Vēl nav nosvinēta Latvijas dzimšanas diena, bet veikali jau pilni ar visu iespējamo: eglīšu rotājumiem, apsveikuma kartītēm, stāstiem par atlaidēm bērnu rotaļlietām, zeltlietām, sadzīves precēm, pat pelēkajiem zirņiem un piparkūkām, kas dikti labi piestāv Ziemassvētkiem.
Šajās dienās Latvija svin divas mūsu valsts vēsturei un pastāvēšanai ļoti nozīmīgas dienas — Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu un Lāčplēša dienu. Dienas, bez kurām nebūtu Latvijas brīvības un neatkarības.
Kopš novembra viscaur Latvijā izvērsta SIA «Maxima Latvija» akcija «Savai skolai», kurā iesaistīties aicināta ikviena izglītības iestāde. Šī izglītības atbalsta programma, kā par to izsakās paši veikalnieki, darbojas šādi: par pirkumu šajā veikalā vismaz 7 eiro apmērā jūs saņemat vienu uzlīmīti, tās sakrājot tālāk varat novirzīt sev vēlamajai skolai, kura pēcāk bez papildu maksas apmaina tās pret skolas inventāru no speciāla šīs akcijas kataloga.
Reiz populārais estrādes ansamblis Eolika katrā koncertā izpildīja lipīgo Aleksandra Kublinska gabalu Zemeņu lauks. Šodien vai katru dienu, klausoties, skatoties un lasot par Latvijas valdības jocīgajiem gājieniem, kas ekstrēmākajās izpausmēs allaž mēdz patrāpīties slepeni, neviļus nākas aizdomāties par milzīgu auzu lauku jeb tīrumu. Ne tāpēc, ka Ministru kabineta vadītāja Laimdota Straujuma iepriekšējā dzīvē kalpojusi Zemkopības ministrijā, bet tāpēc, ka latviešiem ir trāpīgs teiciens par auzām... Un mūsu pašu valdība — gan pa vienam, gan reizumis konsolidētā bariņā — auzās brauc ar tīri vai maniakālu apsēstību.
...velti valkāt pa masu medijiem un censties tai izraut kumosu no mutes — acīmredzami tā skan slepenais bauslis Ministru kabineta kārtības rullī. Satiksmes ministra pēkšņā padzīšana kārtējo reizi apliecina: valsts vara uzskata, ka ir tiesīga mums pūst pīlītes.
«Izlasījis Agra Liepiņa populistisko sacerējumu («Es nāku no mazas tautas», «LA» 29.10.), atkal reiz jutos personīgi aizskarts,» rezumē Juka Rislaki.
Ja atskatāmies, tad redzam, ka daudzas mūsējai līdzīgas institūcijas ir likvidējušās, un ir skumīgi, ka finansiālu vai citu apstākļu dēļ tās nav bijušas rentablas. Ja esam vardarbībā cietušo cilvēku centrs, vai vispār būtu jārunā par rentabilitāti? Mūsu centrā gadā vien ierodas līdz 300 personām. Sociālā un atbalsta sistēma Latvijā līdz galam vēl nav nostiprinājusies. Mūsu centrs tika veidots Vidzemes reģionam, bet pašlaik mēs uzņemam cilvēkus no visas Latvijas. Par daudzām lietām, par ko sabiedrība runā, man arī jāsaka: kur paliek atbalsts tām ģimenēm, kas vēl dzīvo Latvijā?
Ja vien tas neskartu gandrīz vai katru no mums, valsts kārtējā budžeta apspriešanu Saeimas sēdē (tās internetā nu redzamas arī televīzijas tiešraidē) varētu pat noskatīties kā jautru priekšnesumu. Būtībā ne jau pats budžets, bet uzjautrinošas ir dažu pozīcijas un opozīcijas deputātu daiļrunības izpausmes. Izdomas runātājiem netrūkst. Jau pēc mēneša nākamajā gadā, kad būsim kaut cik apraduši ar Saeimas noteiktajiem jaunajiem nodokļiem, skaitļus sāksim piemirst, bet Latvijas Reģionu apvienības deputāta Mārtiņa Bondara dažāda izmēra kurpes un zābaka vicināšana Saeimas tribīnē, iespējams, paliks vēsturē uz laiku laikiem.
Varam priecāties vai skaust, ja kādam veicas loterijās un viņš jau brauc ar pavisam jaunu automašīnu vai plāno, kā iztērēt simtus, tūkstošus, pat miljonus. Izmēģināt veiksmi šādās loterijās varam mēs katrs, jo ne velti ir pat anekdote par to, ka, lai laimētu, nav jālūdz Dievam izdošanās, bet jānopērk kaut viena loterijas biļete.
Latvijas Republikas Saeima vakar pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja 2016. gada valsts budžeta projektu, kura ietvaros par prioritārām ir atzītas valsts iekšējā un ārējā drošība, kā arī veselības aprūpe un izglītība. Politiķu un nozaru pārstāvju viedokļi par to, kas un kādēļ būtu uzskatāms par prioritātēm, gan ir visdažādākie, tomēr kāds nebūt kompromiss beigās ir panākts un Saeima virzās pretim valsts budžeta apstiprināšanai.
