Viedokļi

Ne reizi vien rakstīts par to, ka Zemkopības ministrija, domājot par vietējo pārtikas ražotāju atbalstīšanu, izveidoja plaši pārstāvētu ekspertu darba grupu, kurā izvērtēja reālās iespējas samazināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi pārtikai vai atsevišķām tās grupām. Par šo plašai sabiedrības daļai — pārtikas ražotājiem un patērētājiem — joprojām tik aktuālo tēmu ne reizi vien sprieda un viedokļus izteica gan valsts institūciju, gan arī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) un vēl citu lauksaimniecības organizāciju pārstāvji, uzsverot, ka PVN likmes samazināšana pārtikai būtu jāsāk pakāpeniski, vispirms to nosakot kaut vai tikai svaigiem dārzeņiem un augļiem, neaizmirstot sākotnējo ieceri par PVN samazināšanu visiem svaigajiem produktiem ar īsu derīguma termiņu.

Okupācijas muzeja direktors un Austrālijas latviešu laikraksta «Latvietis» redaktors Gunārs Nāgels jautā: «Kas ir latviešiem centrālais identitātes elements? Kas ir tā lieta vai doma, par kuru mēs stāvam un krītam? Un vai ir vispār kaut kas, kas latviešiem kā tautai ir svarīgi?»

Iepriekšējās nedēļas nogalē notika partijas «Vienotība» kongress, kura gaitā par jauno partijas vadītāju prognozējami tika ievēlēts patlabanējais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, kurš savulaik ienāca «Vienotībā» no Pilsoniskās Savienības rindām. Tā varētu būs laba ziņa partijai, kurai vitāli nepieciešams vadītājs — praktiķis, kurš spētu veikt «Vienotībā» virkni pārkārtojumu.

Gauja, ko reizēm mēdzam dēvēt par vēl vienu Valmieras galveno maģistrāli, ne vien dāvā lielisku dabas baudījumu un atpūtu, bet vairāku valmieriešu ģimenēs uz mūžu atstāj atmiņas par traģiskiem notikumiem. Nepaiet ne gads, kad kādam neizdodas izpeldēt no upes dzelmes. Īpaši sāpīgi ir, kad Gauja paņem gluži jauna zēna dzīvību, kā tas notika šovasar jūlijā. Valmierieši kārtējo reizi par to bija satraukušies, bija raksti, ieteikumi presē, citos medijos. Pilsētas pašvaldība kārtējo reizi steidza paziņot, ka Valmierā Gaujā nav nevienas oficiālas peldvietas, kurā peldētāji kaut minimāli tiktu uzraudzīti vai kontrolēti.

Valmierā ir samērā daudz vecu koku stādījumu vēl no pagājušā gadsimta sākuma un iepriekšējiem gadiem. Lielākoties tie ir ozoli un to alejas, tāpat pagājušā gadsimta vidū stādītie bērzi, kļavas, arī papeles.

«Partijai Vienotība vēlētāju uzticība ir jāatgūst ar reāliem darbiem, nevis mutiskiem solījumiem, kuri netiek īstenoti dzīvē» — tā pēc sestdien notikušā Vienotības kongresa, kurā par turpmāko partijas vadoni kļuva Ministru prezidenta biedrs, Latvijas Republikas ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, pauduši jaunievēlētie valdes locekļi — Rīgas domes deputāts Vilnis Ķirsis un Saeimas deputāts Ainars Latkovskis. Vēl bez viņiem partijas valdē darbosies Cēsu novada priekšsēdis Jānis Rozenbergs, Rīgas domes deputātu frakcijas referents Edgars Ikstens, bijusī premjerministre Laimdota Straujuma, Rīgas domes deputāts Olafs Pulks, labklājības ministrs Jānis Reirs, Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, Salaspils mērs Raimonds Čudars, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, gastroenterologs un politiķis Hosams Abu Meri, Vienotības Rīgas domes deputātu frakcijas referents Edmunds Jurēvics un deputāts Uģis Rotbergs.

Rīt notiks Vienotības «pēdējā salmiņa» kongress. Vienmēr ir skumji vērot nesen ietekmīgas (un paša cītīgi gānītas) varas partijas izdzišanu. Arī tad, ja agonija ir pārpārēm pelnīta, politiķu lielmanības un prāta akluma izsaukta.

Politikā mēs parasti ievēlam cilvēkus, ne jau balstoties uz viņu zināšanām, bet tādus, kuriem uzticamies, kuri ataino domāšanas veidu, kas mums šķiet simpātisks, tāpēc arī lemjam, lai viņi to domāšanas veidu atspoguļo valsts politikā, un valsts tā arī attīstās — jūs taču nevēlēsiet tādu, kas nav jums līdzīgs. Ja cilvēkam ir kaut kāda izglītība, tad bez uzticības viņam nāk līdzi vēl kvalifikācija, viņš var kaut ko darīt konkrētā jomā. Problēma ir tā, ka augstākā izglītība diemžēl ne vienmēr ir rādītājs, tāpēc, ka mūsu izglītības sistēma kopumā bijusi, atvainojos par izteicienu, sapurgāta.

Mēdz teikt: «Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas.» Taču reizēm izrādās, ka pēc cītīgas malkas ciršanas vairs nav arī paša meža. Tāds salīdzinājums uzmācīgi pieprasās, vērtējot, kas notiek un notiks ar reiz spēcīgo un ilgus gadus stabilas valdības koalīciju veidojošo partiju «Vienotība» pēc tam, kad tās pāri palikušie biedri sestdien būs pulcējušies un par partijas jaunu vadību lēmuši  ārkārtas kongresā.

