Varam priecāties vai skaust, ja kādam veicas loterijās un viņš jau brauc ar pavisam jaunu automašīnu vai plāno, kā iztērēt simtus, tūkstošus, pat miljonus. Izmēģināt veiksmi šādās loterijās varam mēs katrs, jo ne velti ir pat anekdote par to, ka, lai laimētu, nav jālūdz Dievam izdošanās, bet jānopērk kaut viena loterijas biļete.
Latvijas Republikas Saeima vakar pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja 2016. gada valsts budžeta projektu, kura ietvaros par prioritārām ir atzītas valsts iekšējā un ārējā drošība, kā arī veselības aprūpe un izglītība. Politiķu un nozaru pārstāvju viedokļi par to, kas un kādēļ būtu uzskatāms par prioritātēm, gan ir visdažādākie, tomēr kāds nebūt kompromiss beigās ir panākts un Saeima virzās pretim valsts budžeta apstiprināšanai.
Valmiera atkal sadalījusies divās nometnēs. Vieni ir par jauno Vecpuišu parka projektu, kurā tikšot veidots no jauna tas un tas, tikai kopējai lietai par godu vajadzēšot upurēt 96 kokus. Ir cilvēki, gan jau viņu vidū arī tā sauktā inteliģence, kultūras cilvēki, kuri balso par šīm pārmaiņām, izsakot savus argumentus.
Veselā miesā vesels gars? Ka tik nav otrādi. Lielākā cilvēces problēmu daļa ir galvā: arī anoreksija, bulīmija, aptaukošanās un maniakāla tieksme pēc saldumiem. Tu esi tas, ko tu ēd? Jau tuvāk patiesībai, tomēr tik tālu no realitātes. Sarkanā gaļa nepadara mūs par agresīviem mežoņiem, bet zaļā ēšana vai veģetārisms par mierpilniem un apgarotiem meditētājiem.
Aizvadīti kārtējie helovīni. Sabiedrības, pamatā gados jaunākās, daļas nu jau pieņemti, tomēr joprojām ne visu atzīti rudens tumšā laika mošķu un mošķīšu svētki.
Sabiedriskajā apspriešanā par atļauju cirst kokus Vecpuišu parkā ir izskanējis aicinājums iztikt bez emocijām, vien ļoti argumentēti norādīt, kāpēc kāds no pārbūves plānā nocirst paredzētajiem kokiem tomēr nebūtu cērtams.
Iespējams, pašvaldību vēlēšanas arī Valmieras pusē ieviesīs jaunu intrigu, kad/ja par vietējiem politiķiem varētu balsot ne tikai pilsētnieki, bet arī apkārtējo vai pat visai attālu novadu iedzīvotāji.
Nesen rakstīju par to, ka Latvijas valsts puslīdz normālu ekonomiku un reizē Laimdotas Straujumas vadītās valdības krēslu nosacītu stabilitāti lielā mērā nodrošina Eiropas Savienības fondu finansējuma piešprice. To uzskatāmi apliecina arī skaitļi no iepriekšējā ES fondu apgūšanas perioda, t.i., laika posma no 2007. līdz 2013. gadam. Tieši no ES fondiem Latvijā ienākuši 70% no visām publiskajām investīcijām, ES fondu finansējums nodrošinājis vairāk nekā 10% no ikgadējiem Latvijas valsts budžeta ieņēmumiem, savukārt ikgadējā ES fondu ietekme uz iekšzemes kopprodukta izaugsmi vidēji bijusi 0,9%.
Pēc nelaimīgā ceļu satiksmes negadījuma pie Garkalnes, kad jauno riteņbraucēju treniņgrupā burtiski ietriecās fūre, sabiedrības daļa nu metusies ar akmeņiem apmētāt visu velobraucēju sugu. Pārmetumu jūrā lielākais vilnis veļas pār it kā bezatbildīgajām riteņbraukšanas skolām, kuras dienu dienā savus audzēkņus pakļaujot dzīvības briesmām. Mājsaimnieces vispār ir šokā: kā var ļaut tik maziem bērniem atrasties uz šosejas? Autovadītāji stājas rindā un izsaka savu gadiem krājušos sāpi: riteņbraucējiem nav vietas uz šosejas! Bet mediji kāri kampj katru no šīs sāgas atmesto kumosu. Un, ja stāstā iesaistīti bērni, tad šādas ziņas vienmēr aiziet uz urrā.
Ir aprēķināts, ka PVN piemērošana mājas apsaimniekošanas maksai nākamā gada budžetā varētu ienest 9,3 miljonus eiro. Par minētajiem grozījumiem vēl jālemj Saeimai, taču sabiedrības jau tagad izteiktie pārmetumi, ka valsts domā tikai par budžeta palielināšanu, ne iedzīvotājiem, tiek kategoriski noraidīti, kā argumentu izvirzot to, ka iedzīvotāji no aplikšanas ar šo nodokli tika ilgstoši pasargāti — nu pienācis brīdis, kad Eiropas noteiktā direktīva būs jāpilda. Tātad var tikai secināt, ka minētie grozījumi Saeimā tiks apstiprināti.
