OKSANAS FATEJEVAS hobijs ir veidot brošas no pērlītēm. Un Oksana ir izveidojusi visu, ko vien var iedomāties – sākot no mājdzīvniekiem, beidzot ar ziediem, sirdīm, burtiem un pat traktoru! Tās nēsā gan viņa pati, gan tuvākie draugi, gan ģimene un kolēģi. Oksana stāsta par savu brīvā laika nodarbi.
Otrdien savu Eiropas Ziemeļu Basketbola Līgas jeb ENBL otrās sezonas pirmo spēli izbraukumā Polijā aizvadīja vienīgā Latvijas komanda šajā turnīrā – Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola. Pret vienu no Polijas titulētākajiem klubiem – savulaik Boņa alias Jāņa Bērziņa pārstāvēto Zielona Gora – abpusēji rezultatīvā mačā tika piedzīvots zaudējums vien ar 6 punktu starpību.
Evikas Siliņas valdība – gluži kā latvju varoņpasaku tēli – ir apņēmības pilna ar vienu vēzienu nocirst savu problēmu pūķim/velnam vismaz trīs galvas. Varbūt pat vairāk.
Šoreiz atkal par šmucīgām lietām, pie kurām esam vainojami mēs, cilvēki, paši. Par to, kā piecūkojam vidi, kurā dzīvojam, par faktiski kaitniecību pret pārējiem līdzcilvēkiem, par ko nāktos saņemt visbargākos sodus.
Trešdien rīta pusē Valmiermuižā būvlaukumā Vanagu ielā 1 (blakus Valmieras – Rūjienas šosejai, tieši pirms kreisā pagrieziena uz Vanagiem) svinīgi tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm topošā akciju sabiedrības Latvijas valsts meži Rietumvidzemes reģiona klientu centra pamatos.
Valmieras teātra Apaļajā zālē pirmizrādi piedzīvojis pēc Viļa Plūdoņa poēmas motīviem iestudētais «Atraitnes dēls» Viestura Roziņa interpretācijā.
Skolēnu rudens brīvlaikā Valmieras novadā notika nometne, kurā piedalījās 16 bērni no Ukrainas pilsētas Čortkivas.
ILZE LIPPE ir īsta Rūjienas meitene no matu galiem līdz papēžiem. Rūjienā dzimusi, pabeigusi Rūjienas vidusskolu un pēc Latvijas universitātē iegūtās izglītības pedagoģijā atgriezusies Rūjienā.
Augusts. Vasara pilnbriedā – viss aizvien vēl bagātīgi zaļš un ziedošs, ir pietiekami silts, lai cilvēks nepamanītu dienas sarukšanu, saulei sīksoļos pa minūtei pamazām aizejot uz rudens pusi. Cilvēks bauda sava darba pirmos augļus no tīrumiem un dārziem un, kamēr vasara to ļauj, dabas pārpilnībā zem klajām debesīm var svinēt arī svētkus.
Vēsās un pelēcīgās dienas nu jau reāli slēdz piekļuvi pie savdabīgiem objektiem dabā un arī vairumam dabas taku, kurās dabas draugi ir staigājuši, gājuši vai pat rikšojuši cauri skaistai vasarai un pretī rudens vienreizējām, dažām vien šogad redzētām krāsām un jaunatklājumiem.