Jau vairākus mēnešus viena no galvenajām ārpolitikas tēmām saistās ar Ukrainu. Sākumā tie bija notikumi Krimā, vēlāk austrumu reģionos, Donbasā. Ir puslīdz skaidrs, ka Krimu Ukraina pagaidām ir zaudējusi, bet pārējo valsts vienotību tā visticamāk saglabās.
Atbildot uz draugu un radinieku bieži uzdoto jautājumu, kā jūtos pēc vidusskolas atestāta saņemšanas, sajūtas ir divējādas. No vienas puses ir prieks, ka beidzot ar teicamām sekmēm, ļoti labiem rezultātiem eksāmenos un augstiem sniegumiem konkursos un olimpiādēs ir izdevies pieveikt skolas gadus. Bet mani skolas gadi nebūt nebija tik gari, kā tos mēdz dēvēt citi skolēni. Trīs vidusskolas gadi paskrēja geparda ātrumā un laikam jau tāpēc, ka ik dienu bija ne tikai jāapmeklē stundas, bet aktīvi jāiesaistās skolas kultūras dzīvē.
LĪGAS JAUNZEMES gleznu izstādes atklāšanā Valmieras muzejā satikās divas kursa biedrenes — Līga un Ieva Lapiņa-Strazdīte. «Vienmēr gribas redzēt, ko dara kursa biedri. Un vispār — iedvesmojoši ir skatīt jebkuru izstādi, jo katrā ir ko pamācīties, iedvesmoties. Īstenībā arī kursa biedri turpinām citss citu vērot, un ir ko pamācīties,» Ieva neslēpa, ka glezniecības labākajās tradīcijās Līgas radītie darbi, krāsu attiecības, sevišķi plenēra darbi, zināmā mērā viņai ir patīkams pārsteigums un rada pozitīvu noskaņu.
No 29. jūnija līdz 5. jūlijam Valmieras 2. vidusskolas struktūrvienībā vakara (maiņu) vidusskolā valdīja vasarai neierasta rosība — pie mums Mūžizglītības programmas Grundtvig ietvaros viesojās 12 dalībnieki no 8 dažādām Eiropas valstīm, lai piedalītos projektā-lasītprasmes tematikai veltītā darbnīcā «Kā lasīt neparasti: metodes pieaugušo motivēšanai un lasītprasmes uzlabošanai».
Savulaik, tālajā 1975. gadā, bija tāda latviešu mākslas filma Motociklu vasara. Jauniešu drāma par kāzām bez mīlestības, par piedzīvojumiem motocikla sedlos. Tajā galveno lomu spēlēja (un brauca) Pēteris Gaudiņš. Filma noteikti ne no tām lipīgākajām, tāpēc tās kadri kaut kur klīst pa atmiņas failiem... Toties virsraksts ir aktuāls joprojām! Viņsestdien, braucot mājās no BMX mačiem Rubenē, uz šosejas Valmieras pievārtē redzēju dīvaina paskata mocīšu kolonnu, šķiet, tajā bija četri vai pieci pavisam nelielas kubatūras visai senila paskata braucamie, no kuriem virsū sēdētāji acīmredzami spieda laukā, cik nu spēja, lai turētu līdzi 21. gadsimta auto plūsmai. Amizants bija pirmais braucējs, viņam aizmugurē karoga vietā slējās tauriņu ķeramais tīkliņš... Visa šī kolonna braši iespurdza Valmierā, bet es ieraudzīju vēl vienu motociklistu bariņu, kuri bija piestājuši autobusu pieturā iepretī VTU Valmiera. Paši saprotat, ka viņiem izbēgt no uzmācīga žurnālista jautājumiem iespēju vienkārši nebija!
Mazsalacas muzejā top izstāde «Mazsalacas tekstilfabrikai — 150».
Latvijā senākās no regulāri aktīvajām skriešanas sacensībām «Apkārt Vaidavas ezeram» šogad pulcēja pēdējos gados nepieredzētu dalībnieku skaitu — 11,7 km garo apli ap ezeru mēroja 245 dalībnieki, bērnu skrējienos (0,8 un 1,6 km distances) uz starta izgāja 89 jaunie skrējēji.
Svētdien, 13. jūlijā, gan futbola entuziasti, gan pārējie valmierieši laipni lūgti uz Limbažu ielas futbola stadionu sekot līdzi diviem grandioziem šī gada futbola pasākumiem — tradicionālās laikraksta Liesma kausa izcīņas atdzimšanai un Pasaules kausa futbolā finālspēles tiešraidei Valmierā vēl nebijušā vērienā!
Jau 15 gadus Astrīda un Gunārs Cunski ir mazsalacieši. Rīdzinieki, kuri bēguši uz laukiem, lai baudītu dzīvi. Liktenis bija domājis citādi.
Kocēnu novada lauksaimnieka Guntara Antonija 1992. gadā reģistrētā zemnieku saimniecība «Kaņepītes» pēdējos gados mūsu puses iedzīvotāju vidū pamatoti iemantojusi labu slavu, jo ne vienā vien bioloģiskās produkcijas tirdzniecības vietā kopš 2012. gada ir pieejama augstvērtīga graudaugu produkcija ar zīmolu «Kaņepītes». Pircēju pieprasīti ir šajā bioloģiskajā saimniecībā no pašu audzētiem graudaugiem saražotie kviešu milti, pilngraudu kviešu milti, kviešu klijas, miežu grūbas, putraimi, auzu pārslas, griķi, griķu milti, šķeltie zirņi, zirņu milti un vēl citi pārtikas produkti.