Viedokļi

Daudzu pašvaldību prakse, aizņemoties valsts budžeta finansējumu pārlieku lielu, pašvaldības reālajai situācijai un vajadzībām neatbilstošu objektu būvniecībai, liecina par īstermiņa domāšanu un bezatbildīgu attieksmi pret saviem nākotnes izdevumiem. Valsts kontrole 15 pašvaldībās vērtēja šādu infrastruktūras projektu ekonomiskā pamatojuma esamību, kā arī to plānošanu un īstenošanu. Revīzijā atklājās visnotaļ bēdīga nākotnes aina. Lielākā daļa sporta un atpūtas objektu visdrīzāk nekad nevarēs sevi atpelnīt, un no pašvaldībām nepieciešamie uzturēšanas izdevumi ik gadu tikai pieaugs.

Tuvojoties Starptautiskajai senioru dienai, kas tiek atzīmēta 1. oktobrī, labklājības ministre Ramona Petraviča aicinās Saeimu rīkot atvērto durvju dienu Saeimas namā. Šāda prakse ieviesta Vācijas Parlamentā, un šī lieliskā pieredze būtu jāpārņem arī Latvijā.

Uz pārdomām rosināja kādas valmierietes (pat vairāku) ieraksts feisbukā pie ziņas par nupat notikušo Valmieras maratonu. Nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad kādam šis (un tam līdzīgie, kā Valmieras pilsētas svētki, gadatirgi utt.) pasākums slēgto ielu dēļ pabojā tik ierastos ikdienas pārvietošanās plānus ar automašīnu, to starpā piekļuvi bodēm. Izskanēja ieteikums šo pasākumu pārcelt kur tālāk no pilsētas centra – uz memīti, estrādi, Viesturlaukumu.

Vienošanās par 2020. gada budžetu paredz arī kādu ļoti interesantu punktu, lai gan pastāv aizdomas, ka budžeta sastādītāji par to labprātāk klusētu un izvairītos no šā punkta apspriešanas publiskajā telpā. Par 4,4 miljoniem eiro ir paredzēts palielināt izdevumus politisko partiju darbības nodrošināšanai.

Vienmēr priecājos, kad izdodas atrast kādu cilvēku, kurš nodarbojas ar to, kas pašam patīk, un par to varu pastāstīt arī plašākai sabiedrībai. Līdz ar visu sabiedrību par to uzzina arī valsts kontroles iestāžu darbinieki, viņu redzeslokā nonāk stāsta varoņi. Ražotāji un tirgotāji bieži pēc intervijām stāsta, ka ir nācies uzņemt kādu no valsts kontrolējošajām institūcijām.

No nākamā gada bezdarbnieka pabalsts tiks izmaksāts astoņus, nevis deviņus mēnešus, turklāt arī mazākā apmērā, tādējādi ietaupot 12 miljonus eiro, vakar intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā Rīta panorāma paudusi labklājības ministre Ramona Petraviča, kas pārstāv partiju KPV LV, izraisot karstas diskusijas interneta portālos emociju amplitūdā no Pilnīgi pareizi. Jāstrādā, nevis «jāsēž» uz pabalstiem līdz Neieredzu valdību.

Jāsaka paldies pašmāju ekonomikas pētniekiem, kuri cenšas sarūpēt optimistiskas biznesa ziņas. Mums tiešām ir akūti vajadzīga pretinde, lai cīnītos ar globālā saimnieciskā pesimisma ietekmi «vienmēr sliktām ziņām atsaucīgajā» Latvijas sabiedriskajā domā.

Vēl pirms došanās vasaras atvaļinājumā gatavoju publikāciju par ZAAO jauno pakalpojumu privātmāju iedzīvotājiem Valmierā un vēl dažās lielākās apdzīvotās vietās mūspusē. Gan aprunājos telefonā ar cilvēkiem, kuri uzskata par normu pašu atkritumu šķirošanu jau savā saimniecībā, gan paviesojos pie labas paziņas, iepazīstoties ar viņu ģimenes praksi atkritumu šķirošanā. Šie cilvēki gan paši civilizēti risina atkritumu apsaimniekošanas problēmu, gan saprot, ka tas prasa arī zināmus līdzekļus, slēdzot atkritumu apsaimniekošanas līgumu ar šī pakalpojuma sniedzēju, konkrētā gadījumā ZAAO. Protams, te var strīdēties par izcenojumiem, taču paši zinām, ka dzīvē nekas lētāks nekļūst, un katrs izņēmums no šīs tendences tikai apstiprina likumsakarību.

Patiesībā virsrakstā minētie dzīvnieki un lielizmēra vadāms peldlīdzeklis ir tikai alegorija par iztirzājamo tēmu, jo runa galu galā ir par naudu. Kā zināms, naudas Latvijā, vismaz valsts budžetā jau nu noteikti, arvien ir bijis par maz, lai veiktu visām valstij noteiktajām funkcijām nepieciešamos finansējumus. Nelabvēļi, protams, apgalvos, ka patiesībā mūsu valstī finanšu resursu pietiek visam un vēl pāri paliek, ja tikai visu esošo naudu prastu pareizi pārvaldīt un nešķiestos tur, kur tas nav nepieciešams. Citās domās savukārt ir ļaudis, vismaz to vairākums, Saeimā un arī valdībā, tāpēc visu laiku kaut kas tiek optimizēts un optimizēts... Ar jēgu vai bez – tā jau ir cita runa.

