Jau labu laiku viens no ziņu galvenajiem tematiem ir gaidāmā pašvaldību reforma. Puslīdz skaidrs, ka 2021. gadā esošā novadu sistēma tiks mainīta. Precīzs jauno novadu skaits varbūt ir zināms ministriju gaiteņos, bet visticamāk, ka vēl gaidāmas pārmaiņas.
Jaunie vecāki labi zina, ka, ģimenē ienākot mazulim, ikdiena krasi mainās – tajā ienāk arī citas rūpes, jauni pienākumi. Bērniņš ir jāpabaro, viņam jānodrošina mierīga, patīkama vide, jāpalīdz apgūt pirmās dzīvē nepieciešamās iemaņas. Taču ne mazāk svarīgi ir parūpēties par savas atvasītes drošību, paredzot dažādas situācijas, kad mazais sev var nodarīt pāri. Tā var būt uz galda malas novietota krūze ar karstu tēju, vaļēja elektrības kontaktligzda, arī nemitīgi nepieskatot bērniņu kādas ūdenstilpes, arī baseina tuvumā. Bīstamības variantu ir milzum daudz...
Nākamajā gadā darbu sāks jauna atomelektrostacija (AES) Baltkrievijā – Astravjecas AES. Tā kā minētā AES neatrodas tālu no Baltkrievijas kaimiņvalstu – Lietuvas un arī Latvijas – robežām, it īpaši Lietuvā ļoti aktuāls ir jautājums par AES drošību.
Tāda nu ir redakcijas darba ikdiena: nākas uzklausīt gan laikraksta lasītāju dusmu uzplūdus par kādu neizdarību, globālu vai arī pavisam lokālu problēmu, gan arī pateicību par kādu avīzes slejās aprakstītu tēmu, cilvēku vai notikumu. Tiesa, labo vārdu izskan salīdzinoši mazāk, jo laikam jau tomēr ziemeļu tautām nav raksturīgi publiski teikt komplimentus. Tā kā šoreiz man nācās dzirdēt pozitīvas atsauksmes par vairākām «Liesmas» publikācijām un tajās skartajām tēmām, tad paturēt pie sevis šos lasītāju viedokļus neuzdrošinos.
Patlaban nozīmīgākais Latvijas politiskās dienaskārtības jautājums ir valsts budžeta 2020. gadam sastādīšana, tostarp arī tādēļ, ka līdzekļu pieprasījums tradicionāli pārsniedz budžeta iespējas.
Laika distancē pat lieli notikumi izgaismojas, paliek cilvēku atmiņās un pēc tam jau arī vēsturē ar daudz dziļāku notiekošā vērtējumu nekā tajā dienā, stundā, kad paši esam šim notikumam klāt, to veidojam. Tā tas neapšaubāmi ir arī ar Baltijas ceļu. Pirms 30 gadiem, kad ap 2 miljoniem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju, neviena nepiespiesti, vien Atmodas noskaņu un iespēju aicināti, vienoti nostājās turpat 700 kilometrus garajā ierindā, neviens pat nevarēja iedomāties, ka pēc 20 gadiem šis pasākums tiks ierakstīts UNESCO «Pasaules atmiņas» starptautiskajā reģistrā kā triju tautu vienota, nevardarbīga savas gribas izpausme. Daudzi būtiski, pat traģiski notikumi vēl sekoja PSRS un arī Baltijas valstīs, bet Baltijas ceļš jau 1989. gada 23. augustā vairuma cilvēku apziņā bija mūsu valstu reāls ceļa sākums atpakaļ Eiropas valstu saimē. Šāda noskaņojuma tā laika liecinieks ir arī «Liesmā» 1989. gada 26. augustā publicētais Māras Rones raksts «Uz Eiropas sliekšņa», kurā stāstīts par šo dienu pie robežas ar Igauniju Unguriņos: «...roka atrada roku, plecs plecu un veidojās gara, gara Spītības ķēde. Tā pasaulei izkliedza, ka mēs vēl esam spīta un drosmes pilni, ka mums vēl pietiks spēka, lai stātos pret.»
