Jau tā nevajadzīgas uzvaras parādes vietā 9. maijā Maskavā notika iekarotāju, nogalinātāju, zagļu un meļu parāde. Asprātīgākie jau raksta, ka Hitlers pirms 77 gadiem gribēja sarīkot lielo izgājienu Sarkanajā laukumā un tas beidzot ir sekmējies, jo «atbrīvotājs», kas vienmēr bijis uzbrucējs, iekarotājs, pakļāvējs un okupants, to savām rokām kā fašists un rašists izdarījis.
Kaislības, kādas valdīja apkārt 9. maijam kā Krievijā ar vērienu svinētās uzvaras II Pasaules karā (vai Maskavas traktējumā – uzvaras Lielajā Tēvijas karā) dienas, un šī datuma vērienīgas izmantošanas Krievijas politiskā kursa slavināšanas un pirmkārt jau iebrukuma Ukrainā attaisnošanas mērķiem, vienlaikus kļuva arī par atgādinājumu, ka 9. maijs Latvijā nu jau 18 gadus oficiāli ir Eiropas diena.
Ar apkures risinājumiem allaž mazāk problēmu bijis tiem, kas siltumu un karsto ūdeni saņem centralizēti.
Kad priecīgā noskaņojumā valsts un ģimeniskie svētki ir pavadīti un pie sliekšņa stāv pavasara darbu un rūpju dienas, novēlu, lai arī tās mēs vadītu darboties griboši, nenobijušies. Diemžēl baidītāju netrūkst ne tikai ārzemēs, bet arī pie mums.
Iepriekšējās nedēļas nogalē Saeimas Ārlietu komisija atbalstīja likumprojektu, kas paredz apturēt Latvijas un Krievijas divpusējā līguma par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību 13. pantu, atbilstīgi kuram Latvija apņemas nodrošināt memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšanu.
Mēs bērniem mācām, kā uzvesties sabiedrībā. Nebļaut pārāk skaļi, neskriet un nedauzīties, jo kā gan tas izskatīsies! Apkārtējie teiks, ka neaudzināts bērns. Jā, reizēm arī bērni raud vai smejas pārāk skaļi, un tad tiek raidīti pārmetoši skatieni vecāku virzienā.
Pēc sākotnējā entuziasma uzplūdiem – sabiedrībai, pašvaldībām, valstij cenšoties palīdzēt pie mums patvērumu atradušajiem kara bēgļiem – iestāsies neizbēgami atplūdi.
Patlaban valsts līmenī ar uzņēmēju darba devēju un valsts attiecībām saistītais pirmais jautājums ir valsts drošība.
Maijs ir bagāts ar Latvijai, tās demokrātiskai pastāvēšanai būtiskām dienām. Neapšaubāmi pie tādām pieder arī 4. maijs, kad 1990. gadā 138 Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti pieņēma deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu».
Svētdien, braucot no Vaidavas puses uz Valmieru, pēkšņi meža vidū pirms pagrieziena uz Limbažiem ieraugu autobusu pieturā uz sola stūrī sēžam rotaļu lācēnu, iespējams, pat slaveno Tediju.
Karš – ģeogrāfiski ļoti netāls, bet psiholoģiski pavisam tuvs – liek mums daudz ko pārvērtēt: gan to, kas agrāk šķita vērtīgs un apraudāti «zaudēts», gan to, ko vēl nesen nekādā vērtē neturējām.
Latvijas sabiedrība Ukrainas kara bēgļiem palīdz no sirds, un domāju, ka prātu, izvērtēšanu, rēķināšanu cilvēks samērā ilgi spēj nolikt malā.
Skatoties kalendārā, 1. maijā redzam «Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Darba svētki.» Vienā datumā divi nozīmīgi notikumi, bet mūsu uztverē – prieks par to, ka brīvdiena.
Ikdienā mēs lietojam dažādus higiēnas līdzekļus – ziepes, dušas želejas, šampūnus, zobu pastas un tā tālāk.
Iepriekšējās nedēļas nogalē bez īpašas ažiotāžas tika aizvadīts kustības Par! būtībā priekšvēlēšanu kongress, pie tam centieni iztikt bez liekas uzmanības piesaistīšanas ir saprotami, jo kongresā tika lemts arī turpmāk palikt politiskajā apvienībā ar partiju Latvijas attīstībai (LA), kas ir zināma kā apvienība Attīstībai/Par! (AP).
Divus mēnešus Ukrainā ir karš. Ja precīzi, tad karš turpinās jau 62. dienu. Katra diena svarīga, jo katra diena tur ir kā elle. Katra diena arī veselīgi domājošai pasaulei kļuvusi grūta, jo bezspēcīgu pārdomu pilna.
Aizvakar ne tikai liela daļa Eiropas politiķu, bet arī kaut cik stabilā, prognozējamā nākotnē ieinteresētie iedzīvotāji ar satraukumu gaidīja Francijas prezidenta vēlēšanu rezultātus. Kad nu par šīs lielās Eiropas kopējo politiku un virzību būtiski noteicošās valsts prezidentu atkārtoti kļuvis centriski noskaņotais Emanuels Makrons, atgriežas sajūta, ka pretrunu plosītajā Eiropā atkal varam cerēt uz pietiekamu stabilitāti.
Aizvadītas pareizticīgo Lieldienas. Šoreiz nežēlīga Krievijas kara Ukrainā ēnā. Visā pasaulē dažādu konfesiju kristieši ar lielām cerībām tās gaidīja, jo savās lūgšanās par mieru ticēja, ka, ja ne gavēņa vai klusās nedēļas laikā, tad nu vismaz Lieldienās aktīvā karadarbība un tai sekojošās zvērības tiks pārtrauktas.
Manu vecāku virtuvē joprojām, gan tikai kā vēsturisks «dizaina elements», stāv godmaņkrāsniņa. Viņiem, kara un pēckara (mammai – arī Sibīrijas) bērniem, tā arī visos «treknajos» un mierīgajos gados šķita pietaupāms rezerves variants.
Cik gaidīta es kā Latvijas iedzīvotāja un nodokļu maksātāja jūtos pašvaldībās pēc novadu reformas un arī vairākās valsts iestādēs pēc Covid-19 pandēmijas?