Viedokļi

Janvāris Latvijas pilsoņiem atnesa jaunu pašu galveno personas identifikācijas dokumentu — pasi. Šī dokumenta vēsture pasaulē salīdzinoši sena, jo pirmās pases sāka lietot jau 1672. gadā Francijā, kur karalis Ludvigs XIV aizliedza saviem pavalstniekiem izbraukt, bet ārvalstniekiem iebraukt valstī bez pasēm. Tieši šo funkciju ļoti precīzi apzīmē franču passport un itāļu passo tulkojums: solis, arī iespēja cauriet jeb šķērsot robežu. Nevar noliegt, ka pase ir arī savas valsts piederības apliecinājums, un šajā sakarā arī traģiskā krievu padomju dzejdara Vladimira Majakovska leģendārās rindas par savējo dzejolī Pase: lasiet, apskaudiet, manu dzimteni sauc... Viņa pieminēto valsti apskaust nav iemesla, taču būtība jau, prieks par savu pilsoņa pasi tāpēc nemainās.

Deputāti izsaka priekšlikumus, kādus grozījumus rakstīt Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, sabiedrība, kas iesaistās aktualitāšu apspriešanā internetā, ir sašūmēta līdz baltkvēlei. Vienā katlā tiek vārīta vairs ne tikai putra kopā ar kāpostiem.

Apzinos, ka dažam manis turpmāk izteiktais viedoklis izraisīs skeptisku smaidiņu — nu ko gan viņa tur runā no savas «čības». Taču neesmu arī nekāda nevainīga jaunava, kas nosarkst, vien izdzirdot vārdu sekss, un ģimenes dzīvē viss noticis, kā tam jānotiek, kā gan citādi tiktu pie bērniem. Tomēr uzdrošinos atzīties, ka aizvadītās piektdienas vakarā, netīšām uzslēdzot skandalozā kailfoto meistara Aleksandra Sokolova vadīto TV6 raidījumu «Sokolovs par seksu», biju patiesi, diemžēl nepatīkami pārsteigta par tajā redzētajām, manuprāt, perversajām ainām. Aprunājos ar gados jaunākiem cilvēkiem un pārliecinājos, ka arī viņiem šādi sižeti izraisījuši visai nepatīkamas emocijas.

Otrdienas valdības sēdē pieņemtais lēmums atteikties no valsts dalības Vispasaules izstādē izraisīja dažu izpildvaras pārstāvju un, protams, budžeta naudu jau tērēt sākušo reklāmistu pārsteidzošu klaju «morālo striptīzu»: kurš te iedrošinās mums liegt kārtējo reizi eleganti šķērdēties?

Ukrainā notiekošais un gļēvā Eiropas Savienības un ASV pretreakcija Krievijas agresijai suverēnā valstī brīžam liek domāt par to: kas notiktu, ja lielvara reiz pausto — Baltijas valstis būtu ieņemamas dažu stundu laikā — mēģinātu īstenot dzīvē. Mēs pārvērstos par NATO un Krievijas bruņojuma paraugdemonstrējumu placdarmu vai klausītos, ka agresors tiek aicināts uz adekvātiem lēmumiem, sarunām. Vai varbūt šāda rīcība beidzot citām lielvarām liktu saprast, ka ļaušana vārīties savā sulā ir bijis gaužām nepareizs lēmums, izvērtējot to, kas jau desmit mēnešus notiek Ukrainā. Visu šo laiku kaimiņtauta ir lūdzēja lomā, it kā cenšoties veco Eiropu un pasauli pārliecināt, ka viņi nemelo, ka bariņš neapšauda bariņu, ka suverēnā valstī mierīgos iedzīvotājus nogalina citas valsts armijnieki. Ar sirdi un prātu nesaprotams kalambūrs.

Pirms daudziem gadiem manā bērnībā bija bunkurs, kurā dzīvoja bailes. Precīzāk, tajā slēpāmies vai mūs slēpa, kad briesmas draudēja ārā, ārpus bunkura. Tāds pamatīgs, kurā varēja paslēpties vai visi toreiz «Kalnbriškās» dzīvojošie,  kara laikā bija izrakts dārza stūrī zaļo dzīvības koku aizsegā. Tuvējās Sapās, cik saprotu tagad, vāciešiem bija kāda būtiska karaspēka daļa, tādēļ to bombardēt laiku pa laikam atlidoja lidmašīnas. Tad skanēja gaisa trauksmes sirēnas un vispirms bērniem bija jāsteidz uz bunkuru. Ārā tālumā kaut kas dārdēja, citreiz bija sadzirdama pikējošu lidmašīnu rēkoņa. Mums, bērniem, bija bail. Kad viss noklusa un drīkstējām iznākt saulītē, ļoti gribējās, lai baiļu vairs nav, lai tās paliek dzīvot tajā bunkurā.

