Nomainoties valdībai, iespējamas pārmaiņas arī dažās politiskajās nostādnēs. Pašvaldības, piemēram, varētu interesēt, kāds būs pērn aktualizētās administratīvi teritoriālās reformas liktenis. Ko reformas sakarā domā mūspusē, jautāju divu lielāko pašvaldību domju priekšsēdētājiem — Jānim Olmanim Kocēnos un Jānim Baikam Valmierā.
Smaidoša, pat jautri smejoša demisionējusī Ministru prezidente Laimdota Straujuma, mazāk smaidīga partijas «Vienotība» līdere Solvita Āboltiņa, omulīgais Kārlis Šadurskis, prieka pilni vaibsti arī citu «Vienotības» valdes locekļu un deputātu sejās vakar vīdēja videoierakstos un fotogrāfijās brīdi pirms šo personu tikšanās ar Ministru prezidenta amatam nominēto Māri Kučinski. Lai nu ko, bet smaidu ģīmī pat tad, kad iekšās, iespējams, viss pamatīgi vārās, politikas cīniņos pieredzējušie ir iemācījušies saglabāt.
Māris Kučinskis ir dzīvs piemērs prātulai «Tikai slikts karavīrs savā plecu somā nenēsā maršala zizli» — tiklīdz dzīve deva izdevību, viņš to pacentās izmantot pēc labākās iespējas. Pat ja tiešām, kā izteicās pats valsts galvas nominētais valdības veidotājs, Saeimas vairākumu savākt neizdosies un kandidēšana uz Ministru prezidenta amatu paliks kā greznākais ieraksts viņa Curriculum Vitae, Latvija ir Kučinskim pateicību parādā, ka viņš izbeidza neslēpto gumijas stiepšanu un bakstīšanos, par kādu izvērtās tagadējā politiskā krīze.
Bažījaties, ka islāmticīgie bēgļi šeit varētu ieviest savu kultūru un vērtības? Manuprāt, nevis islāms iznīcinās latviešu kultūru un vērtības, bet mēs paši ātri izšķīdīsim šajā spēcīgajā kultūrā. Tādēļ, ka Latvijā sabiedrības vērtības ir degradējušās un neapstrīdama šķiet tikai viena — nauda.
Pagājuši turpat četri gadi, kopš 2011. gada februārī spēkā stājās grozījumi gan Notariāta likumā, gan Civillikumā un laulību iespējams šķirt arī pie notāra.
Centrālās statistikas pārvaldes dati un vairāki pēdējo gadu pētījumu rezultāti Latvijai ir nežēlīgi. Katru dienu vidēji uz ārzemēm labāka darba un dzīves apstākļu meklējumos pārceļas 52 valsts cilvēki, bet katrs ceturtais jeb 23% aptaujāto plāno visdrīzākajā laikā pamest dzimteni. Latvijā dienā vidēji piedzimst 60, bet nomirst 78 cilvēki.
Vakarrīt, iespējams, dīvaināko pateicību savā politiķa mūžā saņēma viens no uzticīgākajiem Vienotības šķēpnešiem Kārlis Šadurskis. Runājot viņam pašam tīkamajā sporta terminoloģijā, Valsts prezidents izvilkt maču — sameistarot jaunu Ministru kabinetu uzticēja nevis Šadurskim, kuru uzteica par uzdrīkstēšanos, bet gan zaļzemnieku pārstāvim Mārim Kučinskim, kuram deva uzticības mandātu konstruktīvai rīcībai.
Es nezinu, kā jums, bet man viņš šķiet vienmēr jauns. Vienmēr pie klavierēm, vienmēr rokas berzēdams, vienmēr gatavs kādu pavilkt uz zoba... Maestro vakar nosvinēja 80. dzimšanas dienu. Gribētos domāt, ka viņa personas kods melo, bet, ja paveras atpakaļ, tad sajūtama otra galējība: Pauls liekas bijis mūžīgs, piedodiet, Maestro, bet sens kā pasaule.
Virkne Eiropas pilsētu Vecgada vakara svinību laikā piedzīvoja masu vardarbības vilni, «ārvalstu izcelsmes» jaunu vīriešu grupām uzbrūkot galvenokārt sievietēm. Piedevām vēl laikā, kad sociālos tīklus pārpludināja ziņas par migrantu īstenoto vardarbību un radīto haosu, vietējā policija izlikās, ka nav noticis nekas ārkārtējs, savukārt plašsaziņas līdzekļi notikumus Ķelnē ignorēja vai centās noklusēt.
