Valmierietis

Valmieras novadā no maija līdz rudenim skan ērģeles. 

Latvijas fotogrāfijas vēsturē uz līdzšinējo pētījumu bāzes nostiprinājies viedoklis, ka par pirmo profesionālo latviešu fotogrāfu uzskatāms Cēsu fotogrāfs Kārlis Andersons (1844.-1912.).

Bibliotēkas novadpētnieka darbā viens no galvenajiem uzdevumiem ir apzināt un apkopot informācijas avotus, kuri sniedz ziņas par novadu visplašākajā nozīmē. Tam noteikti palīdz plašs redzesloks un novada vēstures pārzināšana, bet reizēm savu lomu nospēlē negaidīta apstākļu sakritība, intuīcija un veiksme. 

Valmieriete LINDA MĪĻĀ ir zināma kā horeogrāfe un kustību konsultante. Valmieras Kultūras centrā viņa vada divus deju kolektīvus – mūsdienu deju grupu «Baltā» un šova deju grupu «Aurum». Linda ir arī vadītāja Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas grupai «Flash», kā arī strādā Valmieras Viestura vidusskolā, pasniedzot skatuves kustību.

Mūsu dzīvē ir ienākusi Ukraina. Ienākusi ar kara šausmām, ciešanām un arī atmiņām. Atmiņām par tiem laikiem, kad strādājām Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā un braucām uz radniecīgiem uzņēmumiem Bučā, Severodoņeckā un Berdjanskā, ekskursijās uz skaisto Kijivu, atpūtāmies Krimā pie Melnās jūras.

Ja Pārgaujā brauc pa Mazo Stacijas ielu uz Valmieras centra pusi, tad ielas labajā pusē vispirms redzams dīķis, bet aiz tā – tālāk uz Gaujas pusi – pagalam sačākstējusi dzīvojamā ēka ar šīfera jumtu un vairākām piebūvēm, tautā saukta par čigānu māju...

Sākums

1940. gada 17. jūnijā Latvija bija zaudējusi savu valstisko neatkarību,  kura tika iegūta  pēc komunista Pētera Stučkas valdības padzīšanas 1920. gadā. PSRS lauza neuzbrukšanas līgumu un okupēja ne tikai Latviju, bet arī Lietuvu un Igauniju. Cilvēki bija satraukti, jo visa dzīve tika pārkārtota atbilstoši komunistiskajai ideoloģijai.

«Es neesmu pesimists, bet reālists. Lūk, ja izdosies, tad tiešām priecājies par to, bet, ja reiz nesanāk, tad negaudies. Jo vienmēr vajadzētu piedomāt: ja Dievs tā gribēs,» tā Valmieras Sv. Sīmaņa ev. lut. draudzes virsmācītājs  Edijs Kalekaurs. Viņš Valmieru par savu sauc 20 gadus. Uz sarunu mācītājs aicināts gavēņa laikā, kad kristīgā pasaule raugās Lieldienu brīnuma virzienā, jo Ziemassvētki ir pārāk tālu. Vairākas paaudzes tik tuvu nebija jutušas ļaunuma elpu. Karš.  Pasaulē  viss ir mainījies. 

Pilsētā, kura nesen atzīstami noskanēja visas valsts mērogā ikgadējā konkursā Latvijas Būvniecības gada balva 2021, nupat celtnieki sākuši būvēt vēl vienu sabiedrisko ēku. 

Man ir divi labi draugi — mazdēls Alberts un Latvijas Radio 1. Alberts ir mans palīgs un skolotājs mūsdienu tehnoloģiju labirintos. Radio klausos, darbojoties virtuvē. Dzirdu ziņas, kultūras jaunumus, raidījumus par interesantiem cilvēkiem, vēsturiskiem notikumiem, vietām.

Tā valmierieši nu jau vairākās paaudzēs sauc Latvijas brīvvalsts gados būvēto ziemeļnieciski atturīgo un glīto divstāvu dzīvojamo namu Pārgaujā Meža ielā 5. 

Panderu dzimtskapos

1853. gada 24. martā pēkšņi mirst Liepas muižas bijušais īpašnieks, tobrīd rentnieks Pēteris Ernests fon Panders (Peter Ernst von Pander, zu Zarnikau, Lindenhof und Nötkenshof; 1798.22.12.). 

Par sevi viņš teic, ka visefektīvāk spējot strādāt tieši krīzes un kritiskās situācijās. SIA Vidzemes televīzija valdes priekšsēdētāja amats ir tikai viens no pusduča atbildīgiem posteņiem, ko INGEMĀRS VEKTERIS šobrīd min savā CV. Bet sākās viss ar raidlaiku radio Imanta ēterā... 

Iepazīstieties — LINDA ZĪLE, dzimusi valmieriete. Viņas ikdiena paiet, studējot Vidzemes Augstskolas studiju programmā «Komunikācija un sabiedriskās attiecības», darbojoties Valmieras Mūzikas skolā un Valmieras Drāmas teātrī, rodot prieku dziesmā kopā ar Vidzemes Augstskolas un Valmieras Kultūras centra jauniešu kori «Skan».

Dienvidu industriālā maģistrāle-Linarda Laicena ielas savienojums  ar TEN-T tīklu.  Vai to lasīt burtiski un tā arī saprast — vai viltība? Kāpēc tieši industriālā maģistrāle, ja īpatnējo svaru Linarda Laicena ielai pieguļošajā zonā veido sabiedriskā un dzīvojamā apbūve?  

Etnogrāfijas popularizētāja

Kristīne Pāvuliņa bija viena no slavenākajām un iemīļotākajām tautas tradīciju mantojuma popularizētājām Latvijā. Viņa atstājusi lielu skaitu populārzinātnisku rakstu par senām kultūras tradīcijām un latviskā izjūtas tradīciju simbiozi. Publikācijās doma izstāstīta tādā valodā, kuru viegli saprata plašs lasītāju loks.

No Vaidavas līdz Romai — tieši tā. Ambiciozi? Jā. Reāli? Pilnīgi iespējams. Kad stāsta Vaidavas bibliotēkas vadītāja INGUNA DUKURE, no sirds gribas tam ticēt. Runa ir par izcilo latviešu gleznotāju un grafiķi Niklāvu Strunki (1894 — 1966) , kura ceļš mākslā pagājušā gadsimta pirmajā pusē saistīts ar Latviju un savā ziņā — arī ar mūsu novadu. 

Tiekamies nedēļā pēc Ziemas mūzikas festivāla. Kāda ir pēcgarša? 

Mani dzīves gadi  sākušies Vitrupes pagastā, toreizējā Valmieras apriņķī, no kura vēlāk atdalīja Limbažu rajonu. 

Krāsaino ofortu sagatavošana nebija vienkāršs uzdevums. Šķiet, ka tehniski un mākslinieciski viens no spīdošākajiem ir vairākkārt reproducētais etnogrāfiski precīzais daudzkrāsu asējums «Rucavietes».