Valmiera atkal sadalījusies divās nometnēs. Vieni ir par jauno Vecpuišu parka projektu, kurā tikšot veidots no jauna tas un tas, tikai kopējai lietai par godu vajadzēšot upurēt 96 kokus. Ir cilvēki, gan jau viņu vidū arī tā sauktā inteliģence, kultūras cilvēki, kuri balso par šīm pārmaiņām, izsakot savus argumentus.
Veselā miesā vesels gars? Ka tik nav otrādi. Lielākā cilvēces problēmu daļa ir galvā: arī anoreksija, bulīmija, aptaukošanās un maniakāla tieksme pēc saldumiem. Tu esi tas, ko tu ēd? Jau tuvāk patiesībai, tomēr tik tālu no realitātes. Sarkanā gaļa nepadara mūs par agresīviem mežoņiem, bet zaļā ēšana vai veģetārisms par mierpilniem un apgarotiem meditētājiem.
Aizvadīti kārtējie helovīni. Sabiedrības, pamatā gados jaunākās, daļas nu jau pieņemti, tomēr joprojām ne visu atzīti rudens tumšā laika mošķu un mošķīšu svētki.
Sabiedriskajā apspriešanā par atļauju cirst kokus Vecpuišu parkā ir izskanējis aicinājums iztikt bez emocijām, vien ļoti argumentēti norādīt, kāpēc kāds no pārbūves plānā nocirst paredzētajiem kokiem tomēr nebūtu cērtams.
Iespējams, pašvaldību vēlēšanas arī Valmieras pusē ieviesīs jaunu intrigu, kad/ja par vietējiem politiķiem varētu balsot ne tikai pilsētnieki, bet arī apkārtējo vai pat visai attālu novadu iedzīvotāji.
Nesen rakstīju par to, ka Latvijas valsts puslīdz normālu ekonomiku un reizē Laimdotas Straujumas vadītās valdības krēslu nosacītu stabilitāti lielā mērā nodrošina Eiropas Savienības fondu finansējuma piešprice. To uzskatāmi apliecina arī skaitļi no iepriekšējā ES fondu apgūšanas perioda, t.i., laika posma no 2007. līdz 2013. gadam. Tieši no ES fondiem Latvijā ienākuši 70% no visām publiskajām investīcijām, ES fondu finansējums nodrošinājis vairāk nekā 10% no ikgadējiem Latvijas valsts budžeta ieņēmumiem, savukārt ikgadējā ES fondu ietekme uz iekšzemes kopprodukta izaugsmi vidēji bijusi 0,9%.
Pēc nelaimīgā ceļu satiksmes negadījuma pie Garkalnes, kad jauno riteņbraucēju treniņgrupā burtiski ietriecās fūre, sabiedrības daļa nu metusies ar akmeņiem apmētāt visu velobraucēju sugu. Pārmetumu jūrā lielākais vilnis veļas pār it kā bezatbildīgajām riteņbraukšanas skolām, kuras dienu dienā savus audzēkņus pakļaujot dzīvības briesmām. Mājsaimnieces vispār ir šokā: kā var ļaut tik maziem bērniem atrasties uz šosejas? Autovadītāji stājas rindā un izsaka savu gadiem krājušos sāpi: riteņbraucējiem nav vietas uz šosejas! Bet mediji kāri kampj katru no šīs sāgas atmesto kumosu. Un, ja stāstā iesaistīti bērni, tad šādas ziņas vienmēr aiziet uz urrā.
Ir aprēķināts, ka PVN piemērošana mājas apsaimniekošanas maksai nākamā gada budžetā varētu ienest 9,3 miljonus eiro. Par minētajiem grozījumiem vēl jālemj Saeimai, taču sabiedrības jau tagad izteiktie pārmetumi, ka valsts domā tikai par budžeta palielināšanu, ne iedzīvotājiem, tiek kategoriski noraidīti, kā argumentu izvirzot to, ka iedzīvotāji no aplikšanas ar šo nodokli tika ilgstoši pasargāti — nu pienācis brīdis, kad Eiropas noteiktā direktīva būs jāpilda. Tātad var tikai secināt, ka minētie grozījumi Saeimā tiks apstiprināti.
Pagājušajā nedēļā Latvijas publiskajā telpā kārtējo reizi aktualizējās demogrāfijas jautājums, plašsaziņas līdzekļiem norādot uz jau labu laiku zināmo faktu, ka mūsu (latviešu) jau tāpat ir maz, kļūst tikai mazāk, un ilgi tā neturpināsies, kā arī atgādinot — amatpersonas nedara praktiski neko katastrofas novēršanai, drīzāk jau pretēji.
Kādā tūkstošiem gadu gudrības krājušā grāmatā teikts, ka dots tiks tam, kam ir, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Šīs atziņas kārtējais apliecinājums nāk prātā, uzzinot, ka valdība nesen nolēmusi uz tuvākajiem gadiem par 53 miljoniem eiro palielināt valdības izdevumus un šo naudu piešķirt deviņām lielpilsētām. Atliek vien priecāties, ka arī Valmierai daļa no šiem miljoniem tiks, ka esmu valmierietis, ka man apkārt ir valmierieši un mums visiem kaut kāds labums būs. Ja ne uzreiz, tad mūsu mazbērnu nākotnes vajadzībām vēl kaut ko uzbūvēs, izveidos, sakārtos. Kāpēc gan lai mums nedotu, ja mums jau ir un esam pierādījuši, ka vairumā gadījumu valmierieši naudu prot labi lietā likt?