Viedokļi

Daudzi lauksaimnieki, sākot jauno gadu un domājot par jauno lauku darbu sezonu, pauž neapmierinātību par aizvadītā gada izskaņā pieņemto Ministru kabineta lēmumu, kas paredz, ka turpmāk lauksaimniecības traktoriem pa laukiem būs jābrauc ar krāsoto dīzeļdegvielu. Zinot, ka jau tagad ir noteikti bezakcīzes dīzeļdegvielas limiti saimniecībām,  lēmuma pretinieki uzsver, ka jaunā degvielas marķēšanas kārtība darbosies ne vien  kā vēl viens kontroles mehānisms, bet ka tā uzliks arī papildu izmaksas  lauksaimniekiem, degvielas tirgotājiem un arī valstij kopumā.

28. janvārī apritēs 80 gadi, kopš Kārlis Ulmanis aicināja sabiedrību atcerēties savu skolu un pateicībā par reiz saņemto gaismu un zināšanām iesaistīties izglītību atbalstošā akcijā. «Latvijas valsts atdzimšanas pirmajos gados, kad tika atjaunota ģimnāzija Cēsīs, pēc piecdesmit aizmirstības gadiem vēsturiskā atmiņa pieteica arī Draudzīgo aicinājumu. Tas kļuva ne tikai par ģimnāzijas idejisko pamatu un nedaudz vēlāk atspoguļojās arī skolas nosaukumā, bet guva atsaucību un izplatījās Cēsu apkaimes skolās, to pieņēma sabiedrība, līdz 1994. gadā Draudzīgā aicinājuma iniciatīva ieguva arī valstisku stiprinājumu,» laikrakstā Vidzemes novadiem «Druva» atgādināja Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktore Dace Eglīte.

Valmieras teātris 2014. gadu beidza ar pagājušās sezonas labāko un veiksmīgāko mākslinieku sumināšanu, pateicību saviem atbalstītājiem un iestudējumu «Balle būs» — izrādi, kurā apliecinājums latvietībai, vēsturei un pilsoniskajai nostājai ar jauna cilvēka — patriota un izcila mākslinieka Reiņa Suhanova — acīm izrādās vajadzīgs mums pašiem. Kā ilgas, sapratne vai noliegums par to, ko mēs saprotam ar vārdu — Latvija. Cik precīzu vai romantisku mēs to redzam, domājam par to un kādu atbildību pret to jūtam. Un kā galu galā mēs saprotam jēdzienu — atbildība un kopīgā vēsture. Katra personīgā un kopējā. Izrāde ir uzruna mūsu uzticamajiem skatītājiem, kuri vienmēr ir ticējuši, ka uz šiem dēļiem var tapt izrādes, kurās teātris spēj iedvesmot — gan tos, kuriem šajā stāstā ir atdzīvojies teātra gars no 1988. gada «Daugavas» laikiem, gan tiem, kas pirmoreiz piedzīvo vai piedzīvos to, ko nozīmē sadoties rokās kopīgas vēstures, kopīgas nākotnes un sapņu dēļ.

Viens no jautājumiem, kas neapšaubāmi uztrauc arī lielu daļu Latvijas iedzīvotāju, ir par starptautisko politiku jaunajā, 2015. gadā. Kas notiks Ukrainā, kādas būs Krievijas un Eiropas ekonomiskās un politiskās attiecības, vai sāksies jauns aukstais karš, vai Eiropai beidzot izdosies pārvarēt ekonomisko krīzi, utt.? No atbildēm lielā mērā ir atkarīgi daudzu cilvēku nākotnes plāni, labklājība un stabilitāte, taču jāatzīst, ka pašmāju politiskā elite izvairās objektīvi atspoguļot situāciju.

Katrs sākums liek domāt par to, kā jauno iespēju izmantosim. Un katrs jauns gads un arī katra jauna diena ir sākums. Brīnišķīga laika bankas piešķirta iespēja, kuru tērējot nav jāmaksā procenti, laiks mums tiek dots avansā, nevis kredītā, taču, kādu pievienoto vērtību dodam nodzīvotajam laikam, tas gan atkarīgs no katra paša.