Pagājušajā nedēļā Latvijas publiskajā telpā kārtējo reizi aktualizējās demogrāfijas jautājums, plašsaziņas līdzekļiem norādot uz jau labu laiku zināmo faktu, ka mūsu (latviešu) jau tāpat ir maz, kļūst tikai mazāk, un ilgi tā neturpināsies, kā arī atgādinot — amatpersonas nedara praktiski neko katastrofas novēršanai, drīzāk jau pretēji.
Kādā tūkstošiem gadu gudrības krājušā grāmatā teikts, ka dots tiks tam, kam ir, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Šīs atziņas kārtējais apliecinājums nāk prātā, uzzinot, ka valdība nesen nolēmusi uz tuvākajiem gadiem par 53 miljoniem eiro palielināt valdības izdevumus un šo naudu piešķirt deviņām lielpilsētām. Atliek vien priecāties, ka arī Valmierai daļa no šiem miljoniem tiks, ka esmu valmierietis, ka man apkārt ir valmierieši un mums visiem kaut kāds labums būs. Ja ne uzreiz, tad mūsu mazbērnu nākotnes vajadzībām vēl kaut ko uzbūvēs, izveidos, sakārtos. Kāpēc gan lai mums nedotu, ja mums jau ir un esam pierādījuši, ka vairumā gadījumu valmierieši naudu prot labi lietā likt?
Nupat atkal dabasgāzes piegādes lietas Latvijā kļuvušas karstas. 14. oktobrī Saeimas tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus Enerģētikas likumā par nosacījumiem, ar kādiem dabasgāzes tirgus Latvijā atverams no 2017. gada 3. aprīļa. Teorētiski pastāv iespēja, ka pēc diviem gadiem dabasgāzes cenu, savstarpēji vienojoties, noteiks tās tirgus dalībnieki. Tiesa, mājsaimniecībām tikšot nodrošināta iespēja saņemt dabasgāzi arī par regulatora noteiktajiem tarifiem, kas var atšķirties no tirgus cenas.
Skolotāji atkal streikos. To intervijā Latvijas radio apliecinājusi Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja Inga Vanaga, jo jaunais skolotāju atalgojuma modelis izrādījies brāķis, kura rezultātā 56% pedagogu jutīs algu samazinājumu: no pavisam nelielas summas, 0,80 eiro, līdz pat 354 eiro.
Klasiskajā politikā līdz ar valsts darba pieredzi pārsvarā* līdzi nāk piesardzība — cilvēks arvien skaidrāk apzinās briesmas, ko viņam rada ar varu saistītie kārdinājumi. Dzintara Zaķa (un ne tikai viņa vien) uzvedība liecina, ka pie mums nostiprinās cita tradīcija — varas veterāniem klaji izrādīt savu bezkaunību.
Kopā ar mammu uzcept cepumus, termosā ieliet zāļu tēju un doties pacienāt uz ielas satiktos, sarunāt ar bērnu, lai viņš atsakās no kāda sava spilvena, segas, kas mazliet nobružāta, lai atdotu to suņukam, kuram patversmē salst, — tie ir labie darbi, kas no cilvēka būtībā neprasa neko, neko neatņemot sev, tu gūsti prieku.
Nu jau Latvija kļuvusi iedzīvotāju skaita ziņā ļoti kompakta — 64 tūkstošos kvadrātkilometru Baltijas jūras piekrastē, arī Rīgas jūras līča malā dzīvo vien nepilni divi miljoni pilsoņu un nepilsoņu ar savu karogu un himnu.
Ja runājam par darba tirgus prasībām un attiecīgu piedāvājumu no izglītības iestādēm, tad es pēc savas pieredzes varu teikt: tas, ko parasti prasa konkrētais uzņēmums, ir, lai cilvēks orientētos nozarē, orientētos produkcijā vai tajā jomā, kurā viņš vēlas strādāt.
Pēdējo mēnešu laikā augsta līmeņa amatpersonas daudz runā par draudiem Latvijas nacionālajai drošībai, tajā skaitā ne tikai militārajā, bet arī ekonomiskajā ziņā. Aizvien biežāk gadījumos, kad interesi par kādas Latvijas tautsaimniecības struktūras iegādi izrāda potenciālie pircēji no Krievijas, tiek piesaukta jau pieminētā nacionālā drošība un likti pat ne sprunguļi, bet pamatīgi baļķi iespējamo pircēju ceļā.
Ir reizes, kad pati dzīve, amizantas scēniņas no ikdienas, piedāvā žurnālistam tik kolorītus sižetus, ka būtu grēks par tādiem neuzrakstīt. Protams, ar klāt pievienotu subjektīvu morāli. Jo rubrika atbilstoša...