1991. gada 21. augustā Latvijas Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu». Šis likums noteica, ka beidzies 1990. gada 4. maijā noteiktais pārejas periods un Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika.
Pašlaik vecajā Eiropā, šķiet, nu jau nav nevienas valsts, kuras dienas kārtību netraucētu sasāpējušais bēgļu jautājums. Visā šajā gan būtu korekti ikreiz, kad tiek runāts par bēgļiem, nodefinēt to statusus, un nebāzt vienā maisā ekonomiska rakstura migrantus ar patvēruma meklētājiem no reģioniem, kuros tiek apdraudēta to dzīvība.
Ne par Blaumaņa noveli būs runa, vienīgi par līdzību ar to. Latvijas sabiedrību ir saviļņojusi gaidāmā Āfrikas bēgļu uzņemšana. Tautas noskaņojumā nav viena viedokļa. Principā neviens neiebilst, ka jāpalīdz cilvēkiem, kas bēg no dažādas motivācijas izraisīto karu, politiskās un reliģiskās vajāšanas draudiem.
Ar Nacionālās apvienības otrdienas mītiņu visvairāk apmierināti izrādās tie, pret kuriem vērsās sapulcēto dusmas. «Vienotība», kas kā eiropeiska partija sakostiem zobiem tēlo bēgļu uzņemšanas entuziastes lomu, izbauda ļaunu prieku: lecīgais koalīcijas partneris iemantojis starptautisku «rasistu» un «neonacistu» slavu.
«Liesmā» jau minēju, ka vairāki Vidzemes piensaimnieki bija sarunājuši vizīti pie Latvijas zemkopības ministra Jāņa Dūklava, lai runātu par ES politisko sankciju dēļ pret Krieviju un tās pretreakcijas — embargo ES pārtikai — dēļ nu jau gadu samilzušo piena nozares problēmu — nesamērīgi zemajām piena iepirkuma cenām un produkcijas realizācijas samazinājumu.
Kaut gan sabiedrība patlaban sadalījusies divās teju vai karojošās nometnēs ne vairs pēc etniskās piederības, bet gan Āfrikas bēgļu uzņemšanas piekritējos un pretiniekos, bez ievērības nav palicis arī Tieslietu ministrijas (TM) paziņojums par jaunu cietumu celtniecību ne vien Liepājā, bet arī Latgalē, Pierīgā, Olainē un Vidzemē (Valmierā?), izraisot interneta komentētāju sašutumu — «kā tā var, skolas slēgs, cietumus būvēs, cik miljonu celtniecības otkatos neieripos atbildīgo ierēdņu kabatās; Eiropa pieprasa cilvēcīgus apstākļus, ja gadījumā jāapcietina kāds no Āfrikas bēgļiem» un tādā garā.
Lauku atbalsta dienesta informācija vēsta, ka no šā gada 14. augusta līdz 15. septembrim ir atvērta projektu iesniegšanas kārta pasākumā «Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem uzņēmējdarbības uzsākšanai». Solītas tiek vilinoši lielas atbalsta summas: pirmās kārtas kopējais pieejamais publiskais finansējums šajā pasākumā būšot 6950466 eiro. Ar tiem šoreiz nolemts atbalstīt ilgtermiņa ieguldījumus un vispārējās izmaksas lopkopības nozarē. Uz papīra viss izskatās daudzsološi cerīgi, bet reālajā dzīvē?
Šīs nedēļas sākumā vētrainas diskusijas izraisīja informācija, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) paralēli jaunajam pedagogu darba samaksas modelim strādā pie grozījumiem, kas nosaka, ka vidusskolas klasi var atvērt, sākot no 12 skolēniem, un pēc šī modeļa ieviešanas pašvaldībām varētu nākties slēgt aptuveni 80 vidusskolas
Pirms 60 gadiem zvejnieku laivas veda latviešus Gotlandes virzienā. Bēgļu gaitās. Mēs bijām politiski bēgļi sarkanā terora baiļu ietekmē. Pirms 100 gadiem Kurzemes iedzīvotāji arī devās bēgļu gaitās, jo muka no ķeizariskās Vācijas karapulku uzbrukuma, pēc tam no Pētera Stučkas kolektivizācijas un nacionalizācijas draudiem. Karš pārvieto tautas gan bēgļu, gan izsūtāmo statusā. Latviešiem bēgļu nometnes ir tikpat pazīstams jēdziens kā pionieru nometnes. Simtiem tūkstošu latviešu vēstures dzirnavās ir devušies bēgļu gaitās, lai svešā zemē saglabātu lielāko no vērtībām — brīvību. Bēgļu liktenis bija tik dažāds: sākot no neticamiem veiksmes stāstiem Austrālijā, beidzot ar latviešu leģionāru izdošanu PSRS. Tomēr neesmu dzirdējis par nāvi no bada vai pajumtes liegšanu.
