Viedokļi

Reti rakstu. Par šādām lietām vispār nekad nevēlos runāt. Šis pat nav viedoklis, šī ir vienkārši patiesība, neskatoties pat uz pēdējiem notikumiem saistībā ar Latvijas restorāniem un kriminālpoliciju.

Lai arī maijā partija Saskaņa salīdzinājumā ar aprīli SKDS aptaujā piedzīvojusi jūtamu kritumu (ap 5%), tā ar 19,1% atbalstītāju, kas ir zemākais rādītājs pēdējā gada laikā, četrus mēnešus pirms 13. Saeimas vēlēšanām joprojām ir populārākā Latvijas iedzīvotāju vidū.

Latviešiem kapu kultūra, iespējams, izkopta vienā no pašiem augstākajiem līmeņiem pasaulē. Par aizgājējiem rūpējamies, cik nu katram to atļauj rocība, pašu veselība un, kas nav mazsvarīgi, attālums. Taču ir vēl viena ļoti būtiska lieta, bez kuras kapu aprūpe nav iedomājama, un tas ir ūdens. Veldze ziediem, mauriņam vai kādiem citiem stādījumiem, īpaši karstā un sausā vasaras laikā, ir ļoti svarīga. Tāpēc būtiski, cik daudz un kādā veidā kapos ūdens pieejams kapu kopējiem, starp kuriem — un tas laikam loģiski — vairākums cilvēku ir vismaz pusmūžā.

Nesen par savu esamību atgādināja Jaunā konservatīvā partija (JKP), viena no kuras «sejām» Juris Jurašs publiskoja videoklipu ar apgalvojumiem, ka divi no Nacionālās apvienības (NA) redzamiem politiķiem, Raivis Dzintars un Imants Parādnieks, it kā saņēmuši no «maksātnespējas administratoru mafijas» iespaidīgas naudas summas — attiecīgi vairāk par simt tūkstošiem un pusmiljonu eiro.

Ir tāds teiciens, ka ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem, un vēl kāds cits, ka nav nekā briesmīgāka par centīgu idiotu atbildīgā postenī. Šos atcerējos, lasot pēdējos jaunumus par gaidāmajiem Dziesmu svētkiem, kuru norises vietās būšot aizliegts ienest savu pārtiku un dzērienus, tostarp arī alkoholiskos, ne vien koncertu apmeklētājiem, bet arī svētku dalībniekiem.

Ar savu upi mēs lepojamies, jo Gauja mums ir īpaša ar saviem akmeņiem, kokiem un arī straumi, kas mēdz nest cietu ķermeni pietiekami tālu. Diemžēl katru gadu tā paņem pietiekami daudz dzīvību, — tā ir pamata problēma, kuru katru vasaru cenšamies risināt, tāpēc gribu izmantot kārtējo iespēju, lai atkal un atkal stāstītu to pašu, ko iepriekšējos gadus. Taču cilvēki joprojām nesaprot, jo vidēji Latvijā ik gadu noslīkst ap simt iedzīvotāju, un tas ir ļoti liels skaitlis. Kādu gadu vairāk, kādu mazāk — varētu domāt, ka cilvēki kļuvuši saprātīgāki, bet, ja es tā gribētu teikt, tas būtu melots. Viss atkarīgs no laika apstākļiem — ja pie mums ir auksta, vēsa vasara, tad šo gadījumu ir mazāk, tiklīdz vasara saulaināka un siltāka, tā negadījumu skaits aug. Īpaši to jūtam, kad pēc vēsa un lietaina perioda pēkšņi iestājas ļoti silts laiks. Un tad liekas, ka daudzi, kā mēdz tautā teikt, no vadža norāvušies — pilnīgi nedomājot un neanalizējot situāciju un vietu, viņiem liekas, ka nu jāķer pēdējais brīdis kaut kam kaut kur. Grēko gan peldētāji, gan laivotāji, piemēram, atgadījums pagājušajā gadā šeit Gaujā, kad laivu izīrētāju dotās vestes bija sastūķētas zem sēdekļiem — skaidrs, ka šis cilvēks joprojām būtu dzīvs, ja šī veste viņam būtu nevis zem sēdekļa, bet gan mugurā.

