Pieņemu, ka daudzi «Liesmas» lasītāji atceras tālāk aprakstītos notikumus. 1991. gada 19. augustā Maskavā sākās bēdīgi slavenais «Augusta pučs». Pēc dažām dienām viss bija beidzies – Latvija un Igaunija oficiāli atguva neatkarību, līdz pilnīgam PSRS sabrukumam bija atlikuši četri mēneši.
Manā Facebook lentē arvien biežāk parādās, ka mani draugi ir ietagoti it kā ārzemju ātrajos kredītos, bezmaksas mašīnu izlozēs un tamlīdzīgi. Arī es pati reiz biju ietagota, kas nozīmē, ka tas ieraksts par ātrajiem kredītiem parādījās arī manā profilā.
Galvenais politiskais notikums, kas šobrīd atrodas visas pasaules uzmanības centrā un pārliecinoši aizēno jebkuru citu notikumu, protams, ir ASV vadītās starptautiskās koalīcijas spēku aiziešana no Afganistānas, tostarp visas pasaules acu priekšā pametot likteņa varā tūkstošiem cilvēku, kuri daudzu gadu garumā palīdzējuši rietumvalstīm īstenot to mērķus Afganistānā un tagad pamatoti baidās par savām dzīvībām.
Latvijā vismaz vienu vakcīnas pret Covid-19 devu saņēmuši nedaudz vairāk par 43% iedzīvotāju, liecina Nacionālā veselības dienesta dati. Nupat rakstīju par piketu, kas notika Valmierā, un tur tika iebilsts tieši pret obligātu vakcināciju.
Ar domes vēlēšanām 11. septembrī jau arī Rēzeknes un Varakļānu novados, pēc pamatīgas stīvēšanās pašvaldību, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ierēdņu un Saeimas deputātu starpā, arī pēc dažādu lēmumu apstrīdēšanas Satversmes tiesā (ST) it kā vajadzētu noslēgties gadiem lolotajai Administratīvi teritoriālajai reformai (ATR).
Kamēr vēl baudām vasaru un vasaras izklaides, neaizmirsīsim, ka arī smadzenes ir jānodarbina. Lūk, vienpadsmit hobiji no www.psychology-age.ru, kas efektīvi pilnveido un saglabā kognitīvās funkcijas, derēs gan jauniem, gan vecākiem cilvēkiem.
Pašpārliecināto «tautas glābēju» bariņam pievienojas brāļi Ģirģeni. Iespējams, jūs pat neesat pamanījuši viņu rosību politikā, bet tas abiem netraucē izziņot vēlmi dibināt savu partiju un, protams, solīt mums «drošāku rītdienu».
Eiropas Savienības, tātad arī Latvijas, iedzīvotāji ir saņēmuši jaunu uzdevumu planētas glābšanai – 3. jūlijā stājās spēkā jaunais Plastmasu saturošu izstrādājumu patēriņa samazināšanas likums, kas aizliedz laist tirgū noteiktus plastmasas priekšmetus un nosaka pasākumus to patēriņa samazināšanai.
Kad pirms pieciem gadiem no olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro Latvijas delegācija atgriezās bez nevienas godalgas – mūsu sportistu augstākais sasniegums bija Rebekas Kohas 4. vieta svarcelšanā, tika skandināti trauksmes zvani, ka līdzšinējā augstas klases olimpiešu, kuri spētu cīnīties par medaļām, sagatavošanas sistēma sevi izsmēlusi un nepieciešamas kardinālas reformas.
Skološanos klātienē varētu atsākt daudz drošāk, ja būtu sasniegta pavasarī epidemiologu ieteiktā vakcinēšanās aptvere. Ja vismaz divas trešdaļas bērnu vecāku un vecvecāku būtu aizgājuši līdz ģimenes ārstam vai vakcinācijas centram un vakcinējušies, tad tagad varbūt nevajadzētu klaigāt, ka bērnus atstās mājmācībā, jo neļaus viņus katru nedēļu testēt.
