Esam jau pieraduši, ka tradicionāli pirms Jāņiem savas kampaņas izvērš CSDD un Valsts policija. Šogad dzērājšoferi un viņu tuvinieki tika uzrunāti ar saukli «Dusmīgs toties dzīvs!». Vairākus šīs kampaņas klipiņus, veidotus Jarāna un Porganta joku līmenī, varējām vērot arī televīzijā.
Tie, kuri pirmssvētku alus, siera un dažādas cepamgaļas gādāšanas steigā nepaguva paklausīties radio, iespējams, aizvadītajos Jāņos tā nopietni sagrēkoja... Raugi, pirmo reizi — cik nu atceros savā mūžā šos latviskos svētkus — bija strikti noteikts un ik pa brīdim ēterā tika ziņots, cik bērzu meijas katrs indivīds drīkst nošķīt valstij piederošajās meža platībās. Mīļie, ne vairāk kā piecus bērziņus! Klāt vēl bija piebilde, no kurām vietām vēlams būtu meijas gādāt, bet tās jau nianses...
«Breksita» varoņiem, kuri gribēja Eiropai «Kuzjas māti» parādīt, dūša ātri apskrējās — līdz ar valūtas vērtības un valsts kredītreitingu pēkšņo kritumu. Tagad dzirdam nožēlojamu tielēšanos: vaimandieniņ, mēs jau tikai gribējām valdību Londonā nedaudz pabaidīt — vai nu tā būs, ka nāksies pilnībā aiziet no kopējā tirgus? Sākās gļēvi «Brestart*» meklējumi.
Nupat kļuva zināms, ka Eiropas Savienība (ES) kārtējo reizi ir pagarinājusi pret Krieviju noteiktās, runājot oficiālajā valodā, sektorālās un personālās sankcijas. Iespējams, ka pēdējo reizi, jo eiropieši aizvien biežāk ir spiesti secināt, ka sankcijas un pretsankcijas neko vairāk par neērtībām Krievijai nerada, bet daudzos gadījumos efekts vispār ir pilnībā pretējs cerētajam.
Lai tika vēstīts, ka sestdien vēja radītie postījumi Latvijā ir vieni no lielākajiem pēdējos gados, tā vien šķiet, ka Valmierā un tās apkaimē iznācis vien savdabīgs neapmaksāts un ar PVN nodokli neapliekams pakalpojums Jāņa kroņu pinējām: parkos un alejās tika nolauzti un zemē samesti pietiekami daudz ozolu, liepu un pat daža reta koka zarēni. Atlika vien neslinkot, pirms sētnieka slota visu saslaucījusi vai zaru savācējs nolauzumus aizvedis, vākt zaļumus kopā, un bija pamatmateriāls ne vienam vien svētku vainagam.
Māra Kučinska vadītais Ministru kabinets savā deklarācijā solījies kopīgi ar sociālajiem un sadarbības partneriem veidot «līdzsvarotu un paredzamu nodokļu politiku, kas palīdz sasniegt valsts izaugsmes stratēģiskos mērķus — ekonomikas izaugsmi, demogrāfiskās situācijas uzlabošanu un nevienlīdzības mazināšanu.» Vienkārši perfekta un visus interesējoša apņemšanās. Tomēr tie joprojām ir tikai skaisti vārdi. Darbi atšķiras.
Pirms gadiem 25 Valmieras politiski represēto biedrības ilggadējā vadītāja Daina Krēpause ienāca vēstures stundā klasē pie mums, vidusskolēniem, stāstam par 1949. gadu viņa bija līdzi paņēmusi sauju ciedru riekstu. Es joprojām nezinu, kāpēc tieši šī sarunas epizode iespiedusies visspilgtāk atmiņā, un nezinu, ko darīja citi klasesbiedri, bet pēc uzzinātā par Sibīrijas bērnu likteņgaitām, toreiz pāris naktīs izlasīju Melānijas Vanagas «Veļupes krastā».
Eiropas Savienības dalībvalstīm nacionālajā likumdošanā jāpārņem jauno publisko iepirkumu direktīvu prasības. No tām vairākas radītas, lai atvieglotu mazo un vidējo komersantu dalību iepirkumos, kā arī veicinātu ilgtspējīgu un inovatīvu risinājumu publiskajos pasūtījumos. Pētījumi pierāda, ka pastāv virkne institucionālu faktoru, kas traucē pieejamo instrumentu izmantošanu publiskajos iepirkumos. Arī analizējot Latvijas situāciju, var secināt, ka direktīvas vai nacionālais publiskā iepirkuma regulējums nebūt nav galvenais faktors, kas ierobežo publisko iepirkumu budžetu efektīvāku un radošāku izmantošanu. viens no būtiskākajiem šķēršļiem arvien ir zemākā cena kā galvenais kritērijs piedāvājumu vērtēšanai.
Kas zina, varbūt Mārim Kučinskim bija prātīgāk izlikties, ka viņš, neraugoties uz neko, akli tic Guntim Belēvičam. Kurš ievārīja putru, lai pats izstrebj, nevis mūk krūmos un tiek cauri sveikā. Zaļzemnieku risinājums, kā aizpildīt veselības ministra krēslu, premjeram nelīdz, tikai rada jaunas problēmas.