Iespējams, publiski labi caurskatāma un no varas turētāju pozīcijas daļas Saeimā puses gluži vai bezkompromisa cīņa par obligātā elektroenerģijas iepirkuma komponentes (OIK) kā sistēmas atcelšanu bija iecerēta kā viens no būtiskiem 13. Saeimas vēlēšanu kampaņas pī-ār pasākumiem. Nu, vismaz ekonomikas ministra pārstāvētajai jaunajai vecajai partijai noteikti. Protams, arī abas pārējās pozīcijas interešu grupas tad varētu pasildīt rociņas pie uzvaras ugunskura. Taču fakti ir nepielūdzami — jā, cīņa ir notikusi un, iespējams, arī kādu laiku vēl turpināsies, taču pilnīgas uzvaras karā pret OIK tomēr nebūs. Nupat valdības darba grupas eksperti atzinuši — OIK sistēmu atcelt nav iespējams. Tāpēc, ka tas izraisītu tiesvedības ar simtiem miljonu zaudējumiem, ko valstij nāktos maksāt subsidētās elektrības ražotājiem.

Mūsu upes izžūst.

Mūsu vīri gļēvi.

Sarkstiet, mūsu mazi dēli,

Senis nesarkst tēvi.

(Vizma Belševica)

Brīvdienas ir dienas bez steigas un ar lielu baudīšanu. Bieži mēģinu izbraukt no pilsētas un doties dziļāk dabā, bet, protams, ir nedēļas, kad nākas palikt pilsētā. Šādās reizēs no karstuma veldzēties es dodos pastaigā gar Gauju. Prieks, ka aizvien vairāk gar upi tiek veidotas mūsdienīgas atpūtas vietas un vide kļūst sakārtotāka — ir jaunas sēdvietas, kur atsēsties un ļauties nesteidzīgam mirklim.

Jebkurā katastrofā — tehnogēnā, politiskā, saimnieciskā vai tīri cilvēciskā — vēl lielāku postījumu un upuru apjomu vienmēr novērš tie godaļaudis, kuri spēj saglabāt aukstasinību un godaprātu, lai rīkotos pareizi. Tā, kā viņus ir mācījusi ome, skola un drošības tehnikas instrukcija.

Uzrakstīt šo aicinājumu izprovocēja divas valstī pazīstamas personas — Artis Pabriks un Gunārs Kūtris. Paldies viņiem! A. Pabriks man ir paraugs frizūrai, bet G. Kūtris uzjundī atmiņā satīriķi Raikinu: kad viņam uzjautāja par kāda enerģiska cilvēka sociālo stāvokli, atbilde bija izsmeļoša: «Jemu prinadļežaļi toļko usiki» (no kr. val. — Viņam piederēja tikai ūsiņas). Patlaban viņi abi pamet, pieņemu, viņuprāt grimstošos kuģus — «Vienotību» un «No sirds Latvijai». Kā saka — politiskā oža. Pret to varētu arī nebūt iebildumi — zudusi ticība partijas spējai realizēt pieteiktos mērķus, kas bija tik lieli un cēli! Patiesībā manu interesi izraisa partijas, kuras stiprināt viņi dodas un kuras, domāju, cer ar pienācējiem celt savus reitingus.

Šī diena ir viena no traģiskākajām un drūmākajām mūsu valsts jaunāko laiku vēsturē — tieši pirms 77 gadiem Padomju Savienības okupācijas režīms veica nežēlīgu noziegumu pret Latvijas pilsoņiem, bez tiesas sprieduma un jebkādas apsūdzības uzrādīšanas spaidu kārtā izsūtot uz Sibīriju un citiem attāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem. Kā liecina vēsturnieku pētījumi, pirmajā civiliedzīvotāju masu deportācijā lopu vagonos tika sasēdināti 15443 cilvēki — ne tikai latvieši, bet arī ebreji, krievi, poļi, vācieši, tostarp 15% bērnu līdz 10 gadu vecumam. No visiem izdzīvoja vien trīs piektdaļas izsūtīto, bet 6081 gāja bojā svešumā — tāda šaušalīga statistika.

