Viedokļi

No liekas greznības kristieši mudina atteikties gavēņa laikā. Atteikties no pasaulīgā, lai ielūkotos dziļāk sevī. Liekas, te nebūs vien dārgas lietas, bet arī ārišķība, cenšoties uzsvērt savas personības vērtību. Mēs varam vētīt, kādi esam kā bērni, vecāki, kolēģi, varam priecāties par labo un kritizēt savas melnās puses. Taču veselīgi ir domāt, ka cilvēks nav radības kronis, pat ja kādreiz viņš par tādu laicīgajā pasaulē nosaukts. Katrs darbs savā būtībā ir kalpošana. Bet ne visi darbi savā saknē nozīmē kalpot, uzņemoties milzīgu atbildību par otru, tev pavisam svešu cilvēku. Ir dažas profesijas, kuras nāk prātā uzreiz, kad aizdomājies par stresu, kāds rodas kalpojot. Šķiet, tradicionāli cilvēki pirmo min ārsta darbu. Taču kāds sens pētījums atklāj, ka strespilnākais ir lidmašīnas pilota darbs. Pat mūsdienās, kad laineri ir pat trīskārt tehnoloģiski nodrošināti pret riskiem. Droši vien tāpēc tā joprojām ir samērā reta profesija, kurā kāpšana pa karjeras kāpnēm ir grūta. Vienmēr paliek cilvēka faktors. Pēc būtības paškritika un godīgums.

«Politiskais nacionālisms Latvijā ir tikai viena no maskām, aiz kuras slēpjas pretenzijas uz daļu no pīrāga,» tā Imants Kalniņš. «Prieks par svešu tanku izvietojumu savā zemē ir mentalitāte vai lāsts?» jautā Roberts Klimovičs. Šie divi citāti, īsa saruna par gejiem, intervija ar Pēteri Kļavu un pastaiga saulainā dienā noveda mani līdz šim rakstam.

Dīvaina sajūta reizēm spēj pārņemt visciniskāko politikas aplūkotāju: dzirdot amatpersonu pavisam prasti — klaji un nemākulīgi — melojam, izjust tikai un vienīgi žēlumu pret cilvēku, kurš sevi publiski pazemo. Jo saproti, ka tas tiek darīts ne jau pašlabuma dēļ vai savas ādas glābšanai, bet izmisumā un bezcerībā aizstāvot «komandas reputāciju».

Labi zinām, kad un kā radās Uzvaras laukums Rīgā. To savulaik izveidoja, lai apliecinātu Latvijas atbrīvošanos no svešzemju jūga: no vāciešiem, lieliniekiem, krieviem. Pēc Otrā pasaules kara tur visiem par biedu pakāra vāciešus un vēlāk uzcēla vareno pieminekli Rīgas atbrīvotājiem. Latvijas mūsdienu vēsture ar to taču nebeidzas. 1990. gada 4. maijā mēs lielā vienotībā uzdrošinājāmies paust neapmierinātību ar pastāvošo iekārtu un drosmīgi atbrīvojāmies no gadu desmitiem ilgušā padomju jūga. 4. maijs un tā vēsturiskais  Latvijas Augstākās padomes deputātu balsojums, kuram, elpu aizturējuši, sekoja un skaitīja līdzi visi, bija ne tikai prieka asaras, bet arī jaunas cerības un sākums jaunai — Brīvai Latvijai. Mūsējai!

Jaunā ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola ir viens no cerīgākajiem jaunajiem pīlēniem Latvijas valdības krietni vien aizaugušajā pīļu dīķī, kura necaurredzamajā ūdenī lielā labsajūtā netraucēti plunčājas vecās pīles un pīļtēviņi. Jo viņiem veiksmes stāsts turpinās! Kā pagaidām izskatās, cerīgu nemieru savās nozarēs līdz ar atnākšanu atnesuši vien divi jaunā vecā Laimdotas Straujumas Ministru kabineta ministriju vadītāji no ZZS — jau pieminētā kundze Ekonomikas ministrijā un Guntis Belēvičs Veselības ministrijā.

Svētdienas pēcpusdienā pēc futbola turnīra noslēguma nācās izvēlēties — doties uz Kocēnu sporta namu, lai klātienē noskatītos florbola čempionāta pusfināla maču, vai to vērot tiešraidē Latvijas Florbola savienības mājaslapā. Izvēlējos otro variantu un ne mirkli to nenožēloju, jo jau ar spēles pirmajām minūtēm atklājās, ka līdzjutēju arsenālā nonākusi ugunsdzēsēju sirēna, ar kuras kaucināšanu līdz šim izcēlās basketbola kluba Valmiera karsēji, par apdullinošo troksni izpelnoties citu komandu atbalstītāju visai pamatotu kritiku.

Labā un ļaunā cīņa ir pasaku, teiku un eposu sižetiskās līnijas pamatā. Parasti labais uzvar, vismaz pasakās. Bez ļaunā, nebūtu labā. Bez nodevības nebūtu uzticības, bez meliem- taisnības. Bez ziemas, nebūtu pavasara. Cīruļputenis nepieciešams mums visiem, lai novērtētu tos dzidros pavasara rītus, kad saules stari atver pirmo krokusu ziedus.

Viņnedēļ, tieši 13. datuma piektdienā, Miķelis trāpījās Valmieras tajā galā, kur kādreiz — i kapitālismā, i sociālismā, i atkal kapitālismā — špalerās glabājās sviesta kluči un siera rituļi, bet tagad pa milzīgo tukšo platību tekalē vien žurku bari. Jā, šad un tad tur iemaldās — varbūt pat uz ilgāku sēršanu — pa cilvēkam bez noteiktas dzīves vietas, varbūt pat vesels bomžu bariņš iemitinās šajā bezmaksas viesnīcā un dara tur visu to, ko homo sapiens ikdienā mēdz darīt. Arī uzpīpo, kad ierauts odierītis vai draudzīgi pulciņā izlakta divlitrīgā alus blašķe...

