Viedokļi

Apturiet pasauli, es gribu izkāpt tūlīt. Es netieku līdzi, lai kā gribētu. Man nav vietas pirmās klases vagonā. Kur nu! Man nav vietas pasaules ātrvilcienā vispār.

Reģionu apvienības panākumi 12. Saeimas vēlēšanās pārsteidza ne vien mani, bet pat pieredzes bagātus politikas ekspertus, kas gan jau paspējuši atrast skaidrojumu — pie RA popularitātes vainojama esot ne tikai partijas līdera Mārtiņa Bondara staltā iznešanās un taisnā valoda, bet arī aktiera Artura (Artusa) Kaimiņa skandalozi atmaskojošās intervijas Kaspara Upaciera, tautā vairāk pazīstama kā Ufo, privātajā radiostacijā.

Veicot līdz šim vērienīgāko vides pieejamības apsekošanu Latvijā un pārbaudot vairāk nekā 22 tūkstošus dažāda veida objektu, Invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons un biedrība Babyroom par pieejamiem un daļēji pieejamiem atzinuši vien  20. daļu.

Paradoksālā kārtā sabiedrības uzmanība pēc nule aizvadītajām Saeimas vēlēšanām ir pievērsta nevis jaunas valdības veidošanai, bet gan balsu pirkšanas skandālam Latgalē par labu vienam no «Vienotības» līderiem Dzintaram Zaķim. Par sajūsmu politiskajiem konkurentiem, Zaķa atbalstītājus nostučīja paša partijas biedrs Juris Vidiņš, kuram Zaķa krišanas gadījumā paveras ceļš uz iekļūšanu Saeimā, un šādas dāvanas oponenti nevar atstāt neizmantotas.

Krietns saimnieks, kad tā ganāmpulks ielavījies kaimiņa ganībās, steidz to ātri atdzīt atpakaļ. Negodīgāks ļaus, lai lopiņi pie kaimiņa vispirms   pabarojas, jo skandāls būs tik un tā. Daudz sarežģītāk ir, kad izspieto  medu visčaklāk vākušās bišu saimes: sazini nu, uz kura kaimiņa stropiem tās aizspietojušas un kā atpakaļ dabūt.

Tas ir tik dzirdēti: tu esi atbildīgs par to, kuru pieradināji. Šo teicienu zinām, bet kā to izprotam un kā pildām? Daudziem tā ir pašsaprotama patiesība, kā nerakstīts bauslis, bet ir starp mums ļaudis, kuriem sirds nav īstajā vietā.

Sabiedriskās domas pētnieku piesauktās pilsoņu noskaņojuma svārstības šajās vēlēšanās — riebumam pret varas uzvedību mijoties ar bailēm no iespējamas valsts nestabilitātes — pārveido «Vienotību». No augstprātīgās varas partijas palikusi tikai trausla čaula, kas tagad aizpildās ar vēl īsti nenojaušamu saturu.

Aizvakar LTV1 vakara programmā atkal bija interesanta divkauja. To vadīja Inga Spriņģe, kura izskatījās atkopusies pēc šajā pašā studijā pirms pāris nedēļām piedzīvotā tehniskā nokauta. To pavisam negaidīti viņai, nenoliedzami mūsu TV žurnālistikas prīmai, sagādāja vienkāršs puisis no suņu būdas, aktieris un nu jau 12. Saeimas deputāts  Artuss Kaimiņš.

Kā jau katrās vēlēšanās, arī šajās aiz borta palikušie dažu dienu laikā paspēti aizmirst vismaz uz nākamajiem četriem gadiem, jo diez vai kāds nopietni rēķinājās ar tādiem ekstravagantiem veidojumiem kā Suverenitāte, Politiskā partija Izaugsme vai Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām, kuros pulcējušies vien šau-riem sabiedrības slāņiem zināmi indivīdi, kas par savu vaļasprieku uzskata periodiskas politiskās aktivitātes.

Pietiekami gaumīgas un kaut cik informatīvas ir Valmierā nesen izliktās norādes, uz kuru pusi ir pilsētas centrs, stacija, tirgus vai baznīca. Pat analfabēts Latvijas ģeogrāfijā tilta galā var izlasīt, ka brauc pāri Gaujai.

Ir pieņemts uzskatīt, ka labs kompromiss ir panākts tikai gadījumos, kad rezultāts nekādu prieku neizraisa nevienam no vienošanās dalībniekiem. Ja raugās no šāda aspekta, tad 4. oktobrī aizvadītās Saeimas vēlēšanas ir gandrīz labs kompromiss, jo vēlēšanu uzvarētāju un attiecīgi priecīgu personu ir krietni mazāk, nekā šķiet pirmajā brīdī.

Tie paši vēži — sestdienas nakts/svētdienas rīta pirmā atziņa. Kulītes mazliet citas, bet kopumā: 12. Saeima visticamāk būs stipri līdzīga iepriekšējam parlamentam. Arī jaunpienācēju skaits — tikai nepilna puse — fasādi gan drusku atsvaidzinās, bet ne pārliecinoši.

Pirmdien, 6. oktobra rītā, mēs pamodīsimies pavisam citā Latvijā. Krietni nīgrākā, sīkumaini taupīgākā un, galvenais, aizmāršīgā. Iespējams, tieši tāpēc arī labākā. Jūtu vētras, kurās aizvadījām pēdējo pusgadu un jo īpaši šo nedēļu, pēkšņi gaisīs kā rīta migla, neatstājot paliekošas pēdas ne politikā, ne medijos, ne sabiedrībā.

Viss atkarīgs no tā, ar ko salīdzina. Pirms pāris gadiem pie paziņas atbraukušie radi no Krievijas vidienes mazpilsētas bija teikuši: vai tu maz saproti, kādā paradīzē jūs te dzīvojat? Paziņa bija stipri izbrīnīts, bet izrādījies, ka metafora vietā.

Nupat ar kādu vīru, kurš savulaik pabijis lielajā varā, bet tagad godprātīgi vada vietējas nozīmes pakalpojumu uzņēmumu, Saeimas vēlēšanu sakarā pieminējām anekdoti par kāda ciema futbola faniem, kuri piedzērušies pēc visām vietējās komandas spēlēm: ja vinnēts — aiz prieka, ja zaudēts — aiz bēdām, ja spēlēts neizšķirti, tad vienkārši aiz skrobes... Nedaudz ciniski atļaušos te zināmu līdzību ar 12. Saeimas kandidātu sarakstu velna duci, nu, vismaz pieciem sešiem potenciālo tautas kalpu grupējumiem. Būsim reālisti, pārējiem tur šoreiz nekas nespīd!