Anitas Morozovas vadītajā mūzikas un ritma studijā Rondo sākotnēji pirmsskolas vecuma bērni varēja apgūt ritmiku un balss vingrinājumus, kā arī mācīties klavierspēli bez vecuma ierobežojuma, bet nu jau pāris gadus tajā mācās arī ģitāristi, kurus ceturtdienās skolo MIKUS ĢĒRMANIS. Lai arī jaunais pedagogs ir visai noslogots, jo, tiklīdz vienam audzēknim stunda beigusies, tā nākamais jau ir klāt, nelielai sarunai brītiņš tomēr atradās.
Skatītāju pārpildītā Valmieras estrādē izteikti vasarīgajā sestdienas pievakarē notika tautas deju koncerts Prieks ir skaņās un krāsās, kurā Valmieras deju apriņķa bērnu un jauniešu kolektīvu priekšnesumi mijās ar pieredzējušo vidējās paaudzes dejotāju sniegumu.
Vakar priekšpusdienā ar gājienu no Valmieras Valsts ģimnāzijas (VVĢ) un ziedu nolikšanu pie Cēsu pulka Skolnieku rotas pieminekļa tika atzīmēta 99. gadadiena, kopš Valmiera atbrīvota no lieliniekiem.
Līdz šim par Ķoņu kalnu biju dzirdējis vienīgi nostāstos, bet pašam tajā uzkāpt nebija sanācis, taču pēc tam, kad pēdējā ciemošanās reizē Naukšēnu novadā mūs laipni atšuva vairāki zvanītie vai vispār neņēma klausuli, ar fotogrāfi Āriju nospriedām — rauj viņu piķis, laižam izvēdināties uz Ķoņu kalnu — kā nekā plašais šļūdoņa radītais pacēlums ir novada simbols, kas attēlots novada ģerbonī.
Daudzi valmierieši svētdien noteikti ievēroja Gaujas krastā plīvojam karogu ar jēra attēlu un uzrakstu Jērakalns, pie kura stāvēja slaids kungs, garāmgājējiem labprāt skaidrojot, kas viņš tāds un kāpēc šeit atrodas. Tas bija dr.hist. Latvijas Brāļu draudzes misijas vadītājs Gundars Ceipe, ieradies no galvaspilsētas, lai ar individuālu akciju Valmieras Jērakalns — nācijas sākumvieta atgādinātu par lielās latviešu atmodas sākumu 1739. gada Vasarsvētkos.
Lai arī visās malās arvien skaļāk un uzmācīgāk tiek daudzināta Latvijas simtgade, vispirms tautai nāksies pārciest 13. Saeimas vēlēšanas, kurām politiķi gatavojas vēl rūpīgāk nekā valsts jubilejai, visādiem paņēmieniem cenšoties pievērst sev sabiedrības uzmanību. Viens no tiem — premjera amata kandidātu nosaukšana arī tajos gadījumos, kad partijai izredzes uz šo posteni līdzinās Latvijas futbola izlases iekļūšanai Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā. Tomēr vēlētājiem skaidrībai jābūt, kam viņi grasās atdot vai neatdot savu balsi, tāpēc arī vairāki cienījami kungi apliecinājuši savu gatavību vest valsti pretī jaunām kapitālisma uzvarām.
Starptautiskā Muzeju nakts, ko Latvijā atzīmē jau četrpadsmito reizi, Valmierā sākās ar divu mākslas ekspozīciju atklāšanu — Izstāžu nama pirmajā stāvā greznojās Dzintras Vilks gobelēni Gadalaiki, bet otrajā — keramiķes Eleonoras Pastares porcelāna darbi Meditācijas.
Te nu laikam vienotas receptes nebūs — norvēģu rakstnieks Jū Nēsbē par detektīvžanra Pikaso kļuva pēc pirmā romāna iznākšanas, hokeja vārtsargs Kristers Gudļevskis slavu iemantoja nākamajā rītā pēc fantastiskās spēles ar Kanādas izlasi Soču olimpiskajās spēlēs, grupa Prāta vētra — pēc trešās vietas Eirovīzijas dziesmu konkursā, bet rūjienietis Arturs Gruzdiņš — pēc uzvaras TV šovā X-faktors.