Kad pirms gadiem divdesmit tikām kādā ceļojumā uz bagātajām Eiropas valstīm, pēc atgriešanās mēdzām šausmināties, cik tur daudz korpulentu bērnu, lai arī viedtālruņu tolaik vēl nebija un turienes skolās netrūka dažādu trenažieru, piemēram, lai koridorā uzstādītu salokāmo galda tenisa galdu, tā iztaisnošanai pietika ar dažām minūtēm, tomēr šie jaunieši starpbrīžos priekšroku deva nevis fiziskām aktivitātēm, bet gan čipsu pakām, kolas pudelēm vai burgermaizēm.
Lai cik svēta un daudziem no mums arī dziļa personiska ir Baltijas ceļa jubileja, tas tomēr nevar būt iegansts ļaut «paslaucīt zem tepiķa» daudzus pensionārus smagi sāpinājušo PNB bankas skandālu. Gluži kā dažam Saeimas deputātam, kuri vēl atļaujas izteikt personiskās domas, FKTK rīcība man šķita nevajadzīgi barga. Taču rādās, ka iestādei akūti vajadzēja «ķeksīti».
Aiziet cilvēku mūži, mainās varas, bet kartēs, dažādos rakstos, arī cilvēku atmiņās ilgi paliek māju vārdi. Pat tad, kad šo māju vairs nav. Katrs mājas vārds nes līdzi vēsturi, kādu noslēpumu par tā izvēli un došanu. Bet reta mūsdienās būs vēl kādā lauku sētā paaudžu paaudzēs dzīvojusi dzimta, kurai senči ir atstājuši ziņu, kāpēc māja tieši pie tāda vārda tikusi.
Mūsu kalendāros 21. augusts zīmīgs ar garu ierakstu — Konstitucionālā likuma «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» pieņemšanas diena. Īsāk un vienkāršāk — neatkarības atjaunošanas diena.
Beverīnas novadā daudzi ievērojuši, ka vietējos kapos staigā jaunieši ar mērlenti un mēra, fotografē, šo to pieraksta. Šie skolēni vasaras nodarbinātības projektā uzsāka Kauguru un Trikātas kapu digitalizāciju.
Neraugoties uz bieži sastopamo visai skeptisko attieksmi pret dažādu socioloģisko aptauju rezultātiem, vairākumā gadījumu tie visai precīzi atspoguļo sabiedrības noskaņojumus. Tajā skaitā arī SKDS nesen veikta aptauja, kura liecina – par galveno Latvijas sabiedrībā risināmo problēmu 76% valsts iedzīvotāju atzīst ekonomiku.
Jau vairākus gadus Reģionālās preses dienās Zemkopības ministrijā darba kārtībā ir arī problēmas risinājuma meklējumi par antibiotiku atbildīgu lietošanu. Vienā no pēdējām tikšanās reizēm ministrijā ZM Veterinārā un pārtikas departamenta direktora vietniece Antra Briņķe lūdza lauku žurnālistus pēc iespējas vairāk rakstīt arī par sāpīgo tēmu, jo starptautiskās organizācijas ir atzinušas, ka antimikrobiālās rezistences (AMR) attīstība rada ne tikai smagas sekas cilvēku un dzīvnieku veselībai, bet nu jau tā kļuvusi par globālu un ātrā tempā pieaugošu draudu veselībai un pat dzīvībai, tādēļ, raugoties rītdienā, vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešama valstu steidzama un koordinēta rīcība».
Ja man tagad kāds uzdotu jautājumu, vai pēc trīsdesmit gadiem es vēlreiz piedalītos Baltijas ceļā, es, visticamākais, atbildētu apstiprinoši, tikai šoreiz nevis tik daudz, lai nosodītu noziedzīgo Molotova – Rībentropa paktu, bet gan lai protestētu pret padomiskās domāšanas paliekām sabiedrības apziņā.
