Viedokļi

Es negribētu piedzīvot tādas vecumdienas, kādas pašlaik ir cilvēkiem Latvijā. Uz vecāka gada gājuma ļaudīm sabiedrība raugās, maigi izsakoties, ar nožēlu. Vairumam šie cilvēki asociējas ar nabadzību, un ir neapzināta vēlme distancēties, neredzēt. Es uzskatu, ka tas ir sabiedrības uzspiests stereotips, ko es vēlētos mainīt. Cilvēkiem, kas tāpat reiz novecos, būtu svarīgi saprast, ka dzīvesprieks un mirdzums acīs nav atkarīgs no tā, cik naudas kabatā. Un mēs to varam mācīties no vecajiem, padarot viņiem dzīvi jaukāku un ļaujot viņiem sabiedrībā justies pieņemtiem.

Kad būs mitējusies priekšvēlēšanu vairāksolīšana un ievēlētie deputāti ar skubu ķērušies pie solījumu pildīšanas, sabiedrībai var rasties neveselīga interese par lietām, kurās nav skaidrības gadu desmitu garumā. Piemēram, par nebeidzamo riņķa danci ap tā saucamajiem čekas maisiem. Kā zināms, 2014. gada pavasarī Saeima uzdeva valdībai izveidot pētnieku komisiju, kurai rekomendācijas par čekas maisu atvēršanu jāsniedz līdz nākamā gada jūnijam, taču līdz šim vēsturnieka Kārļa Kangera vadītā komisija saskārusies ne vien ar administratīviem šķēršļiem, bet tā arī nav varējusi iepazīties ar čekas dokumentiem, kuri atrodas Satversmes aizsardzības birojā (SAB).

Jau nākamnedēļ zināsim, ko esam ievēlējuši mūsu karaļvalsts neskaitāmo novadu pašvaldību krēslos. Nedzīvosim ilūzijās — jauniem spēkiem ar demokrātiskām metodēm pie varas stūres ir praktiski neiespējami piekļūt, tāpēc jau laikus varam sevi noskaņot — krēsli tiks pārbīdīti, bet tos sildīs tās pašas pakaļas. Lielo vairumu Latvijas iedzīvotāju gan tas it nemaz nesatrauc.

Nu jau labu laiku Latvijā virmo kaislības ap Valsts prezidenta Saeimai atgriezto likumprojektu, kas paredz no 2020. gada aizliegt alus tirdzniecību plastmasas pudelēs, kuru tilpums ir lielāks par vienu litru. Tagad izskanējusi ideja, ka aizliegums varētu stāties spēkā jau ar 2018. gada 1. janvāri.

Uz lielajām un arī ne tik lielajām šosejām un autoceļiem bieži vien jānovēro bēdīgs skats — brauktuve agra rīta un krēslas stundās kļuvusi par pēdējo dzīves ceļu desmitiem dzīvo radību — varžu, ežu, lapsu, apdzīvotajās vietās arī kaķu un suņu.

Pie pašvaldību durvīm pamatīga drūzma. Novados vai pilsētās vēl kādu gadu pie teikšanas grib palikt gan līdzšinējie deputāti, gan ietikt pašvaldību namā grib desmitiem reižu vairāk jauno kandidātu. Arī tādi, kas pašvaldības telpās līdz šim nav pat kāju spēruši un nezina, kas tur ir kas, kā top lēmumi un lietas kārtojamas. Gribēt būt par deputātu demokrātiskā sabiedrībā jau nav liegts nevienam likuma paklausīgajam. Būtiskāks, vēlētājiem izlemjams jautājums ir, kur, cik gudri pa teritorijas attīstības vai pieticīgas pastāvēšanas ceļu nākamie deputāti turpmākos četrus gadus novadus vai pilsētas vispār pratīs vest.

