Reizēm šķiet, ka laiks paiet tik ātri – nupat bija jūlijs, kad nezinājām kur no karstuma likties. Nu jau pēdējo reizi sezonā pļaujams zāliens, āboli krīt pakšķēdami. Vakari kļuvuši tumšāki un drēgnāki. Jāsteidz novākt ražu dārzā, brīvdienās ar groziņu un nazīti jācilpo pa mežu.
No visām pusēm skan aicinājumi «celties, iet...». Katrs, kurš jūtas esam kaut cik sabiedriski nozīmīgs, steidz demonstrēt patriotisko stāju, aģitējot par to, kas tāpat šķiet pašsaprotams. Tomēr saceltā kņada nevar noslāpēt sabiedrībai svarīgāko jautājumu: ko darīsim pēc tam, kad apklusīs uzvaras gaviles?
Šī nedēļa, manuprāt, ir svētku nedēļa. Skolēni un studenti sākuši jauno mācību/studiju gadu. Lai katram no jums nepazūd mācīšanās prieks, izbaudiet satikšanās prieku ar klasesbiedriem un kursabiedriem!
Saka, «latvieša gēni liek meklēt sēni». Raksts gan nebūs par sēņošanu, bet jauno politisko partiju bumu. Mūsu politiskais spektrs jau tāpat ir pietiekami plašs, vēlētājiem līdz šim bija iespēja izvēlēties tīkamāko partiju no aptuveni sešdesmit politiskajām partijām un to apvienībām.
24 stundu laikā kopš bērna siekalu testa nogādāšanas laboratorijā vecāki uzzinās testa rezultātu. Tas tiks nosūtīts uz norādīto e-pastu. Skatos e-pastā, atbildes joprojām nav. Lasu sabiedriskajos medijos, ka, lai nepārslogotu laboratorijas, šis noteikums jau grozīts un rezultāti tiks sūtīti skolām pa klašu grupām ar šifrētu paroli.
Kā liecina augusta vidū veikta tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptauja, gana kupla skaita politisko partiju popularitāte pašlaik atrodas aptuveni 5 % līmenī, kas varētu ļaut, bet varētu arī neļaut šiem spēkiem iekļūt Saeimā.
Mēs aizvien mācāmies pareizi šķirot atkritumus. Protams, visu vieglāk ir salādēt visu vienā maisā, un īpaši nedomāt par to, kur tas tagad nonāks. Atkritumu šķirošana vismaz sākumā aizņem diezgan daudz laika, kamēr iegaumē, kas ir pārstrādājams, kas nav. Dažos veikalos parādījušās izlietoto šampūnu, dušas želeju iepakojumu un dažādu kosmētikas konteineru savākšanas vietas.
Zinot, ka 14. Saeimas vēlēšanas būs vien nākamā gada 3. oktobrī, daudziem ir izbrīns, kāpēc tik laikus sākusies partiju gluži vai drūzmēšanās pie durvīm Saeimas namam Rīgā Jēkaba ielā. Pašlaik gan vien ar piketiem un pieprasījumiem, bet ar izteiktu mērķi – pēc gada pa šīm durvīm ieiet ar deputātu mandātiem.
Sen zināma ir patiesība par dārzeņu, augļu un ogu lielo, neatsveramo lomu cilvēku veselībā. Pamatotas slavas dziesmas arvien vēl bieži dzirdam par to, ka tieši dārzeņi, augļi un ogas ir lieliskākais cilvēka organismam nepieciešamo vitamīnu, minerālvielu, antioksidantu, šķiedrvielu un vēl daudzu citu bioloģiski aktīvu vielu avots.
Mūsu ziemeļu kaimiņu politikā pirmdien, 30. augustā, iestājas nervozākais brīdis piecos gados. Par tādu viņi padarīja sava prezidenta vēlēšanas.
Nesen dzirdēju divu kundzīšu sarunu par Vidzemes slimnīcu, ka tur esot atsaucīgi ārsti, kas vienai no viņām izglābuši dzīvību.
Pirmdien, 23. augustā, pat nezinot, ka notiks kāds it kā ar Baltijas ceļu saistīts gājiens, piezvanīju saviem biedriem no Mazsalacas barikāžu biedrības un apsveicu ar Baltijas ceļa 32. gadadienu. Jo šajā dienā nekādus citus pasākumus valsts neorganizēja, izņemot konferenci Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, uz kuru mums aizbraukt, manuprāt, būtu par tālu.
Pagājušās nedēļas vidū Rīgā notika Covid-19 pandēmijas laika paši vērienīgākie protesti jeb, ja precīzāk, akcija pret obligātu vakcinēšanos, uz kuru pulcējās, kā tiek lēsts, 3 – 4 tūkstoši cilvēku, kas Latvijai, un vēl jo īpaši pandēmijas apstākļos, ir gana iespaidīgs skaits neapmierināto.
Mēs dzīvojam patērētāju laikmetā, un tas visiem vairāk vai mazāk ir skaidrs. Mēs nopērkam kaut ko uz atlaidēm, tad saprotam, ka tomēr nepatīk, un metam ārā. Tā ļoti bieži ir ar drēbēm.
Augusts Latvijai ar būtiskiem notikumiem un lēmumiem ir vērtējams par patriotisma, pat svētu piemiņas mēnesi visiem, kas sāka Atmodu un 1991. gada 21. augustā ar todien pieņemto konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» pēc 50 okupācijas gadiem atjaunoja Latvijas neatkarību de facto.
Dziedātājs nevar nedziedāt, aktieris nevar bez skatuves un skatītāja, sportistiem pietrūkst līdzjutēju atbalsta tribīnēs – šīs pārdomas pauduši sabiedrībā zināmi cilvēki, kuriem pašlaik jau ļauts iziet tuvāk publikai, ja paši vakcinējušies un skatītāji spēruši šo pašu soli.
Rīgas centrā sarīkoto trešdienas nekārtību rosinātāju Aldi Gobzemu «var saprast» – kopš Jūlija Stepaņenko & CO aizdevās projām pie īstā «saimnieka», viņa radītā vēlēšanu projekta izredzes kļūst daudz blāvākas.
Tā sanācis, ka šovasar, klātienē piedaloties vai arī vācot informāciju publikācijai par kāda mūspuses pasākuma norisi, ne reizi vien esmu nobrīnījusies par cilvēku atsaucību dažkārt pat visai trakai idejai. Kāds kaut ko neparastu izdomā, palaiž domu kosmosā, un, rau, tūlīt pat arī uzrodas pulks atbalstītāju, līdzīgi domājošo, darboties gatavo, un iecere ar panākumiem strādā.
Pieņemu, ka daudzi «Liesmas» lasītāji atceras tālāk aprakstītos notikumus. 1991. gada 19. augustā Maskavā sākās bēdīgi slavenais «Augusta pučs». Pēc dažām dienām viss bija beidzies – Latvija un Igaunija oficiāli atguva neatkarību, līdz pilnīgam PSRS sabrukumam bija atlikuši četri mēneši.
Manā Facebook lentē arvien biežāk parādās, ka mani draugi ir ietagoti it kā ārzemju ātrajos kredītos, bezmaksas mašīnu izlozēs un tamlīdzīgi. Arī es pati reiz biju ietagota, kas nozīmē, ka tas ieraksts par ātrajiem kredītiem parādījās arī manā profilā.