Valmierietis

Vidzemes slimnīca ir manas otrās mājas — tā saka 2. Terapijas nodaļas virsmāsa Iveta Bērziņa, kas slimnīcā strādā jau septiņpadsmit gadus, kopš 2003. gada 1. jūlija. 

2001. gada rudenī domubiedru grupa policijas majora, barikāžu dalībnieka  Aleksandra Melngārša vadībā nolēma izveidot piemiņas akmeni 1991. gada janvāra barikāžu notikumu atcerei, lai Valmierā būtu vieta, kur ik gadu varētu pulcēties un atcerēties notikušo. 1991. gada janvārī A. Melngāršs kopā ar 30 Valmieras policistiem Rīgā aizstāvēja Latvijas valdību. 

Ledus ir sakustējies pašmāju lielveikalu tirgū. Pirmdien Rīgā atklāja mazumtirgotāja SIA Lidl Latvija loģistikas centru, līdz ar to vairs tikai pāris nedēļu jautājums ir valstī jau ekspluatācijā nodoto un garus mēnešus gaidīšanas režīmā aizvadījušā Lidl veikalu tīkla atvēršana. 

Valmieras muzejā otro gadu turpinās ekspresizstāžu cikls «Divpadsmit stāsti». 2020. gada beigās izstāde Ziemassvētku noskaņās savus apmeklētājus nesagaidīja valstī noteikto pulcēšanās ierobežojumu dēļ. Tādēļ nolēmu īsumā par tās saturu uzrakstīt. Vēl jāpiebilst, ka turpmāk līdz ar Covid-19 ierobežojumu atcelšanai Valmieras muzeja ekspresizstādes būs aplūkojamas ārtelpā pie Izstāžu nama.

Aizritējuši jau simt trīsdesmit gadi, kopš dzimis viens no mūsu mākslas vēsturē piemirstajiem māksliniekiem Jānis Saukums. Viņa galvenā radošās darbības sfēra bija pedagoģija, bet daudzpusīgais talants vienlīdz veiksmīgi izpaudās zīmējumā, mākslas kritikā, akvareļu glezniecībā, dizainā, grāmatu grafikā, ekslibros un karikatūrā. 

MĀRTIŅŠ VABULIS ir līdzīpašnieks un vadītājs SIA «Denta M» zobārstniecībā. Viņam ir arī vēl viens neliels informācijas tehnoloģiju (IT) uzņēmums — SIA «MV projekti», kas nelielas komandas sastāvā sniedz konsultācijas un izstrādā IT risinājumus, lai klientu uzņēmumi strādātu efektīvāk un mūsdienīgāk. Trešā vieta, kur Mārtiņš nodarbināts IT jomā, ir mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība «Mežsaimnieks». 

Pāris dienu pirms tam, kad divi laimīgi jauni cilvēki Marlēna un Aldis teica viens otram jāvārdu pavisam oficiāli, uzņēmuma direktors Edgars Avotiņš esot nosmējies: dzīvoklis piešķirts, bet nez, kā šie tur dzīvošot kopā divi tādi — katrs savā uzvārdā, labi, ka divas istabas...

Šī gada 18. jūnijā Valmieras paš­valdība noslēdza līgumu ar SIA R.K.C.F. Renesanse par Valmieras pils kultūrvides centra būvniecību Bruņinieku ielā 1. Realizējot pilnsabiedrības zgt izstrādāto projektu 14 mēnešu laikā, notiks pils ZR mūru restaurācija un konservācija, veikta jauna objekta – Valmieras pils kultūrvides centra – būvniecība, kā arī vecās aptiekas ēku ansambļa pārbūve.

1698. gada 30. decembrī Valmieras draudzes mācītājs Johans Nikolajs Hardungens (Johann Nikolaus von Hardungen; mācītājs no 1696.g. līdz 1702.g.) pēc senas tradīcijas divu draudzes priekšstāvju klātbūtnē svinīgi atvēra ar trīs atslēgām nodrošināto baznīcas naudas lādi, tā saucamo «Dieva kasti», lai norēķinātos ar sanākušajiem kreditoriem un amatniekiem par aizritējušajā gadā pie baznīcas, skolas, mācītāja muižas un diakonāta veiktajiem darbiem.

Pēc 1921./1922. mācību gada beigām par Mūzikas skolas vadītājas Annas Ķirpītes pēcteci kļuva klavieru klases vadītājs Pauls Krieviņš. Lai gan apriņķa pašvaldības sarakstē ar skolu 1922. gada jūlijā dēvēts par direktoru, oficiāli amatā viņš stājās tikai ar 1922./1923. mācību gada sākumu 1. septembrī.

Tā par sevi saka Jurģis Priedītis, LIAA Valmieras biznesa inkubatora vadītājs. Savos tikai 33 gados ieguvis labu izglītību Latvijā un pāris vietās ārzemēs, darba pieredzē var lepoties ar prasmēm būvniecībā, teātra izrāžu gaismošanā, tirdzniecībā, bankā. Savu pieredzi šodien Jurģis labprāt piedāvā jaunajiem censoņiem uzņēmējdarbībā.

