Drillēt vienu un to pašu plati, protams, nav labākais, ko lasītājiem var sniegt žurnālists, — to apzinos, bet, ja runa ir par augoni (augļotāju jeb ātro kredītu izskatā), kas joprojām kopš krīzes laikiem turpina plosīt mūsu zemi, tad esmu gatavs atkārtoties kaut līdz nelabumam.
Briselē nesen noslēdzās Eiropas Savienības (ES) Austrumu partnerības samits, kura noslēgumā ir iekļauts punkts par ES atbalstu Lietuvai sakarā ar bažām par Baltkrievijā topošās Astravjecas atomelektrostacijas (AES) drošību. Šis jautājums nav mazsvarīgs arī Latvijai, jo Astravjeca nav pārāk tālu arī no mūsu valsts robežām, tomēr Latvijas amatpersonas par šo tēmu runā izvairīgi, un tam ir savi iemesli.
Saeimā patlaban izskata likumprojektu Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likums. Deputāts Vitālijs Orlovs (sociāldemokrātiskā partija Saskaņa) iesniedzis priekšlikumu, kas noteiktu — turpmāk pircējiem veikalā būs pieejama tikai cenu lapa ar tabakas izstrādājumu nosaukumu un preces nebūs redzamas. Piedāvājuma būtība ir tāda, ka tabakas izstrādājumus drīkstēs pārdot tikai vietās, kam nav atsevišķa ieeja jeb tā saucamajās saliņās, kuras šobrīd dominējošie tirgotāji jau tālredzīgi izveidojuši tirdzniecības centros un kādas būs spējīgs izveidot tikai retais Latvijas tirgotājs savos veikalos.
Veca, bet arvien nenovecojoša tēma. Esam tik dažādi — katrs ar savu individualitāti, inteliģences līmeni, pacietības robežu. Kas vienam ir pieņemams, otram nebūt ne.
Ministru kabinets šodienas sēdē pat omulīgi var lemt gan par valsts pārvaldes profesionālo pilnveidi labāka tiesiska regulējuma izstrādē mazo un vidējo komersantu atbalsta, korupcijas novēršanas un ēnu ekonomikas mazināšanas jomās, gan grozīt noteikumus par transportējamām spiedieniekārtām, vai arī spriest par dividendēs izmaksājamo «Rīgas cirka» peļņas daļu. Gada galvenais darbs ir padarīts: kabineta izstrādāto 2018. gada valsts budžetu ceturtdien Saeima, 59 deputātiem balsojot «par», 37 — «pret», apstiprināja.
Mūžības diena aizvadīta. Arī Valmieras Pilsētas kapos bija neierasti daudz cilvēku, tādēļ pievakarē, kad sāka krēslot, kapsēta ar neskaitāmām sveču gaismām atkal ieguva to īpatnējo, vienreizējo kopskatu — it kā no lidmašīnas raugoties uz ugunīs mirdzošu pilsētu. Tikai šī — mirušo valstība. Ierasts, ka, aizdedzinot piemiņas gaismu, godu parādām ne tikai konkrētajam zem septiņām pēdām guldītajam, bet arī vēl daudziem citiem konkrētai dzimtai piederīgiem, ar kuriem mums dzīves laikā ir bijusi tā laime satikties un par kuriem joprojām glabājam atmiņas. Žēl tikai, ka tad, kad esam jaunības maksimālisma pilni, tik maz vērības pievēršam tam, ko stāsta mūsu vecvecāki vai kāds cits radinieks. Tad gadās kā nesen manam Rīgas brālēnam.
2016. gada 27. aprīlī Eiropas Parlaments un ES Padome pieņēma jauno Personas datu aizsardzības regulu Nr. 2016/679 (turpmāk — Regula), kas ir piemērojama Eiropas Savienības dalībvalstīs no 2018. gada 25. maija.
Jau «slavenais» skolu tīkla optimizācijas pētījums apliecina, ka valdošās koalīcijas (ne)stabilitāte izpaužas arvien dīvainākos veidos. Atliek cerēt, ka pēc budžeta apstiprināšanas premjers sadūšosies apvaldīt izglītības un zinātnes ministru.
Latvijas augstskolās notiek forumu cikls, aicinot diskutēt par to, kādas ir iespējas cilvēku ar īpašām vajadzībām iesaistīt darba tirgū. Vidzemes Augstskolā bija saruna par sociālo uzņēmējdarbību kā vienu no iespējām.
Laiku pa laikam sabiedrībā uzbango emocijas par ierēdņu armijas apjomiem mūsu valstī un tiem neadekvāto padarītā darba sauso atlikumu. Iespējams, saprotu situāciju pārāk vienkārši, taču jau daudzus gadus mani nepamet doma par kādu salīdzinājumu. Latvijas šodienas iedzīvotāju skaits ir līdzīgs lielas pasaules pilsētas iedzīvotāju skaitam. Pieņemsim, ka te domāta Rietumu pasaule ar salīdzinoši augstākām komforta prasībām, nekā tas būtu Āfrikā vai Āzijā, kur, protams, ir arī pozitīvi piemēri, taču tie tikai apstiprina izņēmuma statusu.