Tālajā 1962. gada vasarā, studiju laikā vācot folkloru Madonas rajonā, staigājām pa lauku mājām, ieklausoties vietējos iedzīvotājos. Cītīgi vairākās kladītēs (tās joprojām glabājoties Latviešu folkloras krātuvē) pierakstīju tautas dziesmas. Īpašs bija uzdevums pierakstīt arī nerātnās, ar tiešiem vārdiem. Kautrējās gan ļaudis tādus vārdus teikt. Uzdevumu izpildījām, vien ar šņabīti kādam vecākam vīram mēli atraisot.
Valsts un bērnu aizstāvji netiek galā ar padomju laika paliekām.
Nav nekādas valdības veidošanas — ir tikai klaja «Vienotības» pazemošana, zaļzemniekiem un Nacionālajai apvienībai nesodīti izbaudot koalīcijas partnera bezspēcību. Baidos, ka bezgaumīgajā spēlē iesaistās arī Valsts prezidents — tā vietā, lai izbeigtu partijisko striptīzu. Tā tiek grauta visas valstsvaras autoritāte, bet politiķiem ir vienalga — līdz 13. Saeimas vēlēšanām ir tālu, tauta tāpat visu aizmirsīs...
Vecā gada nogale Latvijā sanāca veiksmīga daudziem cilvēkiem. Viens pēc otra laimēšanas azartā adrenalīnu meklējošiem līdzcilvēkiem izkrita pāris izcili laimesti loterijās Keno un Viking Loto, reti lielu ziedojumu — apaļu miljonu eiro — saņēma Bērnu slimnīcas fonds, kuram šis dāvinājums no pašmāju uzņēmuma Mikrotīkls bijis lielākais visā fonda pastāvēšanas (darbojas kopš 2001. gada) vēsturē.
Piekritīsit, ka absurda būtu kārtība, ja Valmierā kaut ko tirgot drīkstētu tikai Maxima, ka maizi piegādāt mums drīkstētu vien «Liepkalni», bet gaļu «Kunturi». Ir pat vairāk nekā dabīgi, ka varam iepirkties gan šajā, gan arī citos veikalos, izraudzīties mums tīkamāko produkcijas piegādātāju.
Gads sācies ar salu un pēc tam ar daudzu gaidīto sniegu. Pārsteigumu tas sagādāja vienīgi ielu un ceļu kaisītājiem, jo sāka no gaisa birt brīvdienās, kad kārtīgi darbarūķi bauda pelnītu atpūtu ģimenes lokā
Jaunais gads Latvijas politikā sākās ar ziņu, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir nopietni ķēries pie jaunās valdības veidošanas procesa un ir gatavs jau drīzumā pats nosaukt nākamo premjera amata kandidātu, ja jau partijas nespēj nonākt pie kopsaucēja. Līdz ar to pastāv cerības, ka Latvija beidzot varētu iegūt jaunu valdību, kura gan daudz neatšķirsies no vecās, kas turpina darboties, taču risina tikai tehniskus aktuālos jautājumus.
Es nepiedalos. Es nepiedalos jūsu Ziemassvētkos. Man ir sveši šie komercializētie, iepirkšanās drudža un viltus tradīciju pārņemtie svētki. Kristus silīti un lielveikalu ķemmēšanu šķir varena aiza, kurai velti būvēt saskarsmes tiltu. Es esmu izglītots.
Prieks būt ieputinātam — ar šo domu ieejam jaunajā gadā. Mūsu pasaule beidzot ir balta, un, ja domājam vēl tālāk: varam pārdzīvoto, neizdevušos, visas nebūšanas nolikt malā un kā balta lapa iebrist jaunajā gadā vai ielēkt baltajā sniega kupenā.
Vakar Valmieras pilsētas pašvaldība un sociālās jomas nevalstiskās organizācijas parakstīja sadarbības memorandu.
Daudz vērtīga aizvadītajos divpadsmit mēnešos Latvijā tika paveikts, uzcelts, iedarbināts, nesot bagātīgus augļus un nodrošinot spēcīgu atspērienu vēl ražīgākai nākotnei. Gribētos teikt, ka gads ir izcils — ja tikai nebūtu nolādētās, bet diemžēl neizbēgamās valdības krīzes. Tā visā spožumā izrāda varas partiju šaurpierību, paš-tīksmināšanos un gluži fizioloģisku nespēju godīgi runāt ar tautu. Mums nākas dzīvot ar atziņu: paldies Dievam, Latvija spēj attīstīties, spītējot savu politiķu bezdarbībai un pat pretdarbībai.