Gada nogalē Rubenes pamatskolas sporta skolotāja SANTA KRASOVSKA tika atzīta par konkursa «Gada sporta skolotājs 2019» uzvarētāju. Jau devīto gadu viņa ir sporta skolotāja Rubenes pamatskolā, iepriekš septiņus – Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā. Sevi Santa raksturo kā konservatīvu, bet pirms šiem padsmit gadiem viņa pieņēma lēmumu kopā ar ģimeni mainīt dzīvesvietu un darbavietu no Jaunpiebalgas uz Valmieru.
Pansionāta «Valmiera» klienti iepriecināja sevi svētkos, un viņiem izdevās pārsteigt ciemiņus.
16. janvāra vakarā aicinām uz Kocēnu novada laikmetīgā teātra Volatus izrādi Valmieras Kultūras centrā (režisore Lara Merca).
Gada nogalē Valmieras teātra kafejnīcas telpās tikās ilgtspējīgas modes un vides draugi, bija foto izstādes atklāšana un lekcija par ilgtspējīgu modi.
Šāds lūgums vecākiem agrāk vai vēlāk jāpiedzīvo gandrīz katrā ģimenē, un vecāki, nespējot izturēt bērna lūdzošās acis, piemēram, Ziemassvētkos šo dzīvo dāvanu savai atvasei sagādā, nereti pat neapzinoties, cik šāds solis ir atbildīgs.
Noteikti Valmieras teātra aizvadītās sezonas labākie mākslinieki un izrāde.
Gada nogalē Valmieras teātrī norisinājās ikgadējā teātra balvu pasniegšanas ceremonija, kurā tika sumināti aizvadītās sezonas labākie mākslinieki un izrāde.
Vakarrīt, nākot uz darbu, satiku kādu paziņu. Apskāvāmies, novēlējām viena otrai gaišus Ziemassvētkus, par spīti jau vairākus mēnešus visapkārt depresīvi valdošajai krēslai un tumsai. Paziņa teica: «Galvenais, lai tumšajā laikā melnums nebūtu sirdī!» Nospriedu, cik labs ir šāds vēlējums.
Šogad 14. augustā – Svētā Meinarda dienā – Rīgas Domā ordinēja LELB jaunos mācītājus. Arī EDGARU GRAUDIŅU, kas kopš septembra Svētā Bērtuļa draudzē Rūjienā, kā arī Staiceles un Mazsalacas draudzēs kalpo par palīgmācītāju.
Pārgājienu takās, kas vijas cauri tuksnešiem, satiekas līdzīgi domājošie un jūtošie. AGNESE KALNIŅA pāri Izraēlai gāja mēnesi. Tur bijis viss: priežu meži, klinšaini pauguri, jūras krasts un 400 kilometri Negeva tuksnesī. Un atziņas, kādas citviet neiegūt.
Manā nu jau tālajā bērnībā pēckara gados, kad ziemās vēl bija ne vien sniegs, bet pat pamatīgas kupenas, tik greznu, krāšņu Ziemassvētku eglīšu rotājumu, kādi tagad vai ar velšanos veļas no veikalu plauktiem, gan nebija. Eglītes tad greznojām ar īpaši šai dienai saglabātiem ābolēniem (lieliskākie bija sīpoliņi), strupi sārtiem burkāniem, no meža atnestiem brūnganiem vai zaļiem čiekuriem. Tos lieliski kopā saistīja un ap egli apvīt ļāva pamatīgie, pat pāris metru garie staipekņi. Mežos mūsu māju tuvumā to bija daudz, un tajos gados neviens mums netika teicis, ka šis starp ogulājiem un veciem ciņiem uz visām pusēm ložņājošais zaļai šņorei līdzīgais augs ir saudzējams, tātad neplūcams un mājā nestiepjams.