Noslēdzies remonts Naukšēnu novada Ķoņu pagasta pārvaldes zālē. Diemžēl enerģisko bibliotekāri un kultūras darbinieci Egitu Podnieci piektdien senajā Zirgu pasta ēkā sastapt neizdevās — viņa bija devusies uz semināru, taču afiša pie ziņojumu dēļa vēstīja: ceturtdien pl. 15 šeit notiks bezmaksas Ziepju liešanas darbnīca. Tā kā dalībnieku skaits ierobežots, lūgums pieteikties iepriekš pie Egitas pa tālruni 25999617.
JURIS APANASĒVIČS ir viens no Naukšēnu novada jaunajiem zemniekiem, kas pieradis domāt ar savu galvu un visu darīt ar savām rokām, jo nevēlas būt no kāda atkarīgs. «Skatieties Eriņos to līvānieti, pie kuras visvairāk traktoru, tā tad arī būs mūsējā,» viņš klausulē stāsta, kā atrast ceļu. Kā vēlāk atklājās sarunā, šie traktori gādāti bez kredītiem par pašu krāto naudu, kopā ar mammu Dzirksti rūpējoties par 40 telīšu un slaucamo govju ganāmpulku.
Kārtējo reizi jaunajiem naukšēniešiem, viņu vecākiem un audzinātājiem ir iemesls lepoties ar saviem sporta sasniegumiem. Par pēdējā laika panākumiem stāsta Naukšēnu novada vidusskolas sporta skolotāja INESE GRAVA:
Piektdienas rītā pie busiņa Naukšēnu centrā pamazām pulcējās dažādu vecumu publika ar groziņiem rokās vai uz velosipēdu bagāžniekiem, lai iegādātos gurķu, tomātu, kāpostu vai puķu stādus. Tie dārzkopji, kuriem tomāti uz palodzēm brangi sadīguši, pirka galvenokārt puķes un kāpostus — tos nu gan esot grūti pašiem ieaudzēt. «Lai tiktu pie veselīgiem stādiem, vajag divas lietas — siltumnīcu un dūšīgi strādāt,» atklāja zaļās bagātības saimniece Rudīte, kas siltumnīcā darboties sākusi martā. Šī bija šogad pirmā Rudītes vizīte Naukšēnos, taču uz šejieni viņa braucot jau krietnus padsmit gadus.
Otrdienas pēcpusdienā Valmieras Kultūras centrā pulcējās jaunieši, lai izmēģinātu laimi visā pasaulē populārā talantu šova X-faktors pirmās kārtas atlasē, kuru vērtēja producents Guntars Gulbiņš, producente Ilze Ūdre, muzikālā producente Maija Sējāne un moderators Markus Riva.
Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā, 4. maijā, Valmieras Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris Si bemol nu jau tradicionāli piedalījās Latvijas izglītības iestāžu pūtēju orķestru defilē programmu finālā Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Kolektīva diriģents un mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Birnis šai uzstāšanās reizei bija izvēlējies un aranžējis trīs Raimonda Paula melodijas no mūzikla Nāc pie puikām!, kā arī veidojis zīmējumu, kopā ar orķestra dalībniekiem un horeogrāfi Lindu Mīļo iestudējot figūru soļus. Starptautiskā žūrija, kurā darbojās Pēters Sāns no Igaunijas, Egidius Ališausks no Lietuvas, kā arī Latvijas jaunatnes orķestru nozares speciālisti Roberts Saulevičs, Sandra Vītola un Agris Krūmiņš, Si bemol programmai piešķīra 45,1 punktu, kas atbilst I pakāpei ar izcilību.
«Ir patiess prieks, ka šī tradīcija mums turpinās un tādā romantiskā vietā mēs tiekam pie četriem skaistiem soliņiem, no kuriem redzama visa Valmieras būtība: Vidzemes Augstskola, kas gatavo mūsu gudros cilvēkus, blakus ražošanas teritorija, kur strādā viens no lielākajiem eksportētājiem, un mūsu galvenā iela — Gauja,» pēc čaklas strādāšanas talkā Gaujas kalnā pulcējušos interesentus četru mākslinieku apgleznoto soliņu atklāšanas pasākumā uzrunāja pilsētas mērs Jānis Baiks, solot arī turpmāk upes krastā ievērojamas pārmaiņas: «Pavisam drīz arī lejas puse sāks sakārtoties — pašlaik zīmējam, lai nākamgad sāktu lejā būvēt promenādi. Mums jāizceļ savs skaistums, un es ceru, ka projektētāji nāks uz šiem soliņiem pasēdēt, padomāt un atradīs kādu skaistu risinājumu tam, kam tur būtu jāatrodas,» pateicības runu māksliniekiem zem lietus šaltīm nobeidzot ar domu, ka visas jaunas lietas ir kārtīgi jāapmazgā.
