Ir aveņu laiks, tādēļ rodas vēlme iebrist ražīgā aveņu plantācijā un izbaudīt tās smaržu. Vaicāju fotogrāfam Aleksejam Koziņecam, vai viņš nezina kādu lauku sētu, kurā ne tikai aug avenes, bet arī zied vasaras karalienes lilijas. Aleksejs mudina doties uz Vecati, kur lauku sētā «Bērziņi» zem viena jumta dzīvo un daudzveidīgi saimnieko trīs paaudzes: vectēvs Imants, vecmamma Anna, viņu dēls Agris, vedekla Arta un abi viņu dēli Raivo Ēriks un Gints Ivanovi.
Piekritīsiet, ka tirgū atbilstoši laika ritumam katru reizi valda savas smaržas. Pašlaik tur reibinoši pircējus uzrunā lilijas un kārdinoši aicina vasaras avenes. Lielas, veselīgas un skaistas, gan koši dzeltenas, gan sārtas tās Valmieras tirgū atrodamas arī Kocēnu novada «Līdumu» māju saimnieces GUNTAS PAEGĻKALNES dārzkopības preču klāstā. Tajā bez vasaras avenēm un ērkšķogām jeb stiķenēm dienas piedāvājuma aktualitāte ir arī sprauni kabači, gurķi un vēl citi dārza labumi.
LLKC Apgāda vadītāja Iveta Tomsone plašsaziņas līdzekļiem izplatījusi ziņu: ņemot vērā, ka Eiropas Komisija (EK) 1. jūnijā publiskojusi savu piedāvājumu ES Kopējās lauksaimniecības politikai (KLP) pēc 2020. gada, ikvienam Latvijas lauksaimniekam vai lauku uzņēmējam nu līdz 10. jūlijam ir iespēja izteikt savu viedokli par EK piedāvājumu. Kā to izdarīt? Visvienkāršākais un ērtākais veids — aizpildīt Valsts Lauku tīkla sekretariāta sadarbībā ar Zemkopības ministriju sagatavoto anketu, kurā ir 21 jautājums ar iespējamiem atbilžu variantiem.
Jau kļuvis par tradīciju — vai katru lielāku Rūjienas svētku neatņemama sastāvdaļa ir vietējo un apkaimes novadu amatnieku un mājražotāju tirdziņš. Tas ar daudzpusīgu pašu saražoto preču klāstu apmeklētājiem par prieku bija arī nesen notikušajos Rūjienas saldējuma svētkos. Netrūka ne maizes un kūku, ne smaržīgu kūpinājumu, kārdinošu sieru, tēju, smaržīgu ziedūdeņu, ne arī visdažādāko rokdarbu, rotu, pinumu, koka darbu un vēl citu skaistuma un praktiska lietojuma ražojumu. Kā klājas, amatniek un mājražotāj? Šo jautājumu «Liesma» uzdeva tikai dažiem no kuplā tirgotāju pulka.
Laikā, kad sezonas produkts ir arī vietējais rabarbers, kad no tā top smaržīgās kārtainās mīklas rabarberkūkas vai rauga mīklas plātsmaizes, kad ne vienā vien mājā top rabarberu uzputenis, ķiļķēnu zupa vai atspirdzinošais ķīselis, «Liesma» sadomāja apciemot mūspusē vienu no lielākajām rabarberu audzētavām. Pirms vairākiem gadiem jau rakstījām, ka Rūjienas novada Lodes pagasta «Mikmežkalējos» JĀNIS BUILIS ierīkojis vairāk nekā 2000 rabarberu ceru lielu stādījumu. Vēlējāmies tur pabūt vēlreiz.
Rūjienas novada pašvaldības Kultūras un tūrisma nodaļas vadītāju, amatnieku biedrības «Rūzele» valdes priekšsēdētāju GUNU ĶIBERI daudzi pazīst ne tikai kā vērienīgu svētku, atpūtas un sporta pasākumu autori un organizatori, bet arī kā lielisku saimnieci. Amatnieku un mājražotāju tirdziņos viņas ceptā maize un kūkas parasti ir uz izķeršanu. Guna pirms vairākiem gadiem plašāku ievērību guva, plūcot laurus žurnāla «Ieva» kūku konkursā. Tagad viņa ir viena no neparastās dāvanas Latvijas simtgadei — grāmatas «100 kūkas un 1 svecīte» — līdzautorēm.
