Valmierietis

Vienlaikus Kārlis Baltgailis pēc Latvijas okupācijas ļoti rūpīgi, ar zināmām bailēm, sekoja pret dzejnieka daiļradi un recenzijām vērstajai darbības kritikai, kura sākās 1946. gadā un vainagojās ar Aleksandra Čaka atlaišanu no kultūras nodaļas vadītāja amata laikrakstā "Cīņa" 1947. gadā. 1949. gada 28. februārī Drāmas teātrī notiek sapulce, kur Aleksandram Čakam un citiem teātra recenzentiem pārmet kosmopolītismu, formālismu, dekadentismu. Dzejnieks nepelnīto kritiku ļoti pārdzīvoja, tā viņu arī nobeidza. Aleksandru Čaku apbedīja Raiņa kapos, Kārlis Baltgailis atvadīties neaizbrauca, jo arī pats atradās ļoti smagā situācijā. 

Atceros: kad mācījos Salacgrīvas vidusskolā, mūs, grupu skolēnu, uzrunāja par iesaistīšanos pūtēju orķestrī. Sākām mācīties, un ne bez sekmēm. Pēc dažiem mēnešiem jau spēlējām skolas pasākumos, pēc gada piedalījāmies rajona dziesmu svētkos.

SENA VĒSTURE

Valmierā pie Dzirnavu ezeriņa atrodas iela, kurai līdzīgas nav nevienā Latvijas pilsētā.

Karavīru brāļu kapi Pilsētas (Centra) kapsētā sākti veidot Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā un apbedījumi turpināti arī nākamajos gados jau pie citām politiskajām varām.

Pačukstēju programmas pieteicējai, ka otro melodiju nespēlēšu: nebiju divus gadus spēlējis, lūpas neturēja, un baidījos, ka ar otro melodiju izgāzīšos. Es varēju atlikt un pēc pāris priekšnesumiem nospēlēt, bet…

Bērnībā izjutusi lauku burvību, ieguvusi nopietnu profesiju un vada cienījamu kolektīvu — daļu no mūsu Nacionālā arhīva.

Maestro Rozenštrauhs savulaik dziedāja: «Gadi skrien kā stirnas...»

Četri Pēteri

Dažas dienas pēc Jāņiem svinama latviešiem zīmīga diena – Pēterdiena. Tā kā šis «Valmierieša» numurs iznāk dienu pirms Pēteriem, tad šoreiz stāsts par vienu no viņiem — skolotāju Pēteri Burkinu (1895 – 1971) jeb Melno Pēteri no Dārza ielas. 

Valmiera gan domā, gan rada, gan arī cenšas dzīvot zaļi. Ja Miķelis tā filosofiski ņem to zaļumu, tad varbūt vairāk tas būtu no valmieriešu labklājības un pilsētas apstādījumu viedokļa.

Tev ir mīļākās bērnības atmiņas? (Varbūt arī ne-mīļākās?)

Laiks atstāj iespaidu uz atmiņām:  bērnības sajūtas, pirmie skolas gadi izgaismojas jo spilgti sarunās ar laikabiedriem, draudzenēm un radiniekiem. 

Viens otram jāvārdu viņi teikuši pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem, un tagad MĀRA un ANDRIS OZOLI ir viens no mūsu novada Zelta pāriem.

Iespējams, ka žurnāla nosaukums «Kaija» bija Kārļa Baltgaiļa jūrnieka gaitu atmiņu inspirēts — par kaiju izmisīgo cīņu par dzīvību.

No zemniekiem

Komponists Helmers Pavasars dzimis 1903. gada 19. maijā (6. maijā pēc vecā stila) toreizējā Valkas apriņķa Lejasciema luterāņu draudzes mācītāja, rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Eduarda Pavasara un Veras Paulīnes Pavasars, dzimušas Zērenas, ģimenē. 

Tas bija laiks, kad zēni veidoja matu sakārtojumu «a la laiviņa». Matus pakausī audzēja kuplus un saķemmēja pakausī pamīšus, kā laivas galus, vienus pār otriem.

Līdz šī gada beigām uzņēmumam Limbažu ceļi jāīsteno šis ambiciozais projekts – jāuzbūvē Valmierā  Dienvidu industriālo maģistrāle. 

«Dakter, labdien!»,  nekā citādi  nevar uzrunāt cilvēku, kurš mediķa profesijas virzienā raudzījies kopš piedzimšanas, bet teju pusgadsimtu ar veselības aprūpi ir tik cieši saistīts, kā vīteņaugi mēdz apvīties ap stingrāku stumbru, un vairs nav skaidrs, kurš kuru tur nelaiž vaļā.

Vēl pirms Mākslas mēneša aprīļa skaists notikums pilsētā bija mākslinieces BIRUTAS JANSONES ekspozīcija Valmieras muzejā — Birutas stāstiņi. Pieticīgais nosaukums vēstīja par brīnišķīgu un ļoti sievišķīgu izstādi: zelts uz melna, krāšņums pret līniju, elegance pret vienkāršību. 

Pēc kāda laika mēs pārcēlāmies uz skolas kreiso spārnu. Otrajā stāvā no mūsu dzīvojamās istabas logiem varēja redzēt vairāk — egļu rindu,  kaimiņmājas dārzu, virvju vijēja darbības ar garām šņorēm, kuras kaut kādā veidā pārvērtās par resnām virvēm.

Trešās atmodas laikā, vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, kā jauns vēsturnieks, kurš ieinteresēts Valmieras noklusētās vēstures izpētē un popularizēšanā, tiku uzaicināts izteikt viedokli par tolaik daudzu prātus nodarbinošo domu — kā atbrīvoties no padomju okupācijas laika varas uzspiestajiem ielu nosaukumiem. 

Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā 1964. gada maijā negaidīti notika direktoru maiņa. Georgu Lakuču pārcēla citā amatā citā uzņēmumā. Viņa vietā strādāt ieradās rīdzinieks Imants Lakšēvics, tekstilnieks no «Parīzes Komūnas», gadus 35 vecs.