Samērā plašu rezonansi kā plašsaziņas līdzekļos, tā politiskajās aprindās ir izraisījis Latvijas valsts kategoriskais lēmums atteikties no jebkādas sadarbības ar Krievijas koncernu Gazprom gāzes vada Ziemeļu straume – 2 būvniecības ietvaros.
Kaut kur lasīju ieteikumu, ka zālienu izbradāšana esot pavisam vienkārši novēršama — vajagot tikai ļaut cilvēkiem iestaigāt taciņas un pēc tam tajos virzienos arī asfaltēt vai bruģēt celiņus. Taču mani māc pamatotas bažas, ka Valmierā tas diez vai izdotos, jo noteikti atrastos citādi domājošie, kam pirmajā vietā pašu ērtības, līdzīgi tiem velosipēdistiem, kuri iebraukuši melnu sliedi zālienā blakus trotuāram pašā pilsētas centrā. Pieļauju, ka kāds no viņiem dūšīgi cīnās par zaļu Valmieru, bet, kā jau mūsu sabiedrībā nereti vērojams, vārdi ne katrreiz mēdz saskanēt ar darbiem.
Šajās dienās aprit tieši 100 gadi, kopš 1917. gada 26. — 27. aprīlī (pēc jaunā stila 9. — 10. maijā) Rēzeknē notika pirmā demokrātiski ievēlētā Latgales latviešu sanāksme, kurā tika nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem vienā zemē. Kongresā piedalījās 183 delegāti, neizpalika arī domstarpības — viens no priekšsēdētāja amata kandidātiem Francis Kemps ar saviem 38 atbalstītājiem pameta kongresa telpas, taču sanāksmei bija milzīga nozīme vienotas Latvijas izveidē.
Kas notiks, ja veikalā nopirksi un mājās liksi uz maizes sieru, kam vakar beidzās norādītais realizācijas termiņš, vai uzliesi rīta kafiju no tikpat «vecām» pupiņām? Nu, nekas nenotiks, bet tā būtu iespēja mazināt atkritumos izmesto pārtikas daudzumu.
Igaunijas sabiedrība šajā nedēļā atceras un izvērtē Tallinas «bronzas nakti» — masu nekārtības* 2007. gada 26. — 28. aprīlī. Drūmā «jubileja» ziemeļu kaimiņiem rada galvenokārt nožēlu, jo toreiz vienā rāvienā tika gandrīz pilnībā iznīcināti cerīgie centieni integrēt krievvalodīgos valsts iedzīvotājus vienotā nācijā.
Nu jau droši var teikt: Latvijas bērnu un jauniešu teātru lielākās daļas entuziasms desmit gadus godam ir noturējis festivāla «...un es iešu un iešu!» tradīciju. Lai arī turpmākajos gados visiem ir tikpat daudz spēka, un būs labi! Jo viss tiešām ir katra dvēseles un atbildības attieksme pret savu profesiju un saviem audzēkņiem, ko īstenībā varam apbalvot tikai ar pozitīvi vērtējošo paldies.
Pasaules proletariāta vadoņa 147. dzimenīti nule klusu varbūt kāds pieminēja Lielās Talkas dienā. It kā jau ceturtdaļgadsimtu atkal dzīvojam kapitālismā, kur Ļeņina idejas vairs nav modē, tomēr... Kādu viņa citātu atkal nākas atcerēties reizē, kad Latvijas uzņēmējiem aizgājuši gar degunu vairāki desmiti miljonu inovāciju atbalstam paredzētas Eiropas naudas.
Nu jau vismaz gadu par vienu no interesantākajiem televīzijas raidījumiem man kļuvis «Gudrs, vēl gudrāks». Cenšos nepalaist garām nevienu no šīm erudīcijas spēlēm skolēniem, skatos tās pat aizrautīgāk nekā dažu pārāk ieilgušu televīzijas seriālu. Ir patiess prieks, ka Latvijas skolās mācās tik daudz ļoti zinošu, daudzpusīgi izglītotu un dažādas prasmes apguvušu bērnu. Manuprāt, tādu ir, vismaz varētu būt vēl daudz, daudz vairāk, ja vien arī viņiem jau no pirmās klases līdz pat vidusskolas pēdējai tiktu dotas tādas pašas iespējas mācīties, kādas ir Rīgas un lielāko pilsētu skolu audzēkņiem.
Nupat bez īpašas ievērības tika atstāts kāds notikums, kas ilgākā laika posmā ietekmēs ikvienu no mums. Proti, Finanšu ministrija dažās dienās ļoti operatīvi saskaņoja ar sadarbības partneriem — nozaru ministrijām un organizācijām, sociālajiem partneriem utt. — valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2018. — 2021. gadam projektu, kuru jau 28. aprīlī paredzēts skatīt Ministru kabineta ārkārtas sēdē.
Sakopšanas talka Latvijā kļuvusi par tādu kā sava veida tradīciju mūsu valsts iedzīvotājiem. Šajā Talkas dienā ikviens dara kādu labu darbu, lai sakoptu savu zemi un apkārtējo vidi. Kāds sapoš savu pagalmu, kāds — pilsētu, kurā dzīvo, bet visi kopā rūpējas par to, lai apkārtne būtu tīra un skaista.
Jau martā šķita, ka pavasaris ir pavisam tuvu, bet Vidzemes pusē īslaicīga sniega sega aprīļa sākumā un sals nakts stundās kavēja augu veģetācijas atsākšanos.