Sestdien, 2. jūnijā, ar vērienu tika svinēti gadskārtējie «Rūjienas saldējuma» svētki. Un zīmīgi, nekad agrāk nebija tā vienviet redzēts: jauni, veci, mazi un lieli — visi priecīgi un ar saldējumiem rokās. Lai tos nopelnītu, nevajadzēja nemaz daudz — ar radošu izdomu zīmējumos parādīt savu lojalitāti tieši Rūjienā ražotajam saldējumam. Svētku organizatoriskajās izdarībās pamatīgi aizņemtu «Liesma» satika SIA «Rūjienas saldējums» valdes priekšsēdētāju un īpašnieku IGORU MIEZI. Un tomēr viņš atrada laiku, lai informētu mūsu laikraksta lasītājus par senās ražotnes (Anno 1912) jaunumiem.
Uzņēmēju, mākslas galerijas «Laipa» un dizaina projektēšanas un preču salona īpašnieku NORMUNDU CERCINU pazīst daudzi, ne mazāk populārs viņš ir arī kā fotogrāfs. Taču atklājums varētu būt Normunda vēl viena aizraušanās — košumaugu kolekcijas veidošana Vaidavā — sievas Ligitas vecāku mājas plašajā dārzā – parkā.
LLKC «Pļaušanas servisa» jaunākā 29. maija informācija vēsta, ka skābbarības gatavošana nu jau pilnā sparā notiekot visos reģionos. Zāles paraugu noņemšana un laboratorijas analīzes rādot, ka pašlaik esot labs laiks gatavot tieši skābbarību un varot arī sagatavot lielisku stiebrzāļu sienu. Vidējie un vēlā āboliņa lauki gan vēl varot gaidīt, bet pārējie zelmeņi jāpļauj. Speciālisti iesaka pirmo pļāvumu novākt vēl pirms lietiem, lai, sagaidot mitrumu, zāle ar jaunu sparu varētu ataugt un dot jaunu ražu.
Februārī Latvijas Zirgaudzētāju biedrības (LZB) biedru kopsapulcē par darbu aizvadītajā gadā apbalvoja labākos valsts zirgaudzētājus un nozares popularizētājus. Starp viņiem — Latvijas lielākā SIA «Burtnieku Zirgaudzētava», kurai pēc LZB pārraudzības datiem pērn visvairāk dzimuši kumeļi, visvairāk novērtēto jaunzirgu un ganāmpulkā — vislielākais zirgu skaits. Kā tas izdodas, to «Liesma» vaicāja SIA «Zirgaudzētava Burtnieki» saimniekiem JĀNIM un ILONAI JURAŠIEM.
Jau vairākas lopbarības gatavošanas sezonas pēc kārtas LLKC radītais «Pļaušanas serviss» nodrošina lauksaimniekus visā Latvijā ar aktuālāko informāciju par zāles lopbarības kvalitātes pārmaiņām un labāko lopbarības sagatavošanas laiku reģionos. Sākoties pļaušanas sezonai, mājaslapā www.llkc.lv katru nedēļu tiek publicētas jaunākās ziņas. Tā tas notiek arī pašlaik, un paraugus analīzēm ņems līdz jūnija vidum.
«Es i priecīgs!» Tā rūveniešu runas stilā piektdien, 18. maijā, pie Rūjienas Svētā Bērtuļa baznīcas teica ne viens vien, kas savu roku, enerģiju vai ziedojumu pielicis, lai LIELAIS DARBS uz priekšu tiek. Lai arī no rīta draudīgi ducināja pērkons un līņāja, vēlāk tumšie mākoņi pavērās saulei, un baznīcas tornī savā vietā uzlidoja restaurētais un apzeltītais gailis.
Vakar, 21. maijā, apritēja 25 gadi, kopš iznāk laikraksts «Rūjienas Vēstnesis», ko izdod SIA «Grafīts 3». Kāds izdevējdarbībā un žurnālistikā bijis šis laiks? Par to intervija ar uzņēmuma valdes priekšsēdētāju, laikraksta izdevēju un redaktori ILONU DUKURI.