Tuvākajās dienās – jau 14. augustā – ir gaidāms notikums, kas ar gana augstu ticamības pakāpi ietekmēs nākamo Saeimas vēlēšanu iznākumu – bijušā satiksmes ministra, savulaik par Buldozeru iedēvētā Ainara Šlesera vadīta jauna politiskā spēka Latvija pirmajā vietā dibināšanas kongress.
Biedrība «Dr.Klauns» ir uzsākusi labdarības kampaņu «Palīdzi veseļoties, nevis ārstēties!», kas notiek no 27. jūlija līdz 31. augustam, jo, lai dakteri klauni varētu veikt savu darbu, ir nepieciešami līdzekļi.
Kad viens no Saeimas deputātiem, stāvēdams Rīgā pie Saeimas nama durvīm, skaļi klaigā un, kā tas bija aizvadītajā nedēļā, sola: «Mēs panāksim, ka viņi mūs sadzirdēs, ka viņi no mums baidīsies», vismaz man neradās skaidrība, kuri tad ir mēs un kuri kaut kādi tur viņi.
Pirmo Covid-19 gadījumu Latvijā reģistrēja 2020. gada 3. martā. Vienkārša matemātika liecina, ka ar šo sērgu sekmīgāk vai mazāk sekmīgi sadzīvojam jau pusotru gadu. Beigas vēl nav redzamas. Zinātnieki gan atzīmē, ka «spāņu gripa» arī plosījās vairākus gadus, līdz to izdevās ierobežot.
Latvijas dienvidu kaimiņvalsts Lietuvas problēmas, kur izraisījusies vietēja mēroga bēgļu krīze, pēdējiem kuplā skaitā ierodoties no Baltkrievijas, liek uzdot jautājumu – cik lielā mērā līdzīgam notikumu pavērsieniem ir gatava arī Latvija?
Ir vācieša Vilhelma Buša jau pirms 150 gadiem rakstīts humora pilns dzejas darbs «Makss un Morics» par puikām, kuri, lai ciemata ļaudīm nav garlaicīga dzīvošana, viņu dienas grezno ar saviem nedarbiem. Rindas no šī Aspazijas latviski pārceltā dzejojuma man reizēm ieskrien prātā, pat kad jāvērtē pietiekami nopietnas situācijas. Tā arī, redzot, kas notiek, kāds turpinājums paredzams vēl līdz galam nepabeigtajai administratīvi teritoriālajai reformai (ATR), atceros trāpīgās rindas: «Pirmais nedarbs vēl nav beigts, kad jau nākamais tiek steigts…»
Likumu labojumus, kas ieviesa minimālo sociālo iemaksu, Valsts prezidentam tomēr vajadzēja «atsviest atpakaļ» Saeimai. Tos neparakstot, Egila Levita protests un iebildumi būtu skaļāki nekā tagad, Rīgas pilij apgalvojot, ka viņš likumdošanas brāķa labošanu «ielicis savā darba kārtībā».
Diez vai tad Saeimai pietiktu nekaunības šo «Reira reformu» vēlreiz apstiprināt bez jebkādiem pārveidojumiem un lielā vienprātībā, lai tikai demonstratīvi atstātu valsts galvu «jaņos». Diemžēl Levita centieni uzrādīt politisko pastāvību ir diezgan nekonsekventi, pat bikli – viņa sasaiste ar koalīciju tā arī nav sarauta. (Nesen šo Rīgas pils kļūmi intervijā www.nra.lv atzina arī latvju politikas mutīgākais vērtētājs Filips Rajevskis.)
Šķiet, prezidenta bailes no iespējamas valdības krīzes – un vieglā haosa pēc Krišjāņa Kariņa kabineta krišanas – ir pārāk dziļi sakņotas un (iespējams) pat pamatotas. Tāpēc, pieļauju, vairot reitingu uz valdības rēķina Levitam šķiet nepieņemami. Ja tā tiešām ir, tad visu cieņu valsts galvam, cepuri nost!
