Noslēgusies brīvprātīgā pieteikšanās valsts aizsardzības dienestā – vēlēšanos to pildīt apliecinājuši 488 jaunieši, pieliekot punktu spriedelējumiem par šī dienesta lietderību vai nelietderību – Krievijas iebrukums Ukrainā ir parādījis mūsu austrumu kaimiņa īsteno seju, kurā neatrast nevienu cilvēcīgu vaibstu.
Nedēļā, kad uzzinājām negaidītus jaunumus Valsts prezidenta vēlēšanu sakarā, Eiropas Parlamenta (EP) deputāti Strasbūrā trešdien sešus gadus pēc parakstīšanas beidzot apstiprināja visas Eiropas Savienības (ES) pievienošanos Stambulas konvencijai.
Likt vienam cilvēkam vilkt vai stumt lielu organizāciju, gaidot izcilus rezultātus, nav ne taisnīgi, ne arī nepieciešams.
Lai gan esmu izteikts suņu cilvēks, vienmēr ar aizdomām skatos uz saimniekiem, kas saka: ai, mans sunītis jau nekož!
Tagadējais Valsts prezidents 31. maijā paredzēto cīņu ir uzdevis. Plašajā skaidrojumā, kāpēc tā, iztrūka vien lēmumu radījušo cēloņu būtība – «ar diegiem nav aršana».
Visgrūtāk esot ieraudzīt to, kas degungalā... Tā saka par lietām un laimi.
Publiskajā telpā nekādu īpašu rezonansi nav izraisījuši valdības plāni no nākamā gada atcelt likuma normu, kas ļāva lībiešu un latviešu pēctečiem, kuri ir trešo valstu pilsoņi, iegūt Latvijā repatrianta statusu.
Līdz šā gada 13. maijam Saeimas deputātiem ir tiesības izvirzīt kandidātus uz nākamā Latvijas Valsts prezidenta posteni, bet balsojums Saeimā par izvirzītajiem kandidātiem ir paredzēts 31. maijā.
Iepazīstoties ar manā datorā uzinstalēto mākslīgo intelektu, pirmā mūsu tērzēšana no manas puses bija ļoti nenopietna – es smējos par viņa atbildēm uz āķīgiem jautājumiem, kas kopumā man šķita līdzīgi, kā kad piecgadīgs bērns spriež par pieaugušo lietām, taču jo dienas, jo vairāk tas mainījās.
Maijs Latvijai ir pārpilns ar vēsturiskām dienām, kuras gan kā nozīmīgus valsts svētkus svinam, gan kā būtiskus notikumus atzīmējam.
Parasti jau satraucamies vien par dažādiem atgadījumiem, kas mums satiksmē gadās uz sauszemes.
4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena – neapšaubāmi ir nozīmīga diena mūsu valsts pilsoņiem, kā arī lielā mērā unikāli valsts svētki visas pasaules mērogā, kuru analogus (ja neskaita mūsu kaimiņus Lietuvu un Igauniju, kuras atradās līdzīgā situācijā) atrast nemaz nav tik vienkārši.
«Ko varam, ko mums vajag dot savai valstij un tautai šajā brīdī?» – katram ir šajās dienās tas jāpavaicā vismaz sev, ja kauns teikt skaļi. Latvijas atmodai jāturpinās!
Kad kādreiz nespēšu pats vairs turp iet,
Pie Kārļa Zāles mani aizvediet!
Viņš manī iededzis Mātes Latvijas mūžīgo sāpi,
Manas tautas Brīvības un augšupcelšanās nedzēšamo slāpi.
Kad vienreiz nespēšu pats vairs turp iet,
Pie Brīvības Svētuma, pie mūžīgās Atcerēšanās
mani aizvediet!
Pat ja mums ir negrozāmi pieņemts no tribīnēm, kancelēm un ievadrakstiem daiļi vīterot par tautu kā veselā saprāta un visu tikumu neapstrīdamu monolītu, dzīve – un Saeimas vēlēšanu rezultāti cita starpā – ir nepielūdzama.
Dažādu jomu speciālisti saka, ka viņiem pietrūkst laika un iespēju strādāt savu tiešo un vajadzīgāko darbu, jo laiks jāvelta atskaitēm, izziņām, attaisnojošiem dokumentiem, reģistrēšanai, papīru pārsūtīšanai.
Fakts, ka Latvija veselas plejādes ekonomisko rādītāju ziņā atpaliek no abām mūsu Baltijas kaimiņvalstīm, Igaunijas un Lietuvas, nu jau labu laiku nav nekāds noslēpums.
Spožajā pavasara saulē miedzot acis, redzu, kā no daudzdzīvokļu mājas trešā stāva lodžijas sāniski lejup peld putekļu un gružu mākonis, jo sieviete sparīgi kaut ko purina.
Kad nedēļas nogalē valdība apstiprināja daudziem pat grūti saprotamo «pedagogu zemākās darba samaksas pieauguma indikatīvo grafiku laika posmam no 2023. gada 1. septembra līdz 2025. gada 31. decembrim»,...
Pētījumā par ārzemju investīcijām, ko mēs Latvijā rīkojam ne pirmo gadu, redzam, ko saka ārvalstu investori, cilvēki, kas nes būtisku pienesumu – 40% no visiem nodokļiem – mūsu valsts ekonomikā.