, pie tam visiem ir skaidrs, ka šis lēmums vērsts pret Baltkrievijā topošo Astravjecas atomelektrostaciju (AES), kuru būvē Krievijas koncerns Rosatom.
Dzirdēts, ka vairākās darba vietās brīvajās piecminūtēs pašlaik aktīvi diskutē par izdevniecības «Dienas grāmata» Latvijas vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija. XX gadsimts" nesen izdoto Laimas Kotas darbu «Istaba».
Cilvēku attiecības reizēm ir neprognozējamas. Tā radinieki caur rūpēm visu darba gadu dzīvo saticīgi, bet saķildojas tieši ballītē, uz kuru sanākuši, lai par kopā būšanu priecātos. Kaut kas līdzīgs nu noticis arī starp tādiem radiniekiem kā Latvijas Zaļās partijas biedri. Viņiem ir sena tradīcija svinēt 13. janvāri, dienu, kad 1990. gadā toreizējie Vides aizsardzības kluba biedri un neformālie zaļo aizsākumu aktīvisti nolēma izveidot šo partiju.
LU profesors Andris Ambainis uz «Latvijas Avīzes» (10.01.2017.) jautājumu: «Tātad arī turpmāk mums jābaidās no sliktiem cilvēkiem, nevis no ļaunām tehnoloģijām?» atbild: jā gan.
Tautisko deju kolektīviem Latvijas simtgades Dziesmu un Deju svētki ir skaidri iezīmēti — ap 15 tūkstošiem dejotāju Daugavas stadionā pirmoreiz izdejos ne tikai stāstu par Latvijas vēsturi 100 gadu laikā, bet arī iesaistīsies mūsu senatnē līdz pat 12., 13. gadsimtam.
Pēc jezgas ar «mikrouzņēmumu makronodokli» valdības solījumi šogad sakārtot visu Latvijas nodokļu sistēmu spēj raisīt sabiedrībā drīzāk bažas, ne cerības. Kaut vājš, tomēr mierinājums: mūsu pārslavētie un skaustie ziemeļu kaimiņi savā fiskālpolitikā arī brauc arvien dziļākās auzās.
Ir latviešiem populāra pasaka par viltīgo lapsu, kura vispirms zemniekam no vezuma izzaga visas viņa sazvejotās zivis, tad aizsūtīja spelgonī uz āliņģi zvejot — ar ūdenī iemērktu asti — stulbo vilku, kurš dabūja no zvejniekiem kārtīgi pa kūkumu, taču beigu beigās vēl piekrita viltīgo kūmiņu, kurš izlikās pagalam švaks, panest uz muguras...
Jaunajā gadā viens no pirmajiem mūsu kabinetu sazvanīja kāds kungs neizpratnē par pēdējā laikā presē, radio un TV sižetos ar tādu kā nievīgu pieskaņu lietotajiem apzīmējumiem vietvalži, pie varas esošie un tādā garā — kā nekā šie cilvēki taču savos amatos neesot citplanētiešu vai kaut kādu okupantu iecelti, bet gan ievēlēti demokrātiskās vēlēšanās. Šim argumentam grūti nepiekrist, jo, bez iemesla kritizējot valstsvīrus pa labi un pa kreisi, mēs noniecinām paši savu izvēli — nosaucot otru par muļķi, vēl neviens nav gudrāks tapis.
Arvien lielāka briest pārliecība, ka esam kļuvuši par attīstības vergiem. Mums gan mēģina ieskaidrot, ka jaunais mūsu dzīvē ienāk, lai to atvieglotu, taču nereti sanāk otrādi. Un pie šāda secinājuma nonāk ne vien pensijas vecuma tantiņas un onkulīši, bet pat pašvaldību darbinieki, grāmatveži, uzņēmēji. Viss kļūst arvien sarežģītāks, un kopumā e-dzīvei laikam vēl tā īsti neesam gatavi. Par to liecina kaut vai tas, cik smagnēji dažādās nozarēs notiek pāreja uz e-pārvaldēm.
Pagājušajā nedēļā negaidītu ažiotāžu izraisīja trīs Baltijas valstu vēstnieku Vācijā aicinājums tā dēvētās vecās Eiropas plašsaziņas līdzekļiem pārstāt dēvēt Baltijas valstis par bijušās PSRS republikām. Diplomāti visai pamatoti norādīja, ka lielākā daļa Eiropas un pasaules savulaik ir atradusies kā nebūt pakļautībā, taču tas parasti nav iemesls, lai nemitīgi atgādinātu par bieži vien netīkamām vēstures lappusēm.
Sensenos laikos, kad vēl iznāca humora un satīras žurnāls Dadzis, tajā bija kapitālistisko sistēmu izsmejoša lappuse Kas gan viss nenotiek pasaulē, no kuras cita starpā varējām uzzināt par dažādiem absurdiem, kurioziem likumiem un aizliegumiem, kuri joprojām ir spēkā Amerikas Savienoto Valstu štatos un citviet pasaulē.
Valsts parādi visnotaļ tiek vērtēti kā ļaunums un kā pierādījums sliktai budžeta disciplīnai vai — labākajā gadījumā — kā pieciešama nekārtība. Līdz ar to secinājums no abiem uzskatiem ir viens un tas pats: valdībai jāsamazina valsts parādi tā, lai budžeta izdevumi tiktu segti ar budžeta ienākumiem. Šo secinājumu sauc par zelta regulu valsts budžeta veidošanā.