Finanšu zinātājus un, iespējams, arī dažus politiķus ne pārāk pēkšņi, bet turpat 100 000 Latvijas citu iedzīvotāju gan pārsteidza paziņojums, ka ceturtdien, 15. augustā pl. 21, lai nepieļautu līdzekļu aizplūšana, ir apturēta «PNB bankas» darbība. Šajā bankā neviens no kontiem vairs nespēja izņemt ne eiro, nevarēja veikt naudas pārskaitījumus arī internetbankā, par pirkumiem veikalos nevarēja maksāt ar šīs bankas kartēm... Dažās pašvaldībās, ģimenēs, arī tirdzniecības vietās radās negaidīts haoss. Ne vienam vien no tiem, kuri bija finansistu pierunāti un jau arī kaut cik pieraduši visus maksājumus izdarīt bez skaidras naudas, tovakar nācās no veikala mājā doties pat bez maizes klaipa. Kur nu vēl biļešu pirkšana internetā uz brīvdienu koncertiem vai braukšanai pie radiem...
Cilvēku sejas Valmieras ielās... Tās ir tik dažādas un bieži arī tik emocionālas. Viena no emocijām ir izbrīns, ko regulāri var manīt, piemēram, uz Rīgas ielas posmā no SEB bankas līdz, lai cik skarbi tas neskanētu, Kocēnu kapiem, un izbrīns lasāms tieši riteņbraucēju sejās. Tas tikai tāpēc, ka, braucot ar velosipēdu pa ne tik sen izbūvēto veloceliņu un reizē trotuāru, neskatoties uz pie katra krustojuma uzliktajām zīmēm un uz sarkanā bruģa uzzīmētajām virziena bultām, pretī regulāri traucas ne mazāk izbrīnīti riteņbraucēji (gan lieli un mazi, gan jauni un krietnos gados), un galvā klusām iezogas doma: «Kuram tad šeit ir priekšroka?»...
Citkārt tā vienkārši būtu interesanta izrāde – ar kādām metodēm notiek varas smagajai rokai pa sitienam patrāpījušos spītnieku iznīcināšana. Taču ir neizturami redzēt, kā partijiskas plēsoņas un ap tām ložņājoši intriganti grauj tavu augstskolu.
Sagatavotas likuma izmaiņas, kas Uzņēmuma reģistra datus par uzņēmumiem un to īpašniekiem, vadītājiem plāno padarīt pieejamus ikvienam interesentam bez maksas, tā Latvijas Radio pastāstīja Uzņēmuma reģistra (UR) galvenā valsts notāre Guna Paidere. Šo izmaiņu mērķis ir panākt, lai UR informācija kļūtu pieejamāka sabiedrībai. Vakar uzsākta izmaiņu izvērtēšana un saskaņošana.
Ir kāda paziņa, kura, dzīvodama Rīgā, jau gadu desmitiem man pasūta sev un savai ģimenei iegādāt pa medus burciņai no kādas mums abām zināmas zemnieku saimniecības. Tikai no tās un ne no vienas citas, jo, lūk, pati reiz tur bijusi, visu savām acīm redzējusi. Tātad – uzticība! Un arī daudz ko citu savam ikdienas patēriņam viņa Rīgā iegādā pa tiešo tikai no zināmiem zemniekiem vai mājražotājiem. Dzirdu, ka tā dara arī ne viens vien mājas vistu olu, svaigpiena, gaļas un arī dārzāju pircējs. Vairumā gadījumu vispirms notiek saimnieka, konkrētās ražošanas vietas iepazīšana un tikai tad sākas tiešie tirdzniecības kontakti bez starpniekiem. Tas notiek tikai un vienīgi tādēļ, ka arvien vairāk ir cilvēku, kuri no pārtikas produktu ražotājiem sagaida videi un cilvēku veselībai draudzīgu saimniekošanu.
Lai nākamajā ES budžeta plānošanas periodā par hektāru varētu saņemt atbalstu pašreizējā līmenī, daudz atbildīgāk būs jāķeras pie vides prasību izpildes.