Pagājušajā nedēļā Saeimā, pagaidām gan tikai līdz komisijām, kas ir sākotnējais likumdošanas posms, nonāca pāris interesantu dokumentu — plāni par civilās aizsardzības pasākumiem krīzes situācijās. Izskatīšanai tika iesniegti divi instrukciju komplekti:  vienu iesniedza Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), bet otru — Iekšlietu ministrija (IeM), kuras padotības iestāde jeb struktūrvienība, cita starpā, ir VUGD.

Tā kā valsts piešķirtais budžets Vidzemes plānošanas reģionam ir simbolisks, nav pamata uztraukumam, ka tas tērētu pārāk lielu naudu. Manā skatījumā Vidzemes plānošanas reģions tomēr daļēji ir otrā līmeņa pašvaldība, un tas, kā tā ievēlēta, manuprāt, ir pareizi. Es pieļauju, ka mans viedoklis ir mazākumā, bet man patīk, ka tie deputāti, kuri tur sēž, nav tieši, bet ir netieši vēlēti un pārstāv vietējos novadus.

Nav vēl nopietni izvērtēta partiju naudas tēriņu likumība pērn notikušajās Saeimas vēlēšanās, vēl prokuratūrai krimināllietu ierosināšanai par balsu pirkšanu šajās vēlēšanās tiek nodotas arvien jaunas lietas, bet partijas jau  aktualizē jautājumu, kā savas kases papildināt  uz valsts budžeta rēķina.

Starp Vidzemes slimnīcu kā pakalpojuma sniedzēju un Nacionālo veselības dienestu ir noslēgts līgums par valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu ambulatori un stacionārā šajā gadā. Ko pacientam nozīmē līgumā iekļautie skaitļi?

Dzintara Rasnača kundziskums, ko viņš izrādīja pret VDK dokumentu izpētes komisijā iesaistītajiem speciālistiem, ir jauns rekords Latvijas politiskās kultūras degradēšanā. Turklāt šādai «īstās vietas ierādīšanai» ir demonstratīvs raksturs: «Es te esmu ministrs, bet jūs — no ielas pasauktas niecības!»

Nesen Vidzemes Augstskolā uzņēmām Latvijas meža un kokrūpniecības nozares ekspertus, un man tas bija dubults gandarījums. Pats esmu mežu īpašnieks un zinu, cik liela nozīme ir tam, cik pareizi un mērķtiecīgi šo resursu izmanto. Nepārspīlējot — neredzu Latvijā otru tik perspektīvu nozari, kurā organiski iekļautos visi priekšnosacījumi, kurus apvieno jaunvārds ilgtspēja.

Mēs visi vēlamies, lai ģimenē pieņemtais mājdzīvnieks — suns, kaķis, sesks, trusis — būtu vesels, priecīgs, gudrs un mēs kopā bez rūpēm varētu pavadīt daudzus laimīgus gadus.

Latvijas valdība ķērusies pie nākamā gada valsts budžeta kopā likšanas. Izdevumu pozīcijā plānots labs darbiņš — brīvpusdienu nodrošināšana arī ceturto klašu skolēniem. Šim nolūkam ieplānota arī atbilstoša ieņēmumu pozīcija — no akcīzes nodokļa palielināšanas alkoholiskajiem dzērieniem.

Ar paziņām runājām par to, cik ērts, uz klientu vajadzībām orientēts ir sabiedriskais transports Valmierā, kāda ir pakalpojuma pieejamība pilsētā.  Dzirdēts, ka Rīgā nokļūšana no punkta A uz punktu B prasa ilgu laiku, jo jāparedz sastrēgumi, bet, ja aplūko, kā sanāk pārvietoties no viena Valmieras gala uz otru, tad ceļš ne tikai paņem laiku, bet prasa arī nopietnu sagatavošanos.

Labklājības ministrijas jaunās programmas kopējā finanšu ietilpība mērāma vairākos desmitos miljonu eiro, kuros ietverta gan ģimenes valsts pabalsta atgriešanās pie sākotnēji iecerētās diferencēšanas par katru nākamo bērnu, gan lielāks pabalsts černobiliešiem, gan ar celiakiju slimo bērnu atbalsta loka paplašināšana, gan griestu noņemšana slimības, maternitātes, paternitātes, vecāku un bezdarbnieku pabalstiem.

Latvija strauji tuvojas brīdim, kad Saeimai nāksies izraudzīties augstāko amatpersonu, kura nākamos četrus gadus reprezentēs mūsu valsti starptautiskajā arēnā, kā arī centīsies uzstāties par šķīrējtiesnesi iekšpolitiskajos strīdos — Valsts prezidentu. Un kā vienmēr šādos gadījumos, nākamā Valsts prezidenta vārdu patlaban nezina pat absolūts vairākums Saeimas deputātu.

Neesmu nu gluži blondīne, bet nupat tāda sajutos. Zināju, ka no šī gada stājas spēkā elektroniskās darba (nodokļu) grāmatiņas, kas it kā cilvēkiem atvieglo pakalpojumu pieejamību, un es ar to «pieejamību» saskāros pilnā mērā. Man piezvanīja no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, ka es neesmu «ieklikojusi» savu nodokļu grāmatiņu Valsts ieņēmumu dienestā, par ko paši soci janvārī man neteica. Kad no darba izstājos un tur reģistrējos arī kā oficiāla bezdarbniece, man teica, lai paturot šo grāmatiņu kā suvenīru, jo tagad viss esot elektroniski.