Iespējams, pirms centralizētā eksāmena latviešu valodā 12. klašu skolēniem tika noslēgtas arī kādas derības vai sakurināta intriga — būs zināmi eksāmena temati, pirms jaunieši tos uzzinās oficiāli, vai ne. Šoreiz minējumus pastiprināja fakts, ka ir piedzīvots pavasaris, kad tematu nopludināšana, tavu brīnumu, tomēr nenotika. Iespējams, nelabās domas materializējās, un tas tiešām notika. Šoreiz gan  ministrija, gan Valsts izglītības satura centrs bija laikus sagatavojušies tādam scenārijam un bija sagatavoti rezerves trešās daļas eksāmena temati. Ministrs pirmdien LTV vēstīja, ka vainīgais ir zināms, tagad viss Valsts policijas ziņā, tāpēc viņš vairāk neko nevarot teikt. Vien to, ja konkrētā cilvēka vaina tiks pierādīta, mēri tiks pieņemti, ieskaitot darba zaudējumu ministrijā. Tomēr jāņem vērā, ka eksāmena darbu tēmu izstrādē piedalās vairāk par vienu cilvēku.

Ir pagājuši apaļi 20 gadi kopš pirmās izstādes Valmierā. Kā Vidzemes uzņēmēju dienu 2017 atklāšanā  teica premjerministrs — laiks skrien ļoti ātri. Kad pirms 20 gadiem šo ideju pirmoreiz realizēja uz dramatiskā teātra skatuves, kad pirmoreiz Valmierā savācās daudz delegāciju no dažādām valstīm, kad notika nevis pirmais Vidzemes, bet tikai Valmieras forums, vēl īsti neviens nezināja, kā šī ideja iedzīvosies, cik tā būs interesanta.

Tukšās kaislības, kas Rīgā tiek celtas ap Latvijas Radio 5. kanālu, manuprāt, ļoti līdzinās Latvijas politikas «svarīgākajai» problēmai — dzīvnieku ne-/izmantošanai cirka izrādēs. Jautājumu, kas ir (vai tikai šķiet) būtisks nelielam cilvēku lokam, var uzspiest kā prioritāti valsts varai un sabiedrībai — vajag tikai ar savu viedokli skaļi un agresīvi aizpildīt Latvijas informatīvo telpu.

Jau labu laiku Latvijā eksistē savdabīgs sabiedrības noskaņojuma barometrs — interneta portāls ManaBalss.lv, kurā faktiski katrs no mūsu līdzpilsoņiem, kuram vien nav slinkums savas smadzenes pakustināt valstiska svarīguma virzienā, var celt galdā savu ideju un vākt tai atbalstītājus. Ar domu, ka agrāk vai vēlāk šim piedāvājumam tiks sasniegta kritiskā masa jeb 10 tūkstoši balsu, ar kurām portfelī jau var doties uz Saeimu un bīdīt šo ideju cauri likumdošanas sietam.

Pašlaik aktīvi norit pieteikšanās platību maksājumiem. Tiem bez summas samazinājuma sankcijas var pieteikties līdz 22. maijam, iesniedzot Vienoto iesniegumu LAD Elektroniskajā pieteikšanās sistēmā (EPS). Pēdējā diena, kad atbalsta maksājumiem vēl varēs pieteikties, bet diemžēl ar kavējuma sankciju, ir 15. jūnijs.

Ja pēc Aminatas 6. vietas aizpērn un Justa 15. vietas pagājušajā gadā varēja padomāt, ka Latvijas popmūziķiem pēc ieilgušas neveiksmju sērijas atkal izdevies atkost Eirovīzijas dziesmu konkursa kodu, tad Triānas parka pēdējā vieta savā pusfinālā visu atkal nolika vecajās sliedēs.

Nesen plašu vai vismaz vērā ņemamu ažiotāžu izraisīja ziņa, ka apzagts Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizītis — no dzīvokļa (īrēta) nezināmā virzienā tika aiznests viņa personiskais piezīmjdators un droši vien vēl kādas citas mantiskās vērtības. SAB priekšnieks gan taisnojās, ka nekādas slepenas vai valstiski svarīgas informācijas datorā nav bijis, tomēr kopainu šis fakts īpaši neuzlabo.

