Skolotājai šodien nav stundu. Trešdienas tāpat kā brīvdienas parasti gan paiet citos darbos — Ineta Amoliņa ir arī ģimnāzijas muzeja vadītāja un sertificēta Valmieras gide, Latvijas Skolu muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja, iesaistās Valmieras un Kocēnu pašvaldību projektos, novadpētnieku aktivitātēs, valsts un vietējos konkursos ar padomu un palīdzību. Viņa ir brīnišķīga stāstniece, un arī mūsu sarunai tā trešdiena likās par īsu. Nav jau arī viegli aptvert 37 gadus skolā, kur viss nācis tikai ar darbu — nekas nav no gaisa nokritis, skolotāja nosmej.

1729. gadā dzimušajam Burtnieku Jērcēna rentniekam Jēkabam bija seši bērni (visi vēlāk ieguva Goldberga uzvārdu) un 19 zināmi mazbērni. Jēkaba ceturtajam dēlam Tenim (1776.) pirmais  dēls Jānis (1802.), mazdēls atkal Tenis Goldbergs (1838. Jērcēnā), viņš bija mans vecvectēvs.

Jaunā gada pirmajā mēnesī ir laiks parunāt ar pilsētas mēru par nosacīto slieksni: kas labs padarīts, iesākts Valmierā pērn, kas dažādu iemeslu pēc pārvēlies pāri slieksnim šajā pusē un kādi jauni izaicinājumi paredzami šogad, varbūt arī nedaudz tālākā nākotnē. Plus vēl klāt šķipsniņa lielās politikas, kura laikam jau nav atraujama no mazās, vietējās. Valmierietim stāsta Valmieras mērs Jānis Baiks.

JURĢIS PRIEDĪTIS ir valmierietis, kas pēc vairāku gadu prombūtnes, meklējot mierīgāku vidi, atgriezās Valmierā uz palikšanu — kaut kas vilcis atpakaļ, kā viņš pats min. Regulāri sanācis  viesoties dzimtajā pilsētā, lai mēģinātu kopā ar grupu «Age Of Stones» vai ciemotos pie vecākiem. Rīgā pavadīti septiņi gadi un nedaudz padzīvots Ādažos, tomēr liela daļa laika pavadīta mašīnā ceļā no darba uz mājām un otrādi, tas mudināja mainīt ierasto dzīves modeli. Ideja ģimenei radās, pastaigājoties pa Valmiermuižas tirdziņu, — ir jāpārceļas uz Valmieru! Pārējais ar laiku sakārtojās: Jurģis pavasarī kļuva par LIAA Valmieras biznesa inkubatora vadītāju, un kopš rudens ģimene ir pilntiesīgi valmierieši.

Vēsturiski Gauja un tās krasti bijuši ne tikai dzejnieku apdziedāta tikšanās vieta, bet arī būtisks ekonomiskās attīstības faktors, svarīgs pārvietošanās ceļš un iztikas avots. Viens no tiem, kurš pelnīja ikdienas iztiku uz Gaujas – mūsu stāsta varonis Aleksandrs Zeins. Divdesmitā gadsimta sākumā šim enerģiskajam un rosīgajam kungam bija lemts kļūt par tvaika laivas „Stražņiks” kapteini, bet par Zeina māju sauca staltu divstāvu ēku uz Dzirnavu (mūsdienās Leona Paegles) ielas Valmierā. Jāprecizē, ka vēl pirms kļūšanas par minētās tvaika liellaivas kapteini viņu cildināja kā labāko sava aroda pratēju visā Gaujas garumā!

Pērn oktobrī Valmieras muzejā notika  Latvijas lokālās vēstures novadpētniecības lasījumi, un vairāki  no tiem bija arī par spokošanos.  Biežāk vai retāk, bet pietiekami regulāri spoki esot manīti, ar viņiem pat cilvēki ir tikušies un runājuši  ne tikai dažādās pilīs, bet arī tik itin skarbā vietā kā Liepājas karosta.  No lasījumos dzirdētā ar tīri valmierisku skaudību secināju, ka spoki ir, vismaz pa vienam ir jābūt katrā kaut cik cienījamā vietā, kuras vēsture gadu simtos.

...un tik skaistas/mēs vairs nebūsim nekad. Senā naivā dziesmiņa stāsta arī par mūsu gadiem, var pieņemt, ka arī par pagājušā gadsimta 80. gadu Valmieru.

«Kas ir ar to Artusu? Viņš ievelk Saeimā jau otro partiju, uztaisa no nulles un ievelk Saeimā, un pēc tam partija no viņa atbrīvojas,» tā savā vēstulē Liesmai vaicā kāds no iedzīvotājiem, piezīmējot, ka britu parlamentā Artuss būtu paraugskolnieks, kas vecākajiem biedriem vēl niķos jāievada – tik asas un indīgas debates tur bijušas vērojamas. Latvijā šobrīd tādas notiek galvenokārt partijas KPV LV abu līderu – Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema – starpā.

Saeima gada sākumā apstiprināja grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā, kas paredz līdz 2019. gada 1. jūlijam atlikt valsts apmaksāto veselības pakalpojumu dalīšanu divos grozos atbilstoši personas veselības apdrošināšanas statusam. Tādējādi līdz šā gada 1. jūlijam tiek saglabāta līdz šim spēkā esošā veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas kārtība.

Dažas stundas būt blakus tam profesionālim, kura darbs pusaudzim vai jaunietim liekas saistošs, – uz to jau tradicionāli februārī mudina Ēnu diena. Un tā ir lieliska iespēja ieraudzīt sapņu profesijas ikdienu. Vai jaunieši to izmanto?