Latvija nedrīkst atļauties iestigt provinciālismā, un tās interesēs ir saglabāt Eiropas un NATO vērtību kursu. Situācijā, kad centriski un eiropeiski orientēto partiju skaits ir liels, to izdarīt kļūst aizvien grūtāk, jo notiek politiskā fragmentācija, kurā galvenais pašmērķis ir 5% vēlēšanu barjeras pārvarēšana, nevis Latvijas izaugsme un attīstība.
Decembris paies Adventa laika noskaņā, kad likumsakarīgi katram gribas pieskarties pasaules labajai daļai un pašam tādam labākam kļūt. Lūgumi pēc atbalsta un ziedošanas labdarības akciju un maratonu laikā būs neskaitāmi. No vienas puses: tāpēc jau mēs cits citam esam blakus, lai palīdzētu, bet reizēm ir tik patīkami dzirdēt, ka eņģeļu bari pārvēršas par skaļiem oponentiem valsts politikai, uzsverot — ja cilvēks ir Latvijas vērtība, tad jāņem vērā, ka nav mums nekā svarīgāka par veselu cilvēku.
Latvijas premjerministrs Māris Kučinskis vakar pauda cerību, ka beidzot varētu vainagoties ar panākumiem kārtējais plāns par reformām valsts pārvaldē, kas paredz pakāpeniski samazināt darbinieku skaitu par 6%. Cerības tiek saistītas ar to, ka darbinieku skaita samazināšana tiks noteikta par vienīgo veidu, kā valsts pārvaldes iestādēs iegūt līdzekļus algu palielināšanai.
Reiz kāds cilvēks esot lielījies, ka nogriezis lauvam — cilvēkēdājam asti ar kabatas nazi. Uz jautājumu, kāpēc viņš nav nogriezis galvu, cilvēks atbildējis, ka to kāds jau esot izdarījis pirms viņa. Morāls gļēvums ir vīrišķības sabrukums, bet drosme ir viena no augstākajām dvēseles vērtībām, tikumiem. Tā ir spēja savam «es gribu» pretim nolikt «tā ir pareizi», tikums, kas ļauj mums rīkoties pareizi, neskatoties uz mūsu bailēm un iespējamiem zaudējumiem.
Daudzkrāsaini izgaismota, parādes maršiem un patriotiskām dziesmām skanot, ir pavadīta Latvijas kārtējā dzimšanas diena, un turpinām rosības pilno ceļu pretī simtgadei. To sagaidot, ir daudzi labi aizsākumi, bet ir arī daudz kas būtisks nepadarīts vai pat aplami darīts.
Šajos valstssvētkos svētku salūts mums nograndēs kā starta šāviens, iesākot Latvijas lielās jubilejas sagaidīšanas gadu. Vēl nupat domājām, ka zīmīgais notikums ir drošā attālumā, tāpēc nevajag lieki par to satraukties — gan simtgade pati nāks un atnāks, garām mums neaizies. Drīz sāks šķist, ka laika ritējums ir uzņēmis pārāk straujus apgriezienus.
Vakar Rīta Panorāmā paklausījos mūsu Saeimas nepareizās partijas Saskaņas deputātu Ivaru Zariņu. Parlamentārietis runāja par aktuālu ekonomisko jautājumu — ko darīt ar obligāto iepirkuma komponenti (OIK)? Pieļauju, ka Zariņa kungs varētu būt ja ne pats profesionālākais, tad noteikti viens no zinīgākajiem enerģētikas ekspertiem starp visiem 100 deputātiem, taču viņā joprojām neviens īsti negrib ieklausīties.
Jau kopš 2014. gada Latvijas Tirgotāju asociācija (LTA) norādīja uz aplamu rīcību godprātīgas pirkumu reģistrācijas uzlabošanā. Laikā, kad pasaulē vērojama tehnoloģiju attīstība, Latvijā tiek ieviests tas, kas jau pieder pagātnei — normatīvajā regulējumā dominē tādi «akmens laikmeta» termini kā fiskālais atmiņas bloks, izejas koda iesniegšana VID, plombēšanas akts, kases ierīces tehniskā pase u.c. mūsdienām neiedomājamas lietas. Turpretī LTA ir piedāvājusi citas efektīvas un lētas metodes pirkumu uzskaitei, piemēram, virknes kodus.
Pirms dažām dienām kļuva zināms, ka PSRS Valsts Drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija ir nolēmusi vērsties pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, lūdzot atcelt īpašo VDK likumu un nodot atklātībai Latvijas rīcībā esošo VDK kartotēku jeb tā dēvētos čekas maisus.
Ikdienā mums gandrīz katru dienu sanāk kontaktēties ar līdzcilvēkiem. Visbiežāk tas ir tirdzniecības un pakalpojumu sfērā, kad kaut ko pērkam, tā ne vienmēr ir konkrēta prece, bet reizēm arī pakalpojums. Katrā reizē rodas savstarpējās saskarsmes nianses, kuras vai nu aicina konkrētā vietā un pie konkrēta pārdevēja/pircēja iegriezties biežāk, vai arī izsauc pamatīgu alerģiju, liekot vismaz uz kādu laiku aizmirst par konkrēto vietu un piedāvājumu.