Man ir divi labi draugi — mazdēls Alberts un Latvijas Radio 1. Alberts ir mans palīgs un skolotājs mūsdienu tehnoloģiju labirintos. Radio klausos, darbojoties virtuvē. Dzirdu ziņas, kultūras jaunumus, raidījumus par interesantiem cilvēkiem, vēsturiskiem notikumiem, vietām.
Tā valmierieši nu jau vairākās paaudzēs sauc Latvijas brīvvalsts gados būvēto ziemeļnieciski atturīgo un glīto divstāvu dzīvojamo namu Pārgaujā Meža ielā 5.
Panderu dzimtskapos
1853. gada 24. martā pēkšņi mirst Liepas muižas bijušais īpašnieks, tobrīd rentnieks Pēteris Ernests fon Panders (Peter Ernst von Pander, zu Zarnikau, Lindenhof und Nötkenshof; 1798.22.12.).
Par sevi viņš teic, ka visefektīvāk spējot strādāt tieši krīzes un kritiskās situācijās. SIA Vidzemes televīzija valdes priekšsēdētāja amats ir tikai viens no pusduča atbildīgiem posteņiem, ko INGEMĀRS VEKTERIS šobrīd min savā CV. Bet sākās viss ar raidlaiku radio Imanta ēterā...
Iepazīstieties — LINDA ZĪLE, dzimusi valmieriete. Viņas ikdiena paiet, studējot Vidzemes Augstskolas studiju programmā «Komunikācija un sabiedriskās attiecības», darbojoties Valmieras Mūzikas skolā un Valmieras Drāmas teātrī, rodot prieku dziesmā kopā ar Vidzemes Augstskolas un Valmieras Kultūras centra jauniešu kori «Skan».
Dienvidu industriālā maģistrāle-Linarda Laicena ielas savienojums ar TEN-T tīklu. Vai to lasīt burtiski un tā arī saprast — vai viltība? Kāpēc tieši industriālā maģistrāle, ja īpatnējo svaru Linarda Laicena ielai pieguļošajā zonā veido sabiedriskā un dzīvojamā apbūve?
Etnogrāfijas popularizētāja
Kristīne Pāvuliņa bija viena no slavenākajām un iemīļotākajām tautas tradīciju mantojuma popularizētājām Latvijā. Viņa atstājusi lielu skaitu populārzinātnisku rakstu par senām kultūras tradīcijām un latviskā izjūtas tradīciju simbiozi. Publikācijās doma izstāstīta tādā valodā, kuru viegli saprata plašs lasītāju loks.
No Vaidavas līdz Romai — tieši tā. Ambiciozi? Jā. Reāli? Pilnīgi iespējams. Kad stāsta Vaidavas bibliotēkas vadītāja INGUNA DUKURE, no sirds gribas tam ticēt. Runa ir par izcilo latviešu gleznotāju un grafiķi Niklāvu Strunki (1894 — 1966) , kura ceļš mākslā pagājušā gadsimta pirmajā pusē saistīts ar Latviju un savā ziņā — arī ar mūsu novadu.
Tiekamies nedēļā pēc Ziemas mūzikas festivāla. Kāda ir pēcgarša?
Mani dzīves gadi sākušies Vitrupes pagastā, toreizējā Valmieras apriņķī, no kura vēlāk atdalīja Limbažu rajonu.
Krāsaino ofortu sagatavošana nebija vienkāršs uzdevums. Šķiet, ka tehniski un mākslinieciski viens no spīdošākajiem ir vairākkārt reproducētais etnogrāfiski precīzais daudzkrāsu asējums «Rucavietes».
Šovasar Pēterdienā varenu ozolu vainagu būs pelnījusi a/s «Valmieras stikla šķiedra» Termoķīmiskās apstrādes ražotnes apdares nodaļa — bijušais stikla šķiedras rūpnīcas dekoratīvo audumu cehs. Jāsvin taču 50 gadu jubileja! Atskatīsimies uz šiem gadiem.
Valmierā mērojot ceļu pa Beātes ielu un nogriežoties virzienā uz Tērbatas ielu, iepretim ugunsdzēsēju depo un populārajai atpūtas vietai Multiklubam, uzmanību piesaista divstāvu ēka Lucas ielā 8.
Patlaban bijusī naktskluba Putniņi ēka Rubenes ielas un Ezera ielas krustojumā (Ezera iela 3), kuru tās pirmajā lietojuma variantā valmierieši ilgus gadus tautas valodā dēvēja par Putniņbāru, pamazām pošas savam otrajam pielietojumam.
Valmierā jau divdesmit sešus gadus darbojas veikalu tīkls «Austris». Šajā mēnesī Valmierietis aicināja uz sarunu veikalu tīkla «Austris» līdzīpašnieku GINTU AMONU.
Latvju raksti
Grafikas meistardarbnīcas vadītājs Rihards Zarriņš augstu vērtēja savu studenti Kristīni Pāvuliņu kā erudītu tautas mākslas un tradīciju pētnieci un uzaicināja piedalīties apjomīgā paša rediģētā izdevuma «Latvju raksti» tapšanā. No 1923. gada līdz 1930. gadam viņa strādāja pie izdevuma sagatavošanas.
Ar patiesu prieku lasu un pārlasu mākslas zinātnieka Aivara Leiša rakstu «Kristīne Pāvuliņa. Latviskā meklētāja» novembra «Valmierietī». Autoram lieliski izdevies parādīt mūsu izcilās novadnieces daudzpusīgo, bagāto dzīves gājumu.
Otrais pasaules karš pārvērta Valmieras vaibstus. Tā bija robeža starp pirmskara un pēckara pilsētu, — starp Valmieru ar šaurām ielām un cieši pieguļošiem namiem un to pilsētu, kuras centra plašums redzams mūsdienās.
1944. gada septembra beigās, tūlīt pēc vācu karaspēka atkāpšanās, Valmierā, kuras centrālā daļa okupāciju varu maiņā bija nodegusi, līdz ar sarkanarmiešiem ieradās padomju varas aktīvisti, kuri sāka organizēt pilsētas dzīves atjaunošanas darbus. Skolu ēkas lielākoties vai nu bija piemērotas karaspēka vajadzībām, vai arī bija nodegušas.
EDIJS PĒTERSONS ir Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas Vidzemes reģionālās programmas direktors, jau nedaudz vairāk nekā desmit gadus ikdienā arī Valmieras SOS bērnu ciemata direktors. Aktīvs riteņbraucējs brīvajā laikā.