1992. gadā, likvidējot Zinātņu akadēmiju kā ar valsts plānu, valsts industriju un valsts ražošanu, ar valsts finanšu attīstību un valsts finanšu pavairošanas mehānismu saistīto instrumentu, Latvijas valstī pazuda viens varas centrs — Zinātņu akadēmija kā ekonomisks instruments. Palika Zinātņu akadēmija kā klubs... Atliek vaicāt tālāk — kam tas bija izdevīgi un kāpēc tas tika darīts, ja šo skaisto pārveides procesu reklamēja sabiedrībā atzīti un līdz šai dienai slaveni viedokļu līderi.
Eksāmenus nokārtojušie mācību iestāžu audzēkņi jau dodas vasaras brīvdienās. Taču Andrim Piebalgam, kurš, līdzībās izsakoties, nu ir kļuvis par klases vecāko gan ar talantīgiem audzēkņiem, gan arī ar nesekmīgiem pārpilnā klasē, kuru var atpazīt kā partiju «Vienotība», eksāmenu laiks tikai sākas. Nesen kongresā par partijas valdes priekšsēdētāju ievēlētais jau atzīst, ka viņam vasara nebūs mierīga:
Kad maija sākumā Zemkopības ministrijā Reģionālajā preses dienā tikos ar saviem kolēģiem — reģionālo laikrakstu žurnālistiem —, vai katram bija stāstāms savas redakcijas bēdu stāsts par mediju nedienām, kuru pēdējo gadu skaudrā realitāte diemžēl ir izdzīvošana. Ne tam pie vainas drukātās preses izdevēju nespēja joprojām finansiāli atsperties pēc valsts ekonomiskās krīzes negatīvās ietekmes, ne interneta lomas straujais pieaugums masu saziņā, ne arī tas, ka lauki ar katru gadu paliek tukšāki.
Ik reizi atnākot 25. martam un 14. jūnijam, neatstāj doma, ko pārdzīvoja tie tūkstoši tautiešu, kuri varbūt saulainā pavasara un smaržīgā vasaras dienā, lopu vagonos nežēlīgi sastumti, aizbrauca nezināmajā... Vienīgā labā doma, ka manos tuvākajos rados izsūtīto nav.
23. jūnijā, laikā kad Latvijas iedzīvotāji svinēs vasaras saulgriežus, ne tikai Eiropā, bet arī daudzviet citur pasaulē politiķi, uzņēmēji un milzums interesentu tvers jebkuru ziņu no Lielbritānijas, kur notiks referendums par valsts turpmāko dalību Eiropas Savienībā (ES).
Darba vizītes laikā Valmierā Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis bija ieplānojis vismaz stundu sarunai ar valmieriešiem. Prezidents savā uzrunā uzsvēra, cik nozīmīgi ir stratēģiski plānot valsts izaugsmi un risināt valsts drošības jautājumus.
Pagājušajā piektdienā notikusī veselības ministra Gunta Belēviča demisija un izstāšanās no Saeimas pozīcijā ietilpstošās Zaļās partijas Latvijas sabiedrībā radīja lielāku blīkšķi par kārtējā Eiropas futbola čempionāta startu. Francijā mūsējie starp kontinenta labākajām izlasēm taču nespēlē, savukārt pašu mājās pie apsaitētas rokas pieķerts meļu melis un savtīgs valsts noteikto medicīniskās apkalpošanas principu ignorētājs — pats veselības ministrs!
Pirms dažiem mēnešiem Latvijas vārds izskanēja teju vai visā pasaulē — skandāls ap Mildronātu jeb Meldoniju atgādināja, ka zāļu ražošana ir viena no tradicionālajām mūsu valsts tautsaimniecības nozarēm ar augstu pievienoto vērtību un atpazīstamību pasaulē. Savukārt Saeimas Tautsaimniecības komisijā šonedēļ viesojās farmācijas nozares pārstāvji, lai iepazīstinātu ar savu redzējumu par nozares attīstību un soļiem, ko valstij būtu nepieciešams spert mūsu farmācijas nozares iespēju pilnīgai izmantošanai.
Kārtējo reizi (vismaz trešo) vairāk nekā desmittūkstoš virtuālu atbalstītāju savāca priekšlikums aizvākt no Uzvaras parka padomju karavīriem veltīto pieminekli, lai sāktu «Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu». Līdzīga iecere 2007. gadā izraisīja dumpi Tallinā. Diezgan liela daļa mūsu līdzpilsoņu acīmredzami vēlas, lai «hibrīdkara» nervozajā gaisotnē Rīga piedzīvotu savu «bronzas nakti».
Kā ticīgs cilvēks es vienmēr lūdzu un lūgšu Dievu par Jāni Vanagu kā dzīvē daudz cietušu cilvēku, bet kā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) vadītājs viņš man nav autoritāte, jo viņa dogmatiskais un autoritārais vadības stils man, kā arī daudziem luterticīgajiem un pat daļai garīdznieku nav pieņemams.
Pirms dažām dienām plašsaziņas līdzekļi bija pārpildīti ar ziņām un komentāriem, ka sabiedrībā zināmas personas patriotismu salīdzina ar idiotismu, cenšoties apgalvot, ka Latvijā pašlaik paliek un dzīvo vien tie, kurus vairāk velk nevis pie tēvzemes, bet uz plānprātības pusi.