Man reiz Kurzemes laukos bija Fričonkulis — manas vecmāmiņas brālis. Nudien viens vienmēr jautrs joku plēsējs, tāds bija un palika līdz pat savam mūža novakaram jau krietnos gados. Ar viņu vienmēr bija bezgala interesanti, īpaši atmiņā palikuši tie kopā būšanas vakari, kad pēc kārtējo lauku darbu apdarīšanas viņa ģimene un ciemos (talkā!) atbraukušie tuvinieki sasēda virtuvē ap lielo saimes galdu. Mēs, jaunie, vaļā mutēm tad klausījāmies par viņa, toreiz saukta par latviešu sarkano strēlnieku (ieticis pat Jura Podnieka leģendārajā filmā!), gaitām plašajā Krievzemē, par badu, slimībām un to, kā no tām arvien esot palīdzējušas piecelties turpat dabā atrastās zālītes. Liela to zinātāja un vācēja bija viņa māte Jūle, tādēļ arī dēlam visu mūžu noderējušas viņas zāļu gudrības.
Vakar, 16. maijā, «Liesma» bija lieciniece vasarāju sējai tepat Valmieras pievārtē. Nomas zemē «Lāčkalnos» visai prāvā laukā sēja kviešus. Bija patīkami vērot, ar kādu precizitāti un akurātumu to veica lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības «Cempi» ilggadējais speciālists ANTONS PETRAUSKS. Viņam izlūdzāmies nelielu interviju turpat lauka malā. Antons pastāstīja:
Uzņēmuma mājaslapā teikts: «Kurš gan cits, ja ne mēs — bet kopā!». Kopā būšanai un biedru pakalpojumam — piena realizācijai, apvienojoties piecām juridiskām personām, 2008. gada 18. jūlijā radās kooperatīvs, kas dažos gados spēja ne tikai atrast sev domubiedrus Vidzemē, Kurzemē un Latgalē, bet arī atvērt savu veikalu «Fermai un ganāmpulkam» un pēc pasūtījuma ar savu preču zīmi ražot vairākus nišas produktus no pašu iegūtā piena. Kā sokas pašlaik? Par to saruna ar LPKS «Māršava» direktori DACI PASTARI.
Jau ierasts — kad Zemkopības ministrijā notiek gadskārtējā Reģionālās preses diena, tad pirms tās lauku žurnālistiem allaž pārsteigumu sagādā biedrība «Siera klubs», iepazīstinot ne tikai ar Latvijā ražotajām jaunākajām siera šķirnēm, bet arī jaunumiem vietējo sieru demonstrēšanā un popularizēšanā. Pērn, piemēram, «Siera klubs» ar saviem palīgiem no Valmieras tehnikuma priecēja ar gleznu retroskopijām no siera, bet šopavasar «Siera klubs» ar savām palīdzēm no Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma ļāva iepazīt kaut ko līdz šim vēl nebijušu Latvijā — siera karvingu jeb dekoratīvo siera grebšanas, griešanas mākslu. Tā kā «Liesma» arī tur bija, tad šajā publikācijā par sieriem.
Kad «Liesma» nesen apbraukāja mūspuses apkaimes laukus, nācās konstatēt, ka aina tajos pašlaik ir visai atšķirīga. Piekalnītes un augstākās vietas akurāti jau apsētas, bet zemākās, slapjākās zemes joprojām pacietīgi gaida uz pienācīgu apžūšanu. Kā šo situāciju vērtē Vidzemes un Latgales lauksaimnieku kooperatīvās sabiedrības «VAKS» agronome, komercdirektore ZINTA JANSONE?
Tā jau gadiem ir ierasts, ka vienam kārtīgam dārzkopim vasaras sezona pa īstam iesākas ar tradicionālo Stādu parādi Siguldā. Šogad tā notika 4. un 5. maijā, abās dienās jau piecpadsmito reizi pulcējot gandrīz 70000 interesentu ne tikai no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, bet arī no Skandināvijas.
Šodien atzīmējam Nacisma sagrāves dienu un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Pagājuši jau vairāk nekā septiņdesmit gadi — faktiski cilvēka vidējā mūža garuma laiks — kopš pēdējās lielās kara mašīnas radītā posta. Un nav svarīgi, kurā karotāju pusē kādā veidā un kāpēc toreiz cits pret citu tika nolikti dažādu tautu gados jaunie cilvēki — dēli, brāļi, līgavaiņi, tēvi, jo tos, kas mājās nepārnāca, joprojām kāds gaida. Ja ne vairs paši tuvākie, tad to nākamās paaudzes. Vissliktākā, vismokošākā ir neziņa, tādēļ katra jauna informācija par kārtējiem Otrā pasaules kara kritušo karavīru mirstīgo atlieku atradumiem dod klusu cerību, ka varbūt arī tavās mājās reiz tomēr pienāks tā ilgi gaidītā ziņa.