Pagājušajā nedēļā noslēdzās sarakstu iesniegšana šovasar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Līdz ar to kļuvis zināms, ka uz 13 vietām Valmieras domē pretendēs 75 deputātu kandidāti no 5 sarakstiem ar vidējo vecumu 46,1 gads, jaunākajam no viņiem 20, vecākajam — 77 gadi. Sarakstos iekļauti 56 vīrieši (74,7%) un 19 daiļā dzimuma pārstāves (25,3%), vairums no kandidātiem — 63 — dzīvo Valmierā. Pa četriem deklarējušies Rīgā un Burtnieku novadā, divi — Kocēnu novadā, pa vienam — Priekuļu un Strenču novados. Tiktāl bezkaislīgā statistika, taču katra partija vēlēšanās startē ar savu programmu, kurā potenciālajiem vēlētājiem tiek dāsni solīti visvisādi labumi — gan jau esoši, gan vēl tikai topoši.
Katram valmierietim un Valmieras apkārtnes iedzīvotājiem ļoti mīļa atpūtas vieta ir Gaujas Stāvo krastu Sajūtu parks. Te varam atpūsties un relaksēties no ikdienas rutīnas, kā arī izbaudīt dienu kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem un gūt neaprakstāmas emocijas.
Šī pašvaldību vēlēšanu kampaņa, vēl pat it kā īsti nesākusies, jau rada nomācošas izjūtas. Tā apliecina sevi kā neslēpts rutīnas pasākums, kurā spēcīgākie politveidojumi gatavojas pavisam truli, primitīvi un pat diezgan garlaikoti nosargāt vai sakostiem zobiem nedaudz pārdalīt savas ierastās varas apjomu.
Šonedēļ Latvijas valdība beidzot ķērusies nopietni klāt jautājumam par kontrolpaketes iegūšanu no kompānijas Latvijas gāze nodalītajā uzņēmumā Conexus Baltic Grid, kas ir reālais saimnieks gan gāzes maģistrālajiem pārvades tīkliem, gan Inčukalna pazemes gāzes krātuvei. Lai šo nodomu īstenotu, akcijas nāksies atpirkt no Krievijas gāzes giganta Gazprom, no tam pietuvinātā it kā Latvijas uzņēmuma Itera Latvija un no Vācijas kompānijas Uniper Ruhrgas. Darījuma vērtība tiek lēsta uz 200 miljoniem eiro. Daudz vai maz tas Latvijas valsts maciņam? Nu, tā ir apmēram 1/40 no mūsu valsts gada budžeta, kuru ar pārsteidzošu konsekvenci ik gadu uz arvien jaunu un jaunu nodokļu paaugstināšanas variantu bāzes veido katrs nākamais Finanšu ministrijas boss, lai no kuras partijas arī būtu nācis...
Atkrāpies, kā zināms, ir pretkrāpšanās kustība, kurā vienotā frontē apvienojušās ne tikai Latvijas valsts iestādes, kas ikdienā cīnās pret krāpniecību dažādās jomās, bet arī Latvijas iedzīvotāji un organizācijas, kas ar pilsonisku atbildību iestājas pret jebkāda veida un apmēra krāpšanos. Plašāk par šo kustību un to, kā ikvienam tajā iesaistīties, var uzzināt www.atkrapies.lv
Iepriekšējās nedēļas beigās tika publiskoti interesantas socioloģiskās aptaujas rezultāti. Pētījumu aģentūras SKDS veiktas aptaujas dati liecināja, ka pārliecinošs vairākums Latvijas iedzīvotāju — 87% — nav gatavi pieļaut vardarbību, lai panāktu kādas būtiskas pārmaiņas. Ja ne gluži paši ķerties pie dakšām un bruģakmeņiem, tad vismaz pieļaut vardarbību ir gatavi 8% Latvijas iedzīvotāju, bet vēl 5% nav sava viedokļa par šo jautājumu.
Mediji un žurnālisti to sauc par uzticamību un saturīgu atgriezenisko saiti ar lasītāju vai skatītāju, ja kāds iedzīvotājs zvana un informē par neizdarībām. Arī «Liesmas» redakcijā griežas cilvēki, stāstot savus bēdu stāstus. Taču itin bieži, kad pajautājam: vai šo problēmu izklāstījāt pašvaldības darbiniekiem, ļaudis atsaka, ka nav līdz tam aizdomājušies. Satraukums par neizdarību bijis tik liels, ka domājuši: žurnālisti to atrisinās ātrāk!
Kad divas nedēļas pirms Latvijas Zemnieku savienības (LZS) kongresa, solot dinamiskāku rīcību, uz partijas priekšsēža posteni pieteicās zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, tie, kuri seko politiskajiem notikumiem valstī, jau priekā berzēja rokas — nupat būs, ledus beidzot sakustējies... Taču vētra veidojumā, kas tiek salīdzināts ar galēji konservatīvu pīļu (pīles, lūdzu, neapvainojieties) dīķi, norima, tā arī nesākusies — dažas dienas vēlāk Dūklavs atcerējās, cik ļoti viņš aizņemts ministra krēslā, cik bieži jābrauc komandējumos aizstāvēt valsts intereses, līdz ar to sensāciju kārotāji tika atstāti ar garu degunu — ar balsu vairākumu uz kārtējo termiņu ievēlēja Augustu Brigmani, ko nesenais sāncensis nekavējās uzteikt kā visu laiku labāko partijas vadītāju.
Košs un raibs jau Lieldienu priekšvakarā visus sagaida Valmieras centrs, kurā atkal sasēduši jau pierastie un mazo valmieriešu ar prieku sagaidītie zaķi (to pulciņš šogad pieaudzis), krāsainās olas, pavasara vēstneši putni un Lieldienām tik neatņemamās šūpoles — tās šoreiz pieejamas ne tikai pilsētas centrā, bet izkārtas arī parkos. Izšūposimies kārtīgi, lai vasarā odi nekož!