Tuvojoties jaunajam mācību gadam, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis atskārtis, ka «ekonomisku apsvērumu dēļ valsts nevar atļauties skolēnus turēt skolā līdz 19 gadu vecumam». Līdz ar to pēc pāris gadiem mācības būšot jāsāk sešgadīgajiem, tādējādi jaunieši varēšot ātrāk iekļauties darba tirgū.
Saucam atpakaļ aizbraukušos, bet neredzam palicēju vajadzības.
Jau gadu desmitiem iegājies, ka 1. septembris ir skolu jaunā mācību gada sākums jeb Zinību diena. To, ka tālajā 1939. gadā agrā 1. septembra rītā Vācija sāka iebrukumu Polijā, tādējādi aizsākot Otro pasaules karu, atceramies reti.
Iveta Vējone dzīvesbiedra prezidentūras laikā par savām atbalsta prioritātēm izvirzījusi izglītības un sociālās jomas projektus, atbalstu bērniem, tajā skaitā ar īpašām vajadzībām un bez vecāku gādības palikušajiem. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību ģimeniskās aprūpes nozīmei un veicinātu SOS bērnu ciematu attīstību, Iveta Vējone piekritusi kļūt par SOS Bērnu ciematu asociācijas patronesi. Viņa ciemojusies Īslīces un Valmieras SOS ciematos, pēdējoreiz pagājušajā piektdienā, piedaloties ciemata 9 gadu jubilejas svinībās un uzrunājot klātesošos.
Augustā, kad pie sliekšņa pienācis jaunais skolas gads, vienmēr gribas izrauties no ikdienas un pabūt vismaz dažās skolās. Ne jau, lai dzirdētu, ko pedagogiem norāda pašvaldību vadība un speciālisti, tas nudien nav būtiskākais, bet ieraudzīt, uzzināt, lai atgrieztos. Lielāko gandarījumu, domāju, arī amata cilvēkiem sagādā satikšanās aci pret aci ne tikai ar izglītības iestādes direktoru, viņa vietniekiem, ko daudzkārt paspēs ikdienā, bet ieiet sakārtotā klasē, skolā, kur, lai kādas ir bijušas iespējas, radīta gaumīga, bērnus un skolotājus uzmundrinoša vide. Nenoliedzami — katra pašvaldība, gatavojoties jaunajam mācību gadam, ir paturējusi redzeslokā, ka izglītība kā prioritāte nav tikai populistisks sauklis pirms kārtējām vēlēšanām, kā to nereti norāda augstākas amatpersonas, bet ļoti daudzus gadus — patiesa realitāte. Tāpēc, šajās dienās vērojot pašvaldību un izglītības iestāžu kopīgo veikumu, gribas piekrist Rīgas domes vadības paustajam, ka esam ieguvuši ciniskāko valdību attiecībā pret izglītību.
Mēs esam līdz kaklam apbērti ar NATO garantijām Baltijas valstu drošībai. ASV viceprezidents gluži vai tikai tāpēc ieradās Rīgā. Tomēr «baidīšanās no lāča» aizrautīgi turpinās.
Nākamgad plānots daudz izdarīt sociālās atstumtības un nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu dzīves un ienākumu līmeņa uzlabošanai.
Pēdējo mēnešu bēdīgais stāsts par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora meklēšanu, kas nu ir beidzies ar vienīgās reālās un profesionālās kandidātes izstāšanos no spēles masīva politiskā spiediena dēļ, liecina par diezgan smagu diagnozi valsts varai un pārvaldei Latvijā kopumā. Mums ir grūtības ar profesionālu valsts vadīšanu.
Turpmāk uz ceļa ar ģeogrāfijas mācīšanos nenodarbosimies. Šķiet, ar tādu domas gājienu ieviešot jauno ceļa zīmi, kas apzīmē apdzīvotas vietas sākumu un tās beigas uz balta fona, bet neinformē par attiecīgās vietas nosaukumu, pretī neskaidrām pārmaiņām tiecas mūsu pašu CSDD.
Šajās dienas tiek atzīmēta Latvijas reālās neatkarības atjaunošanas 25. gadskārta. Jāatgādina, ka lēmums par neatkarības pasludināšanu tika pieņemts 1991. gada 21. augustā, kad Maskavā notika tā dēvētais augusta pučs, un gadījumā, ja tas izrādītos veiksmīgs, Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības centieni, visticamāk, tiktu noslīcināti asinīs, pie tam vārda tiešā, nevis pārnestā nozīmē. Tomēr zvaigžņu stāvoklis un situācija Krievijā izrādījās mums labvēlīga, tamdēļ kārotā neatkarība tika izcīnīta.
Sakoptajā un kalnainajā Raunā iznāca pabūt pievakarē, kad raunēnieši visai kuplā skaitā ar cienastiem rokā devās uz pikniku ar Valmieras mākslas galerijas «Laipa» un Raunas novada domes kopīgi organizētā nu jau trešā starptautiskā mākslinieku plenāra dalībniekiem.
Nedēļas nogalē uz Cēsu pusi dodoties, posmā starp Jāņmuižu un Bušu gravu gandrīz iebraucām filmēšanas laukumā, ja ne policijas mašīna pretī un smaidoša (diez kāpēc, nesapratām) meitene formas tērpā: jānogriežas uz Priekuļiem! Atpakaļbraucot Cēsu pievārtē bija līdzīgi, bet šoreiz mums sirsnīgi paskaidroja arī iemeslu: uzņem Baltijas ceļu! Tad arī sapratām, jo par pieteikšanos masu skatiem spēlfilmai «Paradīze 89» paši ziņojām jau pavasarī.