Raugoties uz 2015. gadu, esmu optimistiski noskaņots — ja vien situācija nepasliktināsies globālā līmenī, tad kopumā attīstība gan valstī, gan arī pašvaldībās, tostarp Kocēnu novadā, noritēs veiksmīgi. «Kocēnu novads ir dzīvošanai, strādāšanai un atpūtai pievilcīgākā vieta Ziemeļvidzemē» — tāda ir Kocēnu novada attīstības programmas vīzija un mērķis, uz ko tiekties. Un to var panākt, racionāli izmantojot esošos resursus, sakārtojot infrastruktūru, veicinot labas pārvaldības modeļa darbību un novada ekonomisko attīstību, kā arī mērķtiecīgi uzlabojot dzīves kvalitāti novada iedzīvotājiem. Šogad turpināsies aktīva darbība dažādās jomās, piemēram, sāksies energoefektivitāti paaugstinoši būvdarbi novada iestādēs — Kocēnu pamatskolā, Rubenes sporta namā un Zilākalna sabiedriskajā ēkā. Tiek domāts par ekonomiskāka apkures veida ieviešanu daudzdzīvokļu ēkās, tādējādi samazinot apkures izmaksas. Turpināsies kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana un popularizēšana — Neikenkalna dabas koncertzālē Dikļos pēc 2014. gadā vērienīgā pasākuma «Dziedāšanas svētkiem — 150» norises plānots organizēt dažādus pasākumus, veicināt Rubenes kultūrvēsturiskā centra attīstību, turpināsies Kokmuižas vēsturisko pētījumu izstrāde. Arī turpmāk sabiedrība tiks iesaistīta kopīgā novada veidošanā, piemēram, arī 2015. gadā norisināsies domes finansētais iedzīvotāju iniciatīvu grupu projektu konkurss.

Jaunais gads vienmēr tiek gaidīts ar jaunām cerībām, sapņiem. Kāds meklē savu veiksmes atslēgu dažādos horoskopos, cits cerībā lej laimes. Jaunais gads ir iespēja noteikt atskaites punktu, lai gaidītu pārmaiņas. Ir skaidrs  —  lai arī ko un kā gaidītu, tas nenotiks uzreiz ar jaunā gada pirmajām dienām. Zvaigznēm jāsagriežas pareizajā stāvoklī (vai vismaz Zilā koka kazas gadam jāiestājas), un jāiestrādājas jaunajai valdībai, jo arī tai vēl pat 100 dienas nav pagājušas.

Kādas būtiskas un pozitīvas reformas veselības nozari varētu skart 2015. gadā, pagaidām nevaru komentēt. Nav zināms, vai tēmas, kas vairākkārt diskutētas,  iegūs pozitīvu virzību. Taču ir pāris pozitīvas pārmaiņas, kas skar tos cilvēkus, kuriem nāksies šajā gadā ārstēties stacionāros.  Ir mazināta pacienta iemaksa par vienu gultas dienu, ārstējoties stacionārā. Līdzšinējo 13,50 eiro vietā ir jāmaksā 10 eiro, ir daļēji samazināts arī pacientu līdzmaksājums par veiktu operāciju. Šīs pārmaiņas ir būtiskas, jo katram ģimenes ārstam un speciālistam ir zināmi gadījumi, kad cilvēki nav meklējuši mediķu palīdzību, jo baidījušies, ka nonāks slimnīcā, bet par tur pavadīto laiku un ārstēšanu nespēs samaksāt. Tā diemžēl ir Latvijas realitāte, un tādas ir godprātīgu Latvijas cilvēku bažas.

Ziemassvētki tradicionāli ir miera un klusuma laiks, kad cilvēki cenšas atskatīties uz padarīto, savukārt gadu mija vairāk saistās ar raudzīšanos nākotnē. Katra cilvēka individuālās veiksmes vai neveiksmes, protams, ir viņa personiskā darīšana, taču ir arī visiem Latvijas iedzīvotājiem kopīgi notikumi, kas tieši vai netieši, bet saistās ar personiskajiem motīviem. Runa ir par galvenajiem aizvadītā gada notikumiem valstī, kuri tā vai citādi ir ietekmējuši mūsu ikdienu un ietekmēs mūsu nākotni.

Vīna pazinēji apgalvo, ka pēcgarša ir tikpat svarīga kā garša. Tā ir izjūtu buķete, kas paliek uz mēles, lēnām izgaist un atstāj lietotāju filozofisku pārdomu varā. Ar svētkiem tāpat. Garša ir mirklis, bet pēcgarša iegulst atmiņu failos kā grāmata plauktā.

Jauno gadu sagaidām ar cerībām un apņemšanos kļūt vismaz kaut kādā ziņā labākiem. Konkrētākus plāniņus centīgākie pat uzraksta uz papīra. Taču bieži vien notiek kā tajā visiem zināmajā teicienā — ar labiem nodomiem tiek bruģēts ceļš uz elli...

Kā ierasts, stāvot uz gadu mijas sliekšņa, mēdzam atskatīties uz pagājušo un izvērtēt, kas tajā bijis svarīgs un nozīmīgs, kas pilnīgi negaidīts vai pat traģisks un kas smieklīgi uzjautrinošs. Lai arī katram šie notikumi sarindoti atbilstoši paša pieredzei un dzīves filozofijai, tomēr riskēšu uzbāzties Liesmas lasītājiem ar savām pārdomām, kuras lasīt līdz galam noteikti nav obligāti.

Gads tuvojas izskaņai. Lai varētu virzīties tālāk, nepieciešamas pārdomas. Uz to mēs tikām mudināti klusajā Adventa laikā.