Neskatoties uz notikumiem Saeimā, mēs bijām rēķinājušies, ka nākamajā gadā sešgadnieki mācīsies bērnudārzā un mēs nodrošināsim visu nepieciešamo. Vienīgais jautājums un neskaidrības radās kompetenču pieejas sakarā, par mācību programmu šiem bērniem, jo mums nebija īsti skaidrs, kāds ir zināšanu apjoms, kas būs jāīsteno pedagogam darbā ar sešgadniekiem. Pamatā mūsu mērķis — bērnu sagatavošana pamatizglītībai — nemainās. Mēs to zinām un esam gatavi darīt jebkurā situācijā.

Saistībā ar maksātnespējas administratora slepkavību un Valsts policijas lūgumiem palīdzēt, sniedzot jebkādu informāciju sakarā ar notikušo, uzsita asinis cilvēku teksti, ka: «valsts policijai nevajag palīdzēt, jo tā nepalīdz cilvēkiem».

Nesen Eiropas banku federācija publiskoja kādu visai interesantu pētījumu, kura ietvaros analizēta mājokļu vērtības un ar mājokļiem saistītu dažādu finanšu operāciju daļa Eiropas valstu IKP.

Divas valstis pie Baltijas jūras. Viena, kuras teritorijai pēdējā gadu tūkstotī pāri slampājuši daudzi un dažādi karakalpu zābaki, ar vismaz pārdesmit pēdējiem gadiem raksturīgu izšķērdīgu pompozitāti pošas svinēt neatkarīga valstiska veidojuma (gan ar pārrāvumu laika ritumā) pirmo simtgadi. Otra turpretī jau gadsimtiem ir īsta miera osta saviem pilsoņiem, ar uzvarām vainagotiem sirojumu karagājieniem bagātu vēsturi, savulaik militāri ambicioza un arī šobrīd sevi augstu vērtējoša karaļvalsts.

Latvijas simtgadē, kad šur tur vēl laukos var ieraudzīt ganāmies govis, gluži vai nejauši no atmiņas krātuvēm uznirst gudrā tautsaimnieka Kārļa Ulmaņa reiz paustā atziņā, ka «Latvijas nākotne ir teļos». Zemnieki šo vēlāk gandrīz vai par lozungu kļuvušo aicinājumu sadzirdēja, un Latvija pirmskara gados kļuva par vienu no konkurētspējīgākajām sviesta un siera eksportētājvalstīm Eiropā.

LLKC Apgāda vadītāja Iveta Tomsone plašsaziņas līdzekļiem izplatījusi ziņu: ņemot vērā, ka Eiropas Komisija (EK) 1. jūnijā publiskojusi savu piedāvājumu ES Kopējās lauksaimniecības politikai (KLP) pēc 2020. gada, ikvienam Latvijas lauksaimniekam vai lauku uzņēmējam nu līdz 10. jūlijam ir iespēja izteikt savu viedokli par EK piedāvājumu. Kā to izdarīt? Visvienkāršākais un ērtākais veids — aizpildīt Valsts Lauku tīkla sekretariāta sadarbībā ar Zemkopības ministriju sagatavoto anketu, kurā ir 21 jautājums ar iespējamiem atbilžu variantiem.

Mums, latviešiem, ne visai patīk plātība un izrādīšanās. Jo īpaši, ja to piekopj kāds cits, ne paši. Vēl jo vairāk, ja tas darās, kā uzskatām, «par naudu no mūsu kabatas». Taču biznesā dižošanās nereti ir tīri vai spiesta lieta, ja reālais darbs vienkārši ir sabiedriskai domai grūtāk pamanāms.

Tāds — tik karsts un sauss maijs un jūnija sākums — ilgi mums nav bijis. Dzīvojot laukos, ieilgušā sausuma dēļ problēmu netrūkst. Tās ir visiem, bet katrā ziņā par vēl vienu nopietnu sadzīvisku problēmu vairāk ir tiem, kas dzīvo neasfaltēta ceļa malā. Tā nu ir sanācis, ka arī mūsu mājas atrodas pašā grants seguma ceļa malā vietā, kur beidzas Ķoņu pagasts un sākas Lodes pagasts. Esam ceļam tik tuvu, ka faktiski visa vasara paiet vienos vienīgos putekļu mākoņos. Ne veļu var dārzā izžaut, ne kopā ar ģimeni zem ābeles pavakarēt, nav jēgas arī auto mazgāt, jo pa vienu vien dienu tai, pagalmā stāvot, uzaug pamatīga putekļu kārta.