Pagājušās nedēļas negaisa laikā notika tas, kam sen jau bija jānotiek — satrunējušais koks ar trūcīgo lapotni Andreja Upīša ielā Valmierā neizturēja vēja brāzmu un nogāzās. Paldies Dievam, ka tas bija kritis zālienā starp ielu un ietvi, neskarot ne gadījuma rakstura gājējus, ne braucējus.

Nu jau pāris nedēļas no plašsaziņas līdzekļiem nepazūd ziņas par Vācijas lielveikalu tīkla Lidl iespējamo ienākšanu Latvijā. Lai arī oficiāli nav zināms, nedz kad tas varētu notikt, nedz arī cik veikalu Lidl varētu atvērt Latvijā, ziņas šķiet ticamas, vēl jo vairāk tādēļ, ka desmitgadi iepriekš Lidl jau zondēja Latvijas tirgu, tomēr tad sākās ekonomiskā krīze, un arī Lidl interese par Latviju pazuda.

11. augusts kalendāros atzīmēts kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Viena no daudzajām piemiņas un atceres dienām, kuras atzīmēšana norisinās visai klusi. Oficiāli 1920. gada 11. augustā Rīgā Latvija un Padomju Krievija parakstīja miera līgumu. Bija beigušās Latvijas brīvības cīņas, ko vēsturē sauc arī par Latvijas atbrīvošanas karu, Latvijas neatkarības karu.

12. augustā bārs «Tinte» svinēja savas pastāvēšanas septiņus gadus. «Nedēļā ir septiņas dienas, septiņas krāsas varavīksnē, septiņas notis, septiņi pasaules brīnumi un Tintei septiņi gadi,» solot elpu aizraujošu mākslinieku listi, iepriekš teikts bāra mājaslapā kopā ar uzaicinājumu dzimšanas dienu visiem kopā nosvinēt pilsētas tirgus laukumā.

Valdība ir pārcilājusi savu iekavēto darbu šūplādi un apņēmusies rudenī — vismaz ar gadu ilgu nobīdi! — tikt skaidrībā, kā īsti vajadzētu rīkoties valstij kā divu Latvijas ekonomikā ļoti ietekmīgu sakaru uzņēmumu, Latvijas mobilā telefona un Lattelecom, vairākuma akcionāram.

Kā teiktu kāds no latviešu politikas dižgariem, uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt viennozīmīgi, taču šķiet, ka pirmajā vietā liekamas septiņus gadus senās tā sauktās oligarhu sarunas viesnīcā Rīdzene, kuras  ar dažādiem līdzekļiem joprojām tiek turētas sabiedrības uzmanības degpunktā. Kuru katru brīdi pie lietas jāķeras jaunizveidotajai parlamentārās izmeklēšanas  komisijai ar pašu Ingunu Sudrabu vadībā — lai atceramies, ka 12. Saeimā šī dāma tika ievēlēta par solījumiem reizi par visām reizēm darīt galu korupcijas un izšķērdības astoņkājim.

Mūsu tautai ir daudzas senas, no paaudzes paaudzē pārmantotas, tikumos iesakņojušās un ar godbijību cieņā turētas tradīcijas. Viena no tām — grantētie celiņi lauku sētu pagalmos, māju priekšā gar ziedošu ceriņu, jasmīnu, flokšu un pujeņu kupenām, no istabas uz klēti, uz kūti un arī sirsniņmāju. Tādas pašas arvien koptas grantētas taciņas izsenis bija parkos, ap baznīcu un arī mirušo atdusas vietās — kapsētās. Tā bija pieņemts!

Nu jau vairākas dienas vismaz Latvijas interneta vidē tiek aktīvi apspriests jautājums par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) un Latvijā lielākā sludinājumu portāla ss.lv īpašnieku konfliktu, pie tam interneta lietotāju un, domājams, arī sabiedrības nomācošs vairākums pavisam noteikti neatrodas VID pusē.

Lai jaunieši nesēdētu savos telefonos un planšetēs, bet vairāk lasītu, ir jāmeklē un jādod tās grāmatas, kuras viņiem patiktu. Es domāju, ka patlaban puikām labs piemērs ir Grega dienasgrāmatas, jo šis amerikāņu autors Džefs Kinnijs — es ar viņu Rīgā runāju — nav nekāds kapitālists, un tas nav biznesa plāns, viņš ir ilgi mēģinājis un daudz strādājis, lai tās grāmatas radītu un palaistu pasaulē.

Pirms kāda laika vienu no maniem suņiem sakoda kaimiņu vilks. Jau pats par sevi šis notikums bija nepatīkams, taču situāciju vēl vairāk sarežģīja tas, ka nelaime iegadījās brīvdienā.

Sarunu valodā ir iegājies: esam maza tauta, dzīvojam valstī, kurā 2 miljoni iedzīvotāju. Skatoties patiesībai acīs, tā tas nav. Pirms dažiem gadiem tika veikta tautas skaitīšana, un divus miljonus vairs nevarēja saskaitīt. Ne jau visa negatīvā statistika uz zemo dzimstību un iedzīvotāju novecošanos norakstāma. Savu artavu pēdējās desmitgadēs devis arī emigrācijas vilnis, kas aiznesis vismaz pārsimt tūkstošus darbā svešās zemēs. Aiznesis tos, kas jauni, kas brieduma gados, un ne jau pie mums, bet ārpusē viņi veido ģimenes, tur dzimst bērni.