Šīs nedēļas nogalē Adventes vainagā iedegsim otro sveci. Tas nozīmē, ka Ziemassvētku gaidīšanai atvēlētais klusais pārdomu laiks jau pusē. Kādas atziņas tas dāvās, tas gan atkarīgs tikai no mums pašiem – cik spēka būs mūsos, lai nepadotos pirmssvētku reklāmu ārišķībai un globālajā iepirkšanās drudzī nepazaudētu gada gaišākā, nozīmīgākā Notikuma vēsti.
Šoruden, viesojoties Rūjienas novada Lodes kultūras namā, silti un latviski mīļi ienācējus uzrunāja tur izvietotā rūjienietes MĀRĪTES SILIŅAS gleznu izstāde. Vēlējāmies noskaidrot, kā viņa nonākusi līdz savam daudzkrāsainajam vaļaspriekam – gleznošanai, kas ne katram ir pa spēkam.
Eiropas Parlaments nesen apstiprināja 1,7 miljonu eiro piešķiršanu Latvijai par lietavu izraisītajiem postījumiem 2017. gadā. Līdzekļi piešķirti no ES Solidaritātes fonda (ESSF). Latvijā tos nolemts ieguldīt plūdu sabojāto ceļu un meliorācijas sistēmu atjaunošanā. Par to, kur šo naudu izlietos mūsu pusē, un par aktuālāko meliorācijas sistēmu kopšanā stāsta Valsts SIA «Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi» Vidzemes reģiona Valmieras sektora vadītājs ULDIS PODNIEKS.
«Tas, kas neies laikam līdzi, atpaliks strauji,» – tā, izrādot sava uzņēmuma SIA «Zaļās pēdas» 2003. gadā Jeru pagasta «Zeltos» izveidoto mēbeļu galdniecību, teica vietējais uzņēmējs KĀRLIS ZEMĪTIS.
Rīt Rūjienā Latvijas valsts 100. gadadienas sarīkojumā «Katra doma, ko domāju» Rūjienas novada domes Atzinības rakstu par Rūjienas vārda popularizēšanu saņems arī aušanas meistare VIJA RULLE. Vai gan skolotājai var būt lielāks gandarījums, ja viņas audzēknes šo pasākumu daiļos tik dažādas un krāšņas!
Kad mūsu valsts iedzīvotājiem vai viesiem aicina nosaukt piecas, viņuprāt, Latvijas spilgtākās iezīmes, parasti vienā vai otrā secībā atbildēs skan: skaistā daba, četru gadalaiku burvība, rupjmaize, latviskās tradīcijas, Dziesmu un deju svētku enerģētiku ieskaitot, kā arī cilvēki – strādīgi un skaisti. Prieks, ka, gatavojot Latvijas jubilejai veltīto laikraksta «Liesma» izdevumu, atkal satikām tik daudzus darbīgus, izdomas bagātus mūsu reģiona ļaudis. Viņi katrs ar savu es, savu neatkārtojamo personību veido mūsdienu Latvijas stāstu, piebilstot: «Latvija – tie esam mēs!» Daudz laimes mūsu kopējā dzimšanas dienā!
Mums katram ir savs skolotājs, kam esam reiz uzticējušies, kam gribējās līdzināties, jo likās: nav skolā otra tik zinoša, iznesīga un arī mīļa cilvēka. Droši vien daudzi Rūjienas vidusskolas absolventi tā joprojām saka par savu latviešu valodas skolotāju un audzinātāju DZINTRU GULĀNI, bet tikai agrākās 8.a klases audzēkņiem ir vēl kāds tikai viņiem kopīgs NOTIKUMS. Par to arī saruna ar skolotāju Dzintru īsi pirms titula «Rūjienas Goda pilsonis» saņemšanas.
Laikraksts «Liesma» titula «Gada skolēns 2018» ieguvējiem uzdeva trīs jautājumus:
1. Kāds ir jūsu devums savai skolai un novadam?
2. Ko vēlaties dzīvē sasniegt, kā sevi apliecināsiet turpmāk?
3. Ko novēlat Latvijai dzimšanas dienā?
Kad norunātajā laikā ierodamies Rūjienā, Pērnavas ielā 1, un tur satiekam trīs bērnu mammu, Rūjienas vidusskolas vecāku padomes priekšsēdētāju AIJU SPROĢI, uzreiz saprotam, ka jārunā pieklusinātā balsī, jo blakus istabā savu piecu mēnešu mazuļa saldo miedziņu čuč māsiņa peciņa Elīza Lauma. Aijai mājās nu rūpju gana, un tomēr viņa arvien vēl savā dienaskārtībā plāno arī darbus skolas labā.
Laikā, kad no Latvijas, spārnus sparīgi vēzējot, atvadījās migrējošie gājputni, kādai ziņnesei bezdelīgai tik ierasto aizlidošanas ceļa maršrutu tomēr nācās pamainīt, apmetot loku, lai kaut uz brīdi mītnes zemē atgrieztos. Vietējiem lauksaimniekiem bija jāpavēstī kārtējā no Brexit iespējamo seku ziņām par to, ka Eiropas Komisija ir izplatījusi informāciju par iespējamām pārmaiņām lauksaimniecības kultūraugu sēklu tirdzniecībā saistībā ar Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības.
Vairāk nekā 25 gadus, nostrādājot uzņēmējdarbībā, radot un vadot pats savu mazumtirdzniecības veikalu tīklu un to apkalpojošo loģistikas centru, valmierietis AGRIS BERGS reģionā atvēris 13 veikalus un kā darba devējs izveidojis vairāk nekā 180 darba vietas. Par uzņēmīgo un pret padotajiem prasīgo valmierieti pašlaik vietējā sabiedrībā dzirdams, ka viņš ir pārdevis visas sava uzņēmuma daļas un izstājies no tirdzniecības biznesa, nododot savus veikalus citam saimniekam. Mūsuprāt, šī ziņa ir vērta, lai Agris būtu šā “Valmierieša” Viesis.