Šāds vēlējums izteikts Jāņa Medeņa dzejolī «Metenis». Tajā aprakstīti maskoti ļaudis, kuri vaicā: «Ko meti, Meteni, pa roku galam – /vai tauku slokātni, vai alus mucu?/ Atsauca Metenis, turēdams grožus: / Uzmetu griezties gadskārtas ripu!»

Nupat tika publicēti visu laiku lielākās ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu aptaujas rezultāti, kas liecina — tuvāko piecu gadu laikā dzimtenē varētu atgriezties vien 18% aizbraukušo (kas nenozīmē, ka viņi arī atgriezīsies), kamēr 30% negrasās atgriezties ne pēc pieciem, ne piecdesmit gadiem. Vienlaikus tie ir vismaz 220 tūkstoši cilvēku, tamdēļ jautājums — kā nezaudēt saikni ar vairāk nekā desmito daļu nācijas — nekad nepazudīs no dienas kārtības.

Baltijas valstu tautu vienotība nekad nav radījusi šaubas. Kopš neatkarības atjaunošanas ātrākā vai lēnākā tempā allaž visas trīs esam soļojušas daudzmaz vienādu mērķu virzienā. Tāpat pierasts — lai kur arī pasaulē tiktos šo trīs valstu vadītāji, vienmēr tie kopā izskatījušies vienoti. Nu pienācis brīdis, kad Baltijas valstu vienotībā tiek dzīts ķīlis, par ko pateikties varam nevienam citam kā mūsu valsts prezidentam Andrim Bērziņam.

«Iedvesmojoties no lielo personību devuma, mēs esam sākuši intensīvu gatavošanos Latvijas Republikas simtgadei. Jau no pagājušā gada KM ir aktivizējusi darbu ar Latvijas Nacionālo kultūras padomi, un esam pārrunājuši arī to, ka ik gadu varētu veltīt kādam īpašam notikumam, izceļot kādu  personību. Un tā 2015. gads kultūras nozarē ir Raiņa un Aspazijas gads, kurā tiek plānoti daudzi un dažādi pasākumi, kas saistīti gan ar jaunradi, gan ar Raiņa un Aspazijas darbu interpretāciju gan teātrī, gan mūzikā, gan literatūrā un sabiedriskajos medijos. Tāpat rīkojam oriģinālkonkursus, iedvesmojoties no viņu daiļrades, zinātniskas un akadēmiskas konferences, projektus bērniem un jauniešiem, un ceram, ka Raiņa un Aspazijas vārdi izskanēs daudz kur Latvijā dažādās mērķgrupās.

Lai pilnveidotu un paplašinātu Kocēnu novada domes Sociālā dienesta darbību, no 2015. gada janvāra veiktas pārmaiņas Sociālā dienesta struktūrā. Tās vairāk saistītas ar dienesta iekšējās darbības pārkārtošanu un darba apjoma sadali darbiniekiem, kā rezultātā tiks izlīdzināts darba apjoms darbiniekiem un pilnveidots sociālais darbs ar konkrētām klientu mērķgrupām.

Aizvadītais gads man valdības vadītāja postenī saistībā ar notikumiem aiz austrumu robežām bija visai sarežģīts ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.  Tas nesa ne tikai politiskās un drošības bažas, bet sakarā ar sankcijām deva arī zināmus ekonomiskos satricinājumus reģionos un jo īpaši piena nozarē. Man prieks, ka šī nozare atradusi savu ceļu un tirgus citur, bet kopumā gads nav bijis vienkāršs. Ekonomiskajās sankcijās pret Krieviju Latvijas pozīcija ir vienota ar ES valstu nostāju, viss būs atkarīgs no tā, kas notiks Ukrainā. Ir noslēgts pamiers; ja tas netiks ievērots, martā jautājums par sankcijām tiks pārskatīts. Nevienam jau sankcijas nav izdevīgas, jo tās ietekmē ekonomiku — Krievijas, Latvijas, Eiropas valstu, bet mēs nevaram arī mierīgi noskatīties, kā tiek paņemta citas zemes teritorija.

Valsts prezidenta tielēšanās, izvaicātam par viņa ne-/braukšanu 9. maijā uz Maskavu, uzkrītoši liecina: Putina ielūgums tiks pieņemts. Tikai atzīšanās ir jānovilcina līdz brīdim, kad Ukrainas notikumu satrauktā tauta būs «beigusi šūmēties» un drošākas kļūs uzņēmēju runas, ka jārestaurē kaimiņattiecības.