Tā nu mums aizrit pirmais mēnesis, kopš darbojas prasība veikt valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu no «minimālā VSAOI objekta 1500 eiro ceturksnī» (jeb no 500 eiro bruto mēnešalgas). Teju vai vispārējs sabiedrības verdikts to novērtē kā Latvijas saimnieciskās darbības idiotisku sabotāžu. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera apgalvo: šī «reforma» valstij draud pat ar sociālekonomisku krīzi. Galvenā problēma – tiek nevajadzīgi apgrūtinātas un pat apcirstas iespējas algot strādājošos nepilnas slodzes darbam.
Cik zinu, pirms likumu grozījumu pieņemšanas Finanšu ministrija un Saeimas vairākums veica tikai neslēpti formālas, «ķeksītim» paredzētas, konsultācijas ar biznesa aprindām vai ekonomikas ekspertiem. Ierēdņi, ministri un deputāti paši sev šķita gudrāki par visādiem «bodniekiem». Iespējams, sava veida «lāča pakalpojumu» te veica masu mediji, koncentrējoties pārsvarā uz pašu žurnālistu, mūziķu un citu autoratlīdzības saņemošu «plānā galdiņa urbēju» iebildumiem. Uh, kā valsts varai tagad patīk «ierādīt vietu» medijiem!
Kā rāda jaunākajā Dienas Biznesā publicētā diagramma, Latvija vakcinēšanās tempu ziņā joprojām pasaules mērogā velkas tālu astē – mūsu valstī administrēti 1,3 miljoni Covid-19 vakcīnu (līdz 23. jūlijam vakcinācija Latvijā bija veikta vairāk nekā 1,3 miljonus reižu, ietverot vakcināciju gan ar pirmo, gan otro vakcīnas devu), pilnībā vakcinēti tikai 33,5% sabiedrības. Aiz mums diagrammas sliktajā galā vēl tikai piecas valstis – Irāka, Igaunija, Baltkrievija, Afganistāna un Islande. Jāteic, raibs kokteilis no diktatūras un izteiktas trešās pasaules piederības līdz pat augsti attīstītai demokrātijai. Te gan jāpiezīmē, ka Latvija apsteidz šo kvintetu vien administrēto vakcīnu skaita ziņā, kamēr Islandē vakcinēti jau 70,6% sabiedrības, bet kaimiņvalstī Igaunijā – 39,4%. Vakcinēto procenta ziņā islandieši pirmie pasaulē – aiz viņu 70,6% tuvākie sekotāji ir Apvienotie Arābu Emirāti ar 62,7% un Izraēla ar 58%.
Latvijas publiskajā telpā it kā nemanāmi, taču tajā pašā laikā aizvien biežāk ir sākusi izskanēt dažādos formātos ietērpta ideja, ka mūsu valstij, Latvijas sabiedrībai kopumā vai kādiem «mums», lai kas arī slēptos aiz šī jēdziena, ir nepieciešama plaša un atklāta diskusija par to, kas mēs īsti esam un kurp ejam – kā valsts, kā šīs valsts pilsoņi u.c.
Vasarā, kad ierobežojumu dēļ daudziem ceļotgribētājiem ir nedrošība doties uz tālām zemēm, daudzi cenšas tepat Latvijā vēlreiz pabūt vietās, kurās ir iespējams ieraudzīt kaut ko uzmanību piesaistošu. Par pēdējos mēnešos pieprasītu ceļojuma galamērķi atkal ir kļuvis Lībiešu krasts un Miķeļtornis. Te uz savas zemes mākslas darbu – brīvdabas instalāciju «Nekādu lībiešu nav» – izvietojis viens no Latvijā dzīvojošajiem pēdējiem lībiešiem, dzejnieks, mākslinieks un filozofijas doktors Valts Ernštreits. Objekts veidots kā draudīgs metāla būris, ko sedz ceļa zīmes ar nosvītrotiem vietu nosaukumiem lībiešu valodā