Pašlaik Latvijai militāru draudu no Krievijas nav, bet tas nenozīmē, ka mums nav jārūpējas par savu drošību, pirmdien sacīja Latvijas vēstnieks NATO Indulis Bērziņš intervijā LNT raidījumā «900 sekundes»: papildu militārie spēki Baltijas reģionā — Baltijā un Polijā, Rumānijā un Ungārijā netraucētu, bet palielinātu drošību, jo tad tā valsts, kas vēlas vērsties pret kādu citu valsti, redz, ka gan pašā valstī ir militārie spēki, kas var dot pretsparu, gan arī kaimiņvalstis spētu ātri nākt palīgā. Militāro spēku klātbūtne apliecinātu, ka palīdzība no kaimiņvalsts var būt daudz ātrāka.
Ir vasaras vidus, kad laukos viss zied un gatavojas un kad lauku sētu saimnieces sēž ogu krūmos. Arī es tur pašlaik esmu, bet domas gan joprojām ir pie mūsu ganāmpulka un piena nozarē notiekošā. Latvijas Lauksaimniecības datu centra aprēķini mūsu saimniecību 2013./2014. gada pārraudzības gadā ar 100 slaucamajām govīm un vidējo izslaukumu gadā 12204 kg no govs ierindojuši ceturtajā vietā Vidzemes ražīgāko ganāmpulku sarakstā.
Nacionālās apvienības nodomi gan tiesā, gan ielās cīnīties pret bēgļu uzņemšanu Latvijā to galīgi sanaidos ar «Vienotību» — latvju eirolojalitātes personificējumu. Tikmēr zaļzemnieki ar klusu labpatiku noskatās abu koalīcijas partneru ķīviņā. Tas viņus padara par galveno spēku un «stabilitātes garantu» valdībā — vienalga, tagadējā vai kādā iespējami nākamā.
Ir puslīdz skaidrs, ka tuvākajā laikā samērā daudz lasīsim, runāsim par bēgļiem Latvijā. Konkrētāk, par Eiropas Savienības vienošanos, kuras rezultātā uzņemsim 250 Āfrikas bēgļu, visticamāk no iekšējo konfliktu pārņemtās Sīrijas. Turklāt ar apskaužamu regularitāti parādās ziņas par Latgalē aizturētajiem bēgļiem, galvenokārt no Vjetnamas.
Ja vēl kāds to nezina, tad šajās dienās Valmierā, līdzīgi kā pāris pēdējos gadus, uzturas Kontinentālās hokeja līgas komanda Rīgas Dinamo, kas šeit intensīvi lej sviedrus treniņnometnē pirms kārtējās, nu jau astotās sezonas pastarpināti Krievijas prezidenta Vladimira Putina lolotajā projektā.
Virknē sociālo zinātņu pastāv tāds jēdziens kā «kokona sindroms». Ar šiem vārdiem tiek saprasta labprātīga norobežošanās no iepriekš pierastām nodarbēm, tostarp izmantojot jauno tehnoloģiju iespējas.
Parīt Jāņa Daliņa stadionā tiks dots starts gadskārtējām Valsts prezidenta balvas izcīņas sacensībām vieglatlētikā, kas norisināsies jau divdesmit pirmo reizi. Kopš formāta maiņas no Latvijas novadu uz Baltijas valstu mačsacīksti rezultātu līmenis jūtami audzis, taču spožajai parādes fasādei mēdz būt arī savas ēnas puses, tāpēc, lai nebūtu tukšas dūrīšu vicināšanas, kad notikums jau pieder vēsturei, pakavēšos pie dažām niansēm, no kurām, manuprāt, rīkotājiem būtu vēlams izvairīties.
Daudzus Latvijas piensaimniekus ir satraukusi ziņa, ka valsts lielākais piena pārstādes uzņēmums «Food Union» ar 1. augustu atkal samazina piena iepirkuma cenu. Šis piena