Valmieras Drāmas teātra dekoratorei un Valmieras Kultūras centra māksliniecei INTAI SKRASTIŅAI Goda valmierietes tituls piešķirts par lielajām darba spējām un entuazismu, daudzus gadus veidojot svētku noformējumu pilsētā, un ilggadēju veikumu teātrī.

GUNĀRAM PURIŅAM apbalvojums Goda valmierietis piešķirts par ieguldījumu lidmodelisma nozares popularizēšanā Latvijā, par devumu tehniskās jaunrades attīstībā Valmierā, nododot pieredzi bērniem un jauniešiem un ieinteresējot viņus inženierzinātnē, kā arī par teicamiem rezultātiem Latvijas un pasaules mēroga lidmodeļu sacensībās.  

Ir uzkrāta pieredze, un noteikti šobrīd uz Valmieru raugāties mazliet citādi.

Es esmu valmieriete, bet sanāca, ka dzīves ceļi aizveda uz Limbažiem, vēlāk Murjāņiem, Rīgu un tad jau uz Birz­gali Ķeguma novadā. Kad mācījos Limbažu 18. arodvidusskolā, vienmēr teicu, ka gribu dzīvot Valmierā, jo pilsēta ir zaļa, samērā klusa, bet dzīvē kā jau dzīvē nekas nenotiek pēc plāna. Liktenim labpatikās rezultātā mani aizvest uz Birzgali, kur nodzīvoju savus desmit dzīves gadus, bet šo vietu līdz galam iemīlēt tā arī nespēju.

Vai skolai būt?

     Anna Ķirpīte atbildes vēstulē pauda prieku par IM Pagaidu Mūzikas pārvaldes vadītāja prof. Jāzepa Vītola izteiktajām optimistiskajām prognozēm skolas pabalsta saņemšanā, taču tas tomēr nekliedēja viņas bažas par skolas turpmākās pastāvēšanas iespējām. A. Ķirpīte oficiālajā vēstulē pārvaldei 1921. gada 11. maijā rakstīja:

Mežs ir ekosistēma visās tās attīstības stadijās, kur galvenais organiskās masas ražotājs ir koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz 5 m un kuru pašreizējā vai potenciālā kopējā vainagu projekcija ir vismaz 20 procentu no mež­audzes aizņemtās platības. Tātad — par atsevišķu koku un mežaudžu platībām Valmierā. 

ANDRIS VĀRPA ir klātesošs vairāku Latvijas pilsētu ikdienā: Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Rūjienā un citviet. Pie Dailes teātra sēž un glezno viņa Irbīte — baskājis mākslinieks Voldemārs Irbe, kura bronzas rokā bieži vien kāds garāmgājējs ieliek puķi. Vērmanes dārza malā izslējies švītīgais dendijs Kārlis Padegs spāņu cepurē, pie operas rāmi pozē cienīgais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds ar savu Sesilu un čau-čau sunīti. 

Zemnieka dēls

Pagājušā gadsimta 20.-30. gados gandrīz ikviens valmierietis zināja sabiedriskā darbinieka un rakst­nieka Augusta Melnalkšņa vārdu. Viņa vecāki bija Jānis Melnalksne no Valmieras apriņķa Valtenberģu pagasta Melnalkšņa un Elīze Julianna Bērztīss no Nikuča. 1876. gada 1. maijā (19. aprīlī pēc v. st.) Melnalksnī, netālu no toreizējā Mazsalacas miesta, pasaulē nāca ņiprs puisēns — Ādams Augusts. 

Miķeli Valmierā allaž interesējuši jautājumi par to, kā vietējiem un pilsētas viesiem – i kājāmgājējiem, i braucējiem – ātrāk un tajā pašā laikā drošāk nokļūt tajā vai citā Vidzemes industriālās galvaspilsētas vietā. 

...Ir septiņdesmitie gadi. Valmieriešu Irēnas un Jāņa Murīsu pašu spēkiem celtajā mājiņā  Austrumu ielā sava vieta arvien atvēlēta dekoratīvo augu stādiem, īpaši mežvīteņiem, kas Latvijā strauji kļuvuši populāri, arī Valmierā. Noņemšanās liela, bet ne pacietības, ne mīlestības nepietrūkst: puķkopība ir abu lielais prieks un mūža aizraušanās, kaut gan tai tiek tikai stundas pirms un pēc valsts darba. Es arī izaugu puķu dobē, — rudenī pēc piecdesmit gadiem kā pa jokam nosmiesies dēls Inguss, kas kopā ar sieviņu Inesi un abu dēliem Pēteri un Kārli turpina paša vecāku aizsākto savā stādaudzētavā 7 rozes.