Esot Brenguļos, nu jau trešajos Tomātu svētkos, un gatavojot reportāžu par Latvijas labāko tomātu audzētāju – kolekcionāru darba jaunumiem, nejauši sanāca interesanta saruna ar Ķekavas novada saimniecības «Neslinko» pieredzes bagāto saimnieku Aldi Bražūnu. Ierasts, ka mediji arvien cenšas vispirms tikt pie viņa sievas Elgas intervijām, jo tieši viņa ir ne tikai viena no izcilākajām tomātu audzētājām – kolekcionārēm valstī, bet arī ļoti populāra un pieprasīta lektore. Tā kā šoreiz Brenguļos tomātu fani no Elgas neatkāpās ne soli, nolēmu, ka uzrunāšu viņas kungu un sabiedroto, kā izrādās, nu jau 40. gadu! Par saimniecības «Neslinko» tomātu jaunumiem jau rakstīju 3. septembra «Liesmā» publikācijā «Jau trešie Tomātu svētki, bet pārsteigumu netrūkst», taču žurnālistes piezīmju bloknotā jeb, precīzāk, diktofonā palika, manuprāt, tik interesants stāsts par tomātiem Alda mūžā, ka to nevaru paturēt pie sevis.

Pēdējā laikā Latvijā aktualizējies jautājums par to, kā padarīt valsti konkurētspējīgu cīņā par viesstrādnieku piesaisti. Pastāv ticama iespēja, ka samērā drīzā nākotnē varētu tikt veikti grozījumi likumdošanā, kuru rezultāts savukārt būs viesstrādnieku skaita pieaugums.

Ja ne no pasaules pirmsākumiem, tad katrā ziņā vairāk nekā pusgadsimtā, kopš esmu Valmierā, ne vien par katru lielāku, bet arī mazāku būvi, kas te iecerēta vai top, ir notikušas padziļinātas diskusijas: vai nu mums tādu vajag, varbūt bez tāda lielveikala vai cita objekta vispār varēja iztikt, par tādu naudu varēja uzbūvēt kaut ko citu – daudz praktiskāku utt.

Saeimai 5. septembrī sākot rudens sesiju, deputātus uzrunāja Valsts prezidents Egils Levits. Viņš iedibināšot tradīciju un izmantošot Satversmē paredzētās tiesības aktualizēt konkrētā laikā valstī risināmos vissvarīgākos jautājumus, lai, kā viņš teica, «virzītu uz priekšu dažus jautājumus, kas mūs tuvinātu modernai, ilgtspējīgai Ziemeļeiropas valstij».

Likuma un brīvas konkurences sargu pieķeršanās lielajām Latvijas būvfirmām, apsūdzot tās nelikumīgā cenu saskaņošanā jeb kartelī, padarīs mūsu turpmāko dzīvi tik «interesantu» un pat «aizraujošu», ka vienā brīdī sabiedrībai pat varētu sakāroties atgriezties savā agrākajā nezināšanā un «garlaicībā». Vai vispār tā būs līdzvērtīgu pretinieku cīņa?

Aizvakar Valsts akciju sabiedrība Latvijas pasts paziņoja, ka no nākamā gada noteiktā maksa par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) pensiju, pabalstu vai atlīdzību piegādi dzīvesvietā būs 4,88 eiro, kas ir divas reizes vairāk nekā šobrīd, bet no 2021. gada par šo pakalpojumu būs jāmaksā 5,28 eiro.

Virsrakstā ietvertos vārdus teica Krišjānis Kariņš, turklāt tos attiecināja uz nākamā gada valsts budžetu. Kā jau ierasts, strīdi un debates sākas par papildu finansējuma sadali. Politisko spēku daudz, vēlēšanu laikā tika sasolīts «ne pa jokam». Turklāt tagad vainu vairs īsti nevarēs novelt uz iepriekšējo valdību.

Latvijas valdība un arī parlaments pašlaik atrodas nākamā gada budžeta veidošanas procesā. Fakts, ka līdzekļu nepietiek visām vajadzībām, ir ierasta lieta un nav nekas unikāls nedz Latvijā, nedz arī pasaulē. Daudz sliktāk ir, ka līdzekļu nepietiek arī tiem mērķiem, kas jau paredzēti mūsu valsts likumdošanā.

Sarunās ar cilvēkiem, kas dažādu apstākļu vai sakritību dēļ ir pametuši Latviju un devušies peļņā un jaunu iespēju meklējumos uz ārzemēm, bieži par vienu no aizbraukšanas iemesliem nosauc sava līdzšinējā darba devēja slikto attieksmi: augstprātību, cilvēcības deficītu, dotā vārda neturēšanu un vēl virkni citu neglaimojošu īpašību. Kaut kā par to atcerējos un iedomājos nesen Priekuļos, Liepas muižā, piedaloties Vidzemes plānošanas reģiona tradicionālajos dārza svētkos, kuros jau astoto gadu ar vērienu godināja Vidzemes 26 novadu čaklākos un izdarīgākos dažādu profesiju un jomu ļaudis: amatniekus, mājražotājus, individuālā darba veicējus, zemniekus un arī uzņēmējus.

Valsts kontroles atzinums, ka lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas ir «slēgts interešu klubiņš», degradē tās sabiedrības acīs un mazina lauksaimnieku vēlmi līdzdarboties savās nozaru asociācijās.

Ar Zinību dienu sācies jaunais mācību gads, kas ir kā lēciens nezināmajā ne tikai pirmklasniekiem, bet zināmā mērā arī visiem pārējiem skolēniem un viņu skolotājiem. Jo teju trīs gadu desmitu garumā katrs izglītības un zinātnes ministrs nozarē nācis ar savām reformām, bez žēlastības nojaucot savu priekšgājēju paveikto un sākot savu gaismas pili būvēt pilnīgi no jauna. Diemžēl valdībām Latvijā dažkārt mēdz būt pavisam īss mūžiņš, līdz ar to dažs labs ministrs nepaspēj pat ielikt pamatakmeni, kad nākamais jau viņu nomaina, piedāvājot savu projektu.