«Beidzot» klāt ir ziema un noturīgi zema gaisa temperatūra, kad ziemas priekus var baudīt no sirds un ziemīgas pastaigas mežā un laukā var ilgt pat stundām. Saģērbjamies silti un baudām ziemu. Bet kā ar suņiem? Ņemam līdzi, jo suns taču grib saimnieku pavadīt it visur. Tikai sekojiet līdzi, vai jūsu suns ir piemērots ilgstošai izklaidei ārā. Suņiem ar īsu apmatojumu ātri vien var kļūt auksti un tas var iedzīvoties pamatīgās veselības problēmās — saaukstēšanās, angīna, ekstremitāšu apsaldējumi, vispārēja ķermeņa atdzišana.

Vakar tika publiskots KNAB kārtējais vērienīgais veikums. Apkopojot visus datus par politisko partiju aktivitātēm jau pasen aizvadīto Eiropas Parlamenta vēlēšanu sakarā, pie administratīvās atbildības tiks saukti pieci politiskie spēki. Visiem pieciem kopā sods 2870 eiro. Un tas pēc pārbaudītas informācijas par 857 dāvinājumiem partijām kopsummā par gandrīz 1,4 miljoniem eiro!

Nesen runāju ar krievu tautības sievieti. Viņa ir dzimusi Latvijā. Ne tikai viņa, arī viņas mamma. Vien vecmāmiņa, vēl bērns būdama, kara dēļ no Krievijas šurp atvesta. Šī jaunā sieviete audzina bērnus Valmierā, runā latviešu valodā, tepat strādā, bet es apmulsu, kad viņa, runājot par to, vai kādreiz meklējusi to ciemu Krievijā, kur dzimtas saknes, bilda, ka turp pat babuška dodas kā ciemos, bet arī šeit viņi visi jūtoties kaut kā pa pusei, kaut kur pa vidu, kaut kā ne tā, lai gan dzīvojot saticīgi un laimīgi.

Latvijā piena lopkopībā Krievijas pārtikas embargo dēļ nu jau sesto mēnesi turpinās ļoti smaga piena krīze, kurā katra jauna darba diena, strādājot zem pašizmaksas, saimniecībām rada neatgriezeniskus zaudējumus. Tās nedaudzās kompensācijas lauksaimniekiem par to, cik nu bija, tik arī ir, diemžēl vairāk nebūšot, arī Zemkopības ministrijā apgalvo, ka ne uz kādu atbalstu vairāk cerēt nevaram. Nu sadalīs vēl tos ES papildus piešķirtos 7,7 miljonus, kas faktiski piena lopkopības neapskaužamajā situācijā būs kā piliens jūrā un diemžēl kopumā nozares sarežģīto problēmu tā arī neatrisinās.

Pēdējā laikā plašu rezonansi izraisījušas diskusijas par Eiropas vienota televīzijas kanāla krievu valodā veidošanu, lai pretdarbotos Kremļa propagandai. Pastāv gan nianse — šādu kanālu jau netrūkst kā televīzijā, tā internetā, vienīgi to reitingi jeb skatāmība un apmeklētība ir daudzkārt zemāka nekā Maskavai pietuvinātajām televīzijām, interneta portāliem un cita veida presei. Iemesls zemajai popularitātei ir vienkāršs — informācijas sagrozīšanā un neobjektīvā atspoguļošanā tie, ar retiem izņēmumiem, ir tikpat rosīgi kā Kremļa oficiālā prese, lai gan paši sevi dēvē par patiesības paudējiem.

Pēdējās nedēļās populārākais jautājums ir šis triviālais: kurš atbildīgs par avārijās uz Latvijas ceļiem bojā gājušajiem?

Ja mēs apskatāmies uz izglītību, tad mums nav sevišķi rožainas nākotnes. Pašā Izglītības un zinātnes ministrijā taču nav skaidrības, ko un kā vajag darīt! Kamēr izglītību nesakārtosim, tikmēr mēs dreifēsim kā kuģis, īsti nezinot, uz kurieni... Tas tā nosacīti. Saturs, ko cilvēki iegūst, lielākais iespaids pirmajos divpadsmit gados, kad tu vispār esi pilnvērtīgs cilvēks, līdz astoņpadsmit gadiem, kad tu mācies skolā, ir tieši no skolas. Iespaids par valsti jau nāk no skolas! No skolotājiem, no atmosfēras, kas tur valda...