Kopš strādāju “Liesmā” un rakstu arī par tirdzniecību, intervijas gatavojot, esmu iepazinusi daudz interesantu personību, arī Agri, kuram vienmēr par kādu problēmu ir savs viedoklis un kurš visos laikos teicis un saka to, ko domā.
Pirms septiņiem gadiem «Liesma» pirmo reizi tikās ar ARTŪRU RAKECKI, kurš pēc Rūjienas vidusskolas absolvēšanas bija iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai neklātienē studētu par mežu inženieri. Kad pietrūcis naudas mācībām, viņš devies peļņā uz Īriju. Domājis tikai uz gadu, bet tas ieildzis piecus gadus. Kopš 2011. gada Artūrs atkal ir dzimtajā pusē. Viņam par atgriešanos un palikšanu ir savs stāsts, kas nebūtu pozitīvs, ja ne apstākļu sakritība, ja ne labi cilvēki blakus. Ir vērts Artūra stāstā ieklausīties.
Uzņēmēja SANITA ČERŅAVSKA ir no Trikātas. Strādājusi Rīgā kādā pārtikas uzņēmumā par algu grāmatvedi. Pēc atgriešanās dzimtajā pusē 2008. gada 23. oktobrī Valmierā, Dārza ielā, durvis vēra ģimenes uzņēmuma bistro «Abrakadabra», pirms pieciem gadiem – otrs tāda paša nosaukuma bistro pie Valmieras autoostas, bet šonedēļ 23. oktobrī Valmierā, Garā ielā, ir atvērta šā uzņēmuma kafejnīca «Strēlniece».
Šis dabā ir tāds kā pārejas laiks: lapu zelts jau nobiris, pirmais sals dārzos nokodis arī to pēdējo ziedu rotu, bet līdz visu apsedzošajam baltumam gan vēl jāpagaida. Tad nu, lai nelaistu sevī un savā tuvumā depresīvo pelēcību, sākam lūkoties vēl pēc tā skaistuma, kas no aukstuma gādīgu roku laikus ir paslēpts siltumnīcās. Arī «Liesma» pabija vienā no tām: Valmieras – Matīšu šosejas 11. kilometra pieturā «Krūzes», kur ar dažādu dekoratīvo augu stādu un puķu audzēšanu nodarbojas profesionāla, Latvijas Lauksaimniecības universitāti neklātienē beigusi dārzniece – floriste AGITA BRAMBATE.
Uzņēmuma «Maxima Latvija» veiktajā un medijiem nesen izplatītajā nozares apskatā secināts, ka, salīdzinot Eiropas mazumtirdzniecības tirgus dažādos reģionos, Latvijā vidējā tirdzniecības platība uz vienu iedzīvotāju ir 1,05 m2, kas ir viens no mazākajiem rādītājiem Eiropā un mazākais starp visām Baltijas valstīm.
Biškopības saimniecības «Mazkalnēni» saimnieks, uzņēmējs ARMANDS GUMBRIS jau sesto gadu šajā nozarē strādā kā profesionālis, bet ar bitēm uz tu viņš esotgandrīz 35 gadus. Kas notiek dravā, kad hobijs jeb pētnieciskā biškopība nonāk profesionālā līmenī? To braucām lūkot uz Brenguļu pagasta Ķeņģupītes krastiem.
Domājot par jubilejas svētku koncertu, kas notika 20. oktobrī, Lodes kultūras nama ilggadējā vadītāja un dvēsele KAIJA LAURE ielūgumos tuviem un tāliem kolēģiem, draugiem un sadarbības partneriem rakstījusi, ka ne viņai, ne arī kultūras namam nevajag materiālas dāvanas, bet gan ielūgto viesu sarūpētu priekšnesumu, lai tie kopā veido emocionālu dāvanu novada un pagasta ļaudīm.
Ierodoties Rūjienas novada Lodes pagasta centrā, jau pa gabalu redzams košs Sociālās aprūpes centra «Lode» baneris. Iestādes vizītkarte izvietota pie vienas no ārsienām. Zīmolā mākslinieciski apvienoti divi simboli: sargājoša kupla liepa, kas vēsta, ka viena no aprūpes centra ēkām ir «Liepkalnos», bet ogu pilnie pīlādžu ķekari atgādina, ka otra pakalpojumu sniegšanas vieta ir bijušajā bērnudārzā «Pīlādzītis». Šī pati simbolika kopā ar darbinieku vārdiem redzama arī piespraudēs. Un vēl – kopš pavasara aprūpes centram ir jauna direktore EGITA REIZIŅA. Devāmies iepazīties.
Nesen notikušajā Simjūda gadatirgū Valmierā nevarēja nepamanīt studijas «Kalvis» senlatviešu rotu kopiju bagātīgo piedāvājumu, tādēļ daudzi tirgus apmeklētāji pie tā ar interesi piestāja. Arī «Liesma». Tā tapa saruna ar šīs studijas vadītāju VALDU KESNERI.
Veselīga uztura speciālisti ne vienā vien medijā un ne vienā vien veselīga dzīvesveida lekcijā joprojām piekodina un mudina mūs savās ikdienas paražās ievērot galvenokārt divas būtiskas lietas: pēc iespējas vairāk patērēt vietējos dārzājus un augļus un, to darot, ievērot sezonalitāti. Tātad galdā jāliek tas, kas attiecīgajā laikā ir raksturīgs mūsu reģionam.