Iepriekšējā gada nogalē politiskajā dienaskārtībā kārtējo reizi parādījās jautājums, par kuru tiek runāts ik pa brīdim, bet kura vezums no vietas tā arī nav izkustējies un, šķiet, tā arī neizkustēsies. Pat neraugoties uz to, ka pati ideja ir pareiza un, var teikt, taisnīga.
Lai arī jau atnākušais 2023. gads nebūs Latvijai pats veiksmīgākais kā Krievijas agresijas Ukrainā radīto drošības risku, tā globālo ekonomisko problēmu dēļ, ir virkne iemeslu, kas ļauj uz tuvāko nākotni raudzīties ar piesardzīgu optimismu, kā arī uzskatīt, ka bažas par mūsu valsts tautsaimniecībai un iedzīvotājiem gaidāmajām grūtībām ir pārspīlētas.
Pirms pandēmijas Jaunā gada iestāšanās Latvijas pilsētās tika atzīmēta ar vairāk vai mazāk krāšņām uguņošanām, kuras arvien populārākas kļuva kopš gadsimtu mijas, pasaulei jaunā gadu tūkstotī iesoļojot.
Visiem Liesmas lasītājiem veselības pilnu un raženiem darbiem bagātu Jauno gadu!
Šis bija smags, draudiem un rūpēm pārbagāts gads. Nākamais noteikti būs, kaut tikai mazdrusciņ, bet tomēr vieglāks: tagad mūs vairs nekas nevar pārsteigt.
Lai sasniegtu kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību, ir noteikti kritēriji. Politiski vienmēr ir ļoti nepopulāri runāt par to, ka skolu tīkls būtu jāpārkārto.
Kas to lai zina, kurš patiesībā gads pēc kārtas mūsu zemeslodei tagad būs, bet vismaz par to varam būt droši, ka viens gads pavisam drīz aizies un pievienosies bezgalībai, savukārt no bezgalības pretējās puses atnāks nākamais.
Jauno gadu šoreiz gaidām gan ar cerībām, gan ar satraukumu. Te, protams, nedomāju tos panikas cēlājus, kuri Facebook jau pirms Ziemassvētkiem sāka cepties par tiem cilvēkiem Latvijā, kuri salūtu šaušot jau 31. decembra vienpadsmitos vakarā, nevis pusnaktī.
Gada beigās tradicionāli ir pieņemts atskatīties uz aizvadīto gadu, kā arī izteikt prognozes par nākamajā gadā gaidāmajām tendencēm.
Iespējams, tieši tagad, kad visiem ir jau piemirsusies Ivara Godmaņa pēdējā premjerēšana, mums ir vērtīgi likt lietā politiķa vēlējumu, par ko savā laikā garšīgi izsmējāmies.
Kādam gaidīts, kādam ne tik ļoti, bet sniegs šogad decembrī Latviju aplaimoja ne pa jokam. Vismaz tur, kur man pēdējās nedēļās nācies brist gan laukā, gan mežā, baltā labuma bijis tuvu pusmetram.
Ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas jeb VARAM vadītājiem Latvijai iet jautri. Iepriekšējais ministrs daudziem šķita vēl vakardienas vidusskolnieks, kura teikto īsti par pilnu nevar ņemt, plus vēl Artūrs Toms Plešs izpelnījās, iespējams, pelnītu kritiku par pārāk lojālu attieksmi pret azartspēļu industriju valstī.
Maza kaķu meitiņa, kas piedzimusi uz ielas, kurai deformētas priekšķepiņas, nupat piedzīvojusi Ziemassvētku brīnumu.
Latvijas jaunās valdības deklarācija – no 50 lappusēm un 328 punktiem sastāvošs dokuments – raisa divējādas emocijas. No vienas puses, dokuments satur lielu skaitu labu prioritāro ieceru, kuru īstenošanas gadījumā daudzas lietas varētu mainīties uz labo pusi, kamēr no otras – pastāv šaubas par iespējām daudzskaitlīgos nodomus īstenot dzīvē.
Iespējams, mana iepriekšējā pieredze ļauj man paskatīties uz lietām veselības nozarē sistēmiski, iespējams, mana pieredze pirms nonākšanas veselības ministres amatā, sociālajā dialogā, nu jau faktiski divpadsmit gadus strādājot Latvijas Darba devēju konfederācijā, ļauj darīt lietas citādi. Esmu novērojusi, ka šajā nozarē ir ļoti svarīgs tieši dialogs.
Kamēr valdībā iekļuvušie ministri vēl tikai pielāgo krēslus, kuros ērtāk sēdēt, nevaru neatgādināt, ka 14. Saeimas vēlēšanās realitātē uzvarētāja ir nevis «Jaunā Vienotība», bet gan Latvijas Pašvaldību savienība (LPS), jo no pašvaldību krēsliem uz Saeimu vai valdību pa tiešo pārsēžas 25 politiķi.
Pēdējo desmit gadu laikā man bija iespēja tikt pie miljona vairākas reizes. Tas nav noticis vienīgi manas vainas dēļ, jo man ir par maz ticības no debesīm nokritušai laimei un pārlieku liels aizdomīgums.
Atgriezīšos pie tā, par ko jau izteicos pagājušajā nedēļā: lai mums būtu kvalitatīvāka, cilvēciskāka valsts politika, tai ir jākļūst izteikti sievišķīgākai.
Es, protams, labi zinu, ka Valmierā šobrīd viena no aktuālākajām problēmām ir auto stāvlaukumu hronisks trūkums, tāpēc prieks par katru labiekārtotu daudzstāvu namu pagalmu, kur iedzīvotāji vienojušies kopīgai lietai un ierīkojuši civilizētas novietnes spēkratiem.
Šodien jau mums Latvijā ir jauna valdība vecā/jaunā premjera Krišjāņa Kariņa vadībā. Grūti ko prognozēt par jauno (un dažu veco) ministru varēšanu un gribēšanu strādāt savos lauciņos, taču vismaz vienā no valstī šodien prioritārajām jomām, šķiet, būs kārtība.