Mana pārliecība — runājot par daudzām kompleksām lietām un runājot visu uzreiz, mēs patiesībā pazaudējām mazās lietas, no kurās tās lielās, kompleksās, sastāv. Pirms doties uz Pēcpusdienu ar mēru, es pajautāju saviem darbiniekiem, un skaitļi ir patiešām fantastiski — 80% no VALPRO darbiniekiem nav mācījušies to, ko šodien dara! Mums ir cilvēki ar muzikālo, kultūras izglītību, kā tikai mums tur nav... Līdz ar to secinājums, ka mazdrusciņ kaut kas nav kārtībā.
Mēdz teikt, ka svētku nevarot būt par daudz. Sevišķi jau latviešiem, kam tik daudz sēru dienu kalendārā. Un vēl ir dzirdēts teiciens: svinēt var katru dienu — gan jau iemesls atradīsies. Rīt, 8. martā, daļai sabiedrības, kas šad un tad vēl mīl kavēties pagātnes atmiņās, tāds iemesls būs kādreiz vērienīgi svinētā starptautiskā sieviešu diena. Par tās atzīmēšanu vēl joprojām tiek lauzti šķēpi diskusijās starp zvērinātiem antikomunistiem, kas to uzskata par nežēlīgi izskaužamu padomju ideoloģijas palieku, un mūžīgajiem romantiķiem, kas ir pārliecināti, ka sveikt sievas, mātes, māsas, kolēģes šajā dienā ar puķēm un šampanieti ir jauka tradīcija, ko vairums sieviešu atbalsta ar patiesu sajūsmu, jo saņemt dāvanas allaž ir patīkami.
Bērni un jaunieši mūsdienās ir citādi. Ekonomiskās, politiskās un sociālās pārmaiņas ir kardinālas. Tas nozīmē vienu — mainās arī mūsdienu cilvēkam nepieciešamās prasmes un visa izglītības loma. «Pasaules ekonomikas forumā 2017» vēstīja, ka 65% bērnu, kuri tikai sāks skolu, strādās profesijās, kādu pašlaik vēl nav, tāpēc ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē pārskata pašu būtiskāko skolā — ko mācīt un kā mācīt? Valsts izglītības satura centrs (VISC) uzskata, ka pārmaiņām jābūt mācību saturā, mācīšanas pieejā, mācību darba organizēšanā un vērtēšanā. Tāpēc pašlaik tiek strādāts pie tā, lai izstrādātu, aprobētu un pēctecīgi ieviestu tādu vispārējās izglītības saturu un pieeju mācīšanai, lai skolēnos attīstītu 21. gadsimtam svarīgas zināšanas, prasmes un attieksmes.
Sestdien tika parauts vaļā XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku dažādu koncertu biļešu maiss. Nekādu pārsteigumu nebija, viss notika tieši tā, kā mēdz būt ikvienā ambiciozā projektā, kurā jūtami pieklibo menedžments. Gribējās, kā labāk, sanāca kā parasti... Vainīgi, protams, ir visi citi, izņemot rīkotājus: sākot ar negausīgo Biļešu paradīzi, lēno internetu, zaglīgajām dzīvajām kasierēm, biļešu interneta tirdzniecības jaucējiem — hakeriem, cerams, ne Kremļa sūtītiem, un beidzot ar tirgus sludinājumu portāliem, kuros dārgākās biļetes uz Noslēguma koncertu Mežaparka estrādē jau tirgo par pieckāršu cenu, un Facebook konkursiem, kur biļetes jau parādās kā balvas. Svētku rīkotāji, protams, uz āru rāda, ka visu to monitorē, neatbalsta tādas iniciatīvas, izsaka nožēlu, pat vēršas policijā par signāliem. Kaut iekšēji varbūt ņirdz: par viņu naudu mēs rīkojam svētkus, un viņi vēl stāv rindā pēc biļetēm. Un pērk arī! Jo vienas dienas laikā nopirktas 81309 biļetes jeb 86% no 95250.