«Kaut ko tādu var izdomāt tikai ministrijas ierēdnis, pie galda sēžot, cenšoties pārmaiņas virzīt pēc kāda konkrēta rāmja, konkrēta budžeta ietvaros,» tā sacījuši praktiķi. Pats interesantākais, ka tā Latvijā runā mediķi, kuri ikdienā aprūpē pacientus, tā saka sociālās jomas speciālisti, kuri katru dienu rūpējas par bērniem un sirmgalvjiem, tā saka arī skolotāji, kuru lielākais prieks ir ne jau par kārtējo jauninājumu sistēmā, bet par to, ka bērni mācās, ka viņiem veicas.
Jaunais mācību gads tuvojas, un domas tad vairāk apstājas pie izglītības sistēmas, pie skolas. Atceros savu māti. Vienmēr varēju būt droša, ka naudiņa būs nolikta un darīts viss, lai mierīgu sirdi varu braukt uz studijām, vienmēr pieskatīja manus bērnus, par to visu mūžu esmu viņai pateicīga. Un arī manī ir spēcīga mātes stīga, un būt vecmāmiņai — svēts pienākums. Vasarā, smejos, mājās bija vasaras nometne, jo biju blakus saviem četriem mazbērniem. Tai pašā laikā lasu ziņās, ka 46% jauniešu līdz 25 gadiem neko nemācās un nestrādā. Iedomājos, redz, cik tālu esam nonākuši, skolēnu burtiski izvelkot līdz nabaga četriniekam... Un viņš ātri pierod, ka viss nokārtojas, viss būs kārtībā un vēl bez darba, pat bez piespiešanās, un skolas beigšanas diploms kabatā...
Mēdz teikt, ka nakts ir vistumšākā tieši pirms rītausmas. Lai Latvija varētu izsludināt savas neatkarības pilnīgu atjaunošanu un mēs šosvētdien varētu svinēt šī notikuma ceturtdaļgadsimtu, vispirms tautai bija jāizdzīvo 19. augusts — pilns ar trauksmainu neziņu, «Gulbju ezera» translācijām, savas bezspēcības apziņu un spītīgu cerību. Viens no mūsu nācijas patiesās varonības brīžiem.
Tikko aizvadīti Valmieras pilsētas svētki, kuros viens no centrālajiem notikumiem bija dažnedažādu pilsētā pārstāvēto darba kolektīvu gājiens. Šogad ielās izgāja ne tikai lielie ražotāji, bet arī pavisam nelieli uzņēmumi un iestādes. Katrs no tiem bija padomājis, kā sevi pasniegt vērotājiem no malas. Dzirdēju, cik nopietni šim notikumam, iesaistot pašu bērnus, gatavojās kādas skaistumkopšanas studijas meistares, un šāda attieksme noteikti bija ne tikai viņām.
Pēc jaunākajiem aptauju datiem, ja Saeimas vēlēšanas notiktu jau rīt, tajā iekļūtu vien četras no patlaban parlamentā pārstāvētajām sešām partijām — Saskaņa ar 17,8%, Zaļo un Zemnieku savienība ar 17,5%, Nacionālā apvienība ar 9,1% un Vienotība ar 6,3% atbalstu, bet vēl 5,9% savas balsis atdotu par Artusa Kaimiņa jaundibināto KPV LV partiju, aiz 5% robežas atstājot gan Latvijas Reģionu apvienību, gan Gods kalpot Latvijai!, kurām uzticētos attiecīgi nieka 2,1 un 1,9% balsstiesīgo.
Viens no pagājušās nedēļas nogalē aizvadīto Valmieras svētku galvenajiem notikumiem neapšaubāmi bija gājiens Valmiera lepojas, kurā pēc rīkotāju aplēsēm soļoja vairāk nekā 2000 dalībnieku no vismaz 80 darba kolektīviem, izglītības iestādēm, biedrībām, sporta un interešu klubiem. Vērojot krāsaino parādi un sajūsminoties par kolektīvu radošo izdomu, ne vienam vien malā palicējam piezagās doma — ja manis nav tur, manis nav Valmierā — ar apņēmību nākamgad noteikti mobilizēt darbavietas kolēģus, lai pievienotos dzīvajai straumei.
Nupat par sava veida politisko skandālu kļuva ārlietu ministra Edgara Rinkeviča («Vienotība») paziņojums, ka viņa vadītā ministrija, protams, atbalsta praktisko jautājumu kārtošanu ar Krievijas pārstāvjiem, taču amatpersonām jāievēro valdības noteiktā kārtība, kādā notiek valsts amatpersonu tikšanās, līdz ar to ministrija gaida detalizētu informāciju par to, kas pārrunāts starp trīs Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) ministriem un Krievijas vicepremjeru Arkādiju Dvorkoviču.
Vasaras olimpiskās spēles notiek reizi četros gados. Neatkārtojams notikums, kas ilgst vien pāris nedēļas. Ja pašlaik neesi atvaļinājumā, tad vienīgā iespēja ir spēlēm ziedot naktsmieru, vēlas vakara stundas un brīvdienas.