Klausoties šajos eņģeļu pasludinātajos vārdos, kāds varētu iesaukties: «Pieķēru, pieķēru Bībeli melos! 2000 gadus kari nav rimušies, nemiers visapkārt, sākot no cilvēku sirdīm līdz šodienas Donbasa apgabala lielgabalu zalvēm. Nekāda miera, tik nemiers visapkārt.»

Burtnieku ev. lut. draudzei šis ir bijis bagāts gads.

Garīgajā dzīvē — iksvētdienas dievkalpojumi pl.11 Burtnieku baznīcā vai ziemas periodā Mācītājmuižā un Bērzaines saiešanas namā pl. 16 katrā trešajā svētdienā. Draudzē notikušas kristības, iesvētības, laulības, kristīgi izvadīti mirušie. Dažādi svētbrīži, garīgās mūzikas koncerti, kuros piedalījušies dziesminieks H. Sīmanis, mecosoprāns L. Vējiņa, pirmajā Adventē — Ieva un Aivars Lapšāni.

... pārfrāzējot Veidenbaumu, viss tajā pa vecam. Naivi, protams, ir gaidīt revolucionāru uzrāvienu no jaunievēlētas Saeimas. Tās vairākuma mērķis ir vienkārši vēl kādu brīdi, kamēr vien vēl ir iespējams, saglabāt sabiedrībā iespaidu, ka tiek turpināts Valda Dombrovska valdības pēckrīzes politiskais kurss.

Diennakts tumšajā laikā, vērojot gājējus uz neapgaismotiem ceļiem un ielām, var redzēt, ka dažiem cilvēkiem ir tādi maziņi atstarotāji pie somām, kas galīgi nav redzami. Ir labi piemēri ar velosipēdistiem atsevišķos gadījumos, kad viņi tiešām valkā gan atstarojošās vestes, gan aplīmējuši savus apģērbus ar atstarojošām lentēm. Ir labi piemēri, kad vecāki ir iegādājušies saviem bērniem apģērbu, kuram jau standartā iestrādāti atstarojoši elementi. Tomēr tas kopumā varētu būt tikai kādi 10 — 15% no visa reidos redzētā. Diemžēl tas ir ļoti traģiski. Tāpēc CSDD sadarbībā ar ceļu policiju joprojām veic šos reidus visā valsts teritorijā, dāvinot visiem tiem, kurus sastopam bez atstarojošām vestēm vai atstarojošiem elementiem pie apģērba vai somām, šīs vestes. Cilvēki mums pateicas, kad ir šīs atstarojošās vestes saņēmuši. Nav tā, ka cilvēks, kurš saņēmis no reida dalībniekiem vesti, uzreiz liek somiņā, lai tāpat vien nestu uz mājām.  Nē, viņš velk vesti uzreiz mugurā un iet pa tumsu tālāk droši uz savām mājām. Un mēs zinām, ka viņš šo ceļu patiešām paveiks!

Gada nogale nenoliedzami ir laiks, kad pārdomājam, kas iepriekšējās 365 dienās noticis. Kas labs, kas slikts, kas bijis patiesi vērtīgs. Katrs no mums vēlas, lai bilance ir ar plus zīmi. Un šoreiz nedomājam par finanšu «grāmatvedību», bet vairāk par to, kas piedzīvots, kas atstājis paliekošas pēdas. Pati novērtēju,  ka tie ir gada laikā satiktie cilvēki. Tie, kas uzrunāti, kuros nācies ieklausīties, bet visvairāk tie, kas pārsteiguši, liekot savu domu gaitu pamainīt. Atslēgas vārds, kas šogad licis dažādi domāt par Latviju un tās cilvēkiem, ir Mājas. Tiešām šis vārds rakstāms ar lielo burtu, jo tā nav būve, kurā sagulst mēbeles un simtiem štruntu, ar kuriem dzīves laikā apaugam, bet Mājas ir Latvija, Valmiera un tas mājoklis, kuru cilvēki meklē un atrod pēc gadiem ilgas prombūtnes, lai iegūtu sirdsmieru.

Valmierā šodien ir ļoti daudzas sakoptas vietas, kuras ar lepnumu varam rādīt ciemiņiem. Ielas asfaltā, trotuāri un gājēju celiņi bruģī, jaunas celtās un prasmīgi rekonstruētas ēkas gandrīz vai katru var sūtīt uz kādu valsts mēroga skati, savukārt daudzdzīvokļu siltinātās košās fasādes priecē katru vērotāju.

Strauji tuvojas brīdis, kas oficiālā līmenī nodēvēts par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas — Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā (ES). Vēsturiska pieskaņa notikumam, protams, ir — šī ir pirmā un, var gadīties, vienīgā reize, kad Rīga daļēji kļūst par ES galvaspilsētu. Nākamā šāda iespēja teorētiski būs ne agrāk kā pēc četrpadsmit gadiem, bet, kas notiks ar apvienoto Eiropu līdz tam laikam, var tikai minēt.