Kā zināms, 9. martā Bulduru dārzkopības vidusskolā notiks biedrības «Zemnieku saeima» gadskārtējais kongress. Es biedrības valdē, pārstāvot Vidzemes lauksaimnieku intereses, strādāju jau piecus gadus, un katru gadu, gatavojoties kongresam, galvenā rūpe ir par kādu citu lauksaimnieciskās ražošanas un lauku attīstības tēmu. Šoreiz jau labu laiku nākas uzklausīt zemnieku sašutumu par necerēti lielajiem elektroenerģijas rēķiniem. Arī pats savā saimniecībā, kur nodarbojos arī ar graudkopību un sēklkopību, to izjūtu sāpīgi. Kā zināms, ar šo gadu mainījās obligātās iepirkuma komponentes (OIK) iekasēšanas kārtība. Tagad OIK aprēķina ne tikai par reāli patērēto elektrības daudzumu, bet arī par pieslēguma jaudām. Rezultātā rēķini pieauguši visiem, kam ir lielas pieslēguma jaudas. Mūsu biedrības rīcībā ir fakti, ka lauksaimnieku elektroenerģijas rēķini janvārī salīdzinājumā ar decembri kāpuši par 40 — 60%, un tur pie vainas ir tieši jaunā iedaļa rēķinā — jaudas obligātā iepirkuma komponente par apmēriem.
Tikko uzsāka bērnudārza gaitas, nu jau vidusskolēns. Bērni aug, un ātrums, kā tie izauguši, pat nedaudz šokē.
Grūts ir latvju politikāņa mūžiņš: gribas gan tautas acīs varonim būt, gan ērtā amatkrēslā sēdēt. Nu kāpēc gan dzīve mēdz būt tik nežēlīga, nedodot tautas priekšstāvjiem visus viņu iekārotos priekus vienā reizē? Jo, tiklīdz nākas izvēlēties, tā pazūd cēlo runu un pozu radītais iespaids, publikai uzrādot šo cilvēku klajo savtīgumu.
Nu ko, Olimpiskās spēles noslēgušās, un arī man gribētos nedaudz izteikties par to, kas notika ne tikai Korejā, bet arī tepat — Latvijā. Ziemas sporta veidiem sekoju līdzi ne tikai Olimpisko spēļu laikā, bet arī pārējos trīs gadus, kad tās nenorisinās, un esmu nedaudz iekšā tajā virtuvē, tāpēc gluži uz jūs ar to visu nebūšu.
Laiks, kad daudzi kādreiz izteikti ateisti kļuvuši par it kā dievticīgiem un cītīgi iet baznīcā, acīmredzami pierāda, ka cilvēkiem vismaz kaut kāda ticība allaž ir vajadzīga. Pēdējās dienās šāds ticības jautājums it īpaši attiecināms uz naudas lietām. Esmu pārliecināts, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju ir pilnīgi vienalga, cik tīrus vai netīrus naudas pārskaitījumus veikusi nepatikšanās iekļuvusī un nu pašlikvidēšanos pasludinājusī ABLV Banka vai kādus tiesas darbus pret Latvijas valsti ir iecerējis Norvik bankas īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs. Tāpat galvenokārt laikam gan tikai valdības vīrus un sievas, baņķierus un varbūt arī dažu lielāku projektu realizēt iecerējušu uzņēmēju satrauc tas, kādi kredītreitingi, kāda starptautiskā uzticība būs pārējām bankām, kas turpina darboties Latvijā.
Īstas vecmāmiņas uztraucas par visu, kas notiek pašu ģimenē un arī ārpus tās. Laikam pie tām varu pieskaitīt arī sevi. Un, lai arī apzinos, ka lielākā daļa jauniešu vecākās paaudzes pieredzi nopietni vērā neņem, tomēr pastāstīšu, kā tas dažam sešdesmito gadu jaunulim beidzās.
Latviju turpina tricināt divi ar finanšu sektoru saistīti skandāli — aizdomas par Latvijas Bankas ilggadējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča korupciju un ABLV Bankas nu jau pašlikvidācijas process. Saistībā ar abiem šiem gadījumiem gana populāras ir kļuvušas arī pat vairākas sazvērestību teorijas, kuras joprojām negrasās pazust no dienas kārtības.
Kā zināms, 9. martā notiks biedrības «Zemnieku saeima» gadskārtējais kongress. Uz to es kā Zemnieku saeimas valdes locekle, Vidzemes piensaimnieku pārstāve un zemnieku saimniecības saimniece gatavojos ar divējādām izjūtām: gan ar lielu pacēlumu un prieku, gan arī ar pamatotām bažām.
Simtgades plāni, svinības, koncerti, loterijas, dāvanas, filmas, konkursi, projekti utt. Kā jau tas tika gaidīts, vārda Simtgade un tai līdzi nākušās valsts naudiņas trallināšana agrāk vai vēlāk kļūs par absolūti bezgaumīgi nekontrolētu darbību. Līdz dzimšanas dienas kulminācijai vēl astoņi mēneši, bet jau tagad pa vēl lāgā neklāto svinību galdu kā cūkas pie siles ņemas gan aicināti, gan neaicināti viesi.