Pagājušajā vasarā, kad veselības ministre Anda Čakša bija ieradusies darba vizītē Valmierā, viņa teica: cenas ir pārskatītas, un būs vairāk stomatologu, kuri slēgs līgumu ar valsti par bērnu zobu ārstēšanu. Toreiz tika solīts, ka problēmu nebūs jau pērnā gada beigās. Nesen Nacionālais veselības dienests (NVD) nāca klajā ar īpaši sagatavotu informāciju vecākiem, kurā pat uzsvērts, ka zobārstniecības pakalpojumi no valsts budžeta līdzekļiem tiek apmaksāti bērniem līdz 18 gadu vecumam, tikai bērnam jāiesēžas tā stomatologa krēslā, kuram ir līgumattiecības ar NVD.

Šķiet, tas bija 1. vai 4. maijā, brīvdienā, kad ar auto braucām uz laukiem un dabūjām stāvēt pie ceļu remontētāju uzliktā luksofora tieši blakus VTU Valmiera kantorim. Gar mašīnu rindu veikli kustējās jauneklis ar mugursomu plecos un maziem Latvijas karodziņiem rokās. Pie katra auto viņš apstājās, pagaidīja, kamēr atver logu, un iedeva salonā sēdētājam karodziņu, pēc tam arī divu spičkastīšu formāta aprakstītu lapiņu.

Premjeram, finanšu ministrei un zaļzemniekiem ir paveicies vismaz vienā — sabiedrība vairs neņem vērā reiz ietekmīgu ekspertu brīdinājumus. Īpaši vēl tad, ja viņiem, piemēram, Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam, mēdz būt garlaicīga cilvēka reputācija un, protams, «pārāk liela» alga.

Gada sākumā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS), prezentējot Latvijā iecerēto vērienīgo nodokļu reformu, to nodēvēja par «vitamīniem ekonomikai». Viņa lielā pārliecībā prognozēja arī reformas izdošanos, ja vien finanšu speciālistu izstrādāto reformu kopīgo plānu daži koalīcijas partiju deputāti politiskās ieinteresētības dēļ nesāks apšaubīt vai apkraut ar papildu pieprasījumu nastu. Ministre reformas pamatnostādņu pieņemšanu steidzināja, jo uzskatīja, ka atbilstoši tām būs jāizstrādā jau 2018. gada valsts budžets.

Vakar un arī aizvakar Latvijā, līdzīgi kā daudzviet Eiropā, tika atzīmēta uzvara pār nacistisko Vāciju un II Pasaules kara beigas Eiropā. Oficiālos un neoficiālos pasākumus tikpat ierasti pavadīja arī politiskās kaislības un mēģinājumi noskaidrot, kurš no atzīmēšanas/pieminēšanas veidiem ir pieņemamākais un politiski pareizākais, bet kurš — aizliedzams un visādi citādi apkarojams, lai gan arī esošā situācija — kad katrs var izvēlēties sev simpātiskāko II Pasaules kara Eiropā beigu atzīmēšanas veidu, nav pats sliktākais variants.

Vieni Latvijā svinēja vakar, otri to dara šodien. Pirmajiem kopumā 8. maijs tomēr varētu būt tāda mazāk būtiska diena, nekā 9. maijs ir otrajiem, kam šis datums joprojām, jau garus 72 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, ir pietiekami liela lauska no kādreiz varenās krūzes — PSRS.

Runājot par hokeju un kārtējo Pasaules čempionāta pavasari, vienmēr gaisā virmojušas cerības, taču bieži vien vēlamās gaidas ātri vien noskalojušās līdz ar pirmajām neveiksmēm. Bez pamata gadu no gada esam savās domās kaluši, kā uzvarēsim Kanādu un pēc tam Krieviju. Vai šogad ir citādāk? Manuprāt — nē, bet izskatās, ka esam uz tā ceļa, lai kādu dienu jau ar pārliecību teiktu — mēs ejam uzvarēt.