Šodien aprit jau 73 gadi, kopš Eiropā beidzās Otrais pasaules karš, kurā dzīvību zaudēja vairāk nekā 60 miljoni abu pušu karavīru un civiliedzīvotāju, taču kritušo un bojā gājušo piemiņa joprojām tiek godināta dažādos datumos. Eiropas valstīs tas ir 8. maijs, kad 1945. gadā ASV Bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Dvaita Eizenhauera štābā Reimsā, Ziemeļfrancijā, tika parakstīta vienošanās par nacionālsociālistiskās Vācijas karaspēka beznosacījumu padošanos visās frontēs, bet bijušajā Padomju Savienībā Uzvaras diena tiek svinēta 9. maijā, jo, būdams neapmierināts, ka padošanās akts ir parakstīts Rietumu sabiedroto, nevis padomju virspavēlniecības štābā, Padomju Savienības vadītājs Josifs Staļins panāca, ka šo vienošanos pasludināja par «iepriekšēju kapitulācijas aktu» un Vācijas vispārējo kapitulāciju nākamās dienas vakarā pl. 22.43 vēlreiz ratificēja PSRS maršala Georgija Žukova štābā Karlshorstā Berlīnē.
Jo tuvāk Latvijas simtgade, jo vairāk pārņem sajūta, ka teju vai katrs iedzīvotājs uzskata par savu svētu pienākumu ierakstīties vēsturē, īpaši nešķirojot, cik vērtīgs un pārdomāts izrādīsies viņa priekšlikums, — vienkārši jāsaglabā piemiņa par katru cenu, un viss!
Pirmdienas vakarā Valmieras kinoteātrī Gaisma/3D Cinema notika Latvijas simtgades programmas filmas Bille pirmizrāde un tikšanās ar radošo grupu — režisori Ināru Kolmani, Billes mammas lomas atveidotāju Elīnu Vāni, režisora un producenta asistenti, masu skatu speciālisti Evitu Bērziņu un producentu Jāni Juhņēviču. Filma Bille veidota pēc populārā Vizmas Belševicas romāna triloģijas pirmās grāmatas Bille, kurā attēlota rakstnieces bērnība.
Pirms vairākiem gadiem, kad Ziemas mūzikas festivālu programmas veidoja Aivars Cepītis, uz Valmieru aicinot nevis šovmeņus un leijerkastniekus, bet nopietnus māksliniekus ar nopietnu repertuāru, bija prieks uzklausīt Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas pedagogu uzslavas valmieriešu publikai, kas esot neparasti saprotoša un ar liekiem aplausiem netraucējot mūziķu priekšnesumus. Toreiz lepni izslēju krūti, skaidrodams, ka tas manas audzināšanas rezultāts, vai katrā rakstā atgādinot par labas uzvedības kultūru koncertos. Taču, kā dzied dziesmā Nora un Viktors, viss nāk un aiziet tālumā...
Kamēr Latvijas tēla veidotāji prāto, kā svinēsim 18. novembri un ar kādiem paņēmieniem un veiksmes stāstiem atgriezt emigrējušos tautiešus dzimtenē, pirms dažām dienām redzētais sižets Latvijas TV liecina par pretējo, no simtgades eiforijas atgriežot skarbajā dzīves īstenībā. Pie tam nevis finansiālas grūtības, bet gan neticība, ka Latvijas politiķi tiešām grib sakārtot nodokļu sistēmu, izdangātos ceļus, mazināt rindas medicīnā un nodrošināt viņu bērniem dzīvi labā valstī, liek ģimenei kopā ar trim atvasēm pārcelties uz Angliju. Būvinženieris Māris, kurš aizbrauc pirmais, valsti sauc par valsts izstrādājumu, kas tikai ietīts spožā papīrā, jo oligarhu lieta un personāliju staigāšana no partijas uz partiju viņam liek domāt, ka politiķiem rūp nevis būvēt valsti, bet galvenokārt vīt politiskās intrigas, tāpēc arī grūtu sirdi izlēmuši — kamēr nekas nemainīsies, ģimene savu dzīvi saistīs ar Lielbritāniju, jo Brexit viņus nebiedē.