Iespējams, Latvijas simtgades mēnešu ritējumā februāris ieies nevis kā latviešiem ierastais sveču mēnesis, bet gan kā banku mēnesis. Kaut gan zināma saistība ar svecēm noteikti ir — tāli, taču spēcīgi un ietekmīgi aizjūras vēji viņnedēļ praktiski nopūtuši divas līdz šim itin spraunas pašmāju sveces banku biznesā, bez ierunām nokniebjot daktis divu pašmāju multimiljonāru, ABLV Bank lielāko akcionāru Oļega Fiļa un Ernesta Berņa līdz tam ienesīgajai uzņēmējdarbībai.
Vēl tagad, runājot ar vecāka gadagājuma ļaudīm, nākas uzklausīt šī brīža preču, mantu un lietu brāķēšanu, sakot, ka viņu jaunības dienu laikos viss bijis kvalitatīvāks. Gan mašīnas izturīgākas, drošākas, gan mēbeles no kārtīga koka, nemaz nerunājot par lauku produktiem un itāļu zābakiem. Vecās servīzes un kumodes varēja nodot no paaudzes paaudzē, bet kā tagad? Divi, trīs gadi, un atkal jāpērk jauns vietā.
Stikla, plastmasas vai skārda taras apmaiņa pret ķīlas naudu līdz šim Latvijā tika sekmīgi bremzēta, jo savus spēkus cīņai pret to apvienoja pārtikas un dzērienu ražotāji, lielveikali un atkritumu pārstrādātāji. Ražotāji nupat uzrādīja aptauju: 60 procenti Latvijas iedzīvotāju nevēlas segt depozīta sistēmas raisītu cenu kāpumu. Taču vai tā iespaidos Kasparu Gerhardu?
Kāds savulaik Vidzemē populārs muzikants, kas nu jau pārdesmit gadus dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, par turienes banku sistēmu, ciemodamies dzimtenē, pastāstīja, ka arī štatos mēdz būt treknie gadi, pēc kuriem ik pa 8 — 10 gadiem burbulis plīst, kāda varena finanšu iestāde bankrotē un iestājas krīze. Spriežot pēc pēdējo dienu notikumiem, arī Latvijas banku sektorā sabriedušas kārtējās problēmas, kuras izvērtēt lūgs pat Federālo izlūkošanas biroju, tādējādi nepelnītā aizmirstībā ātri vien nogrimuši iepriekšējo nedēļu cepieni par māju – kuģi Kurzemes krastā un jaunajiem elektroenerģijas tarifiem zemnieku saimniecībām. Tāpat saceltās ažiotāžas dēļ bez īpašas ievērības atstāts Valsts policijas (VP) priekšnieka Inta Ķuža nesenais vēstījums, ka, ņemot vērā mainīgo ģeopolitisko situāciju un hibrīdkara draudus, šī gada laikā VP plāno reģionos izveidot četras masu nemieru novēršanai paredzētas vienības, kuras tiks aprīkotas ar speciālu ekipējumu — spectērpu un aizsardzības līdzekļiem, kā arī ieročiem un atbilstošu autotransportu.
Plašsaziņas līdzekļos viena no aktuālāk apspriestajām tēmām pašlaik ir Latvijas Bankas (LB) prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana.
Banku satraukumiem pārpilnās nedēļas sākumā valdība tomēr paguva arī lemt, kā ātrāk un uzņēmējiem ērtāk darbaspēka būtiska trūkuma gadījumā uz atvieglotiem nosacījumiem drīkst piesaistīt speciālistus no ārvalstīm. Tādu vajadzību uzņēmēji jau bija izteikuši aizpērn, kad gandrīz divas trešdaļas no viņiem kvalificēta darbaspēka pieejamību valstī vērtēja kā sliktu vai pat ļoti sliktu. Arī Ekonomikas ministrija bija secinājusi: lai gan Latvijā cilvēku gluži vēl netrūkst, taču saimnieciski aktīvākajos centros ir jau izteikts kvalificētu strādājošo trūkums. Speciālistu ar specifiskām prasmēm it īpaši sāk trūkt apstrādes rūpniecībā, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarēs, kas šobrīd ir tieši tās, kuras varētu vēl vairāk veicināt valsts ekonomisko izaugsmi.
Latvijā uzmanības centrā pēdējās dienās atrodas divi ja arī ne finanšu sistēmu tricinoši, tad to ietekmējoši skandāli — ASV varas iestāžu ABLV Bank izvirzītās apsūdzības naudas atmazgāšanā, kā arī Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča nonākšana aizdomās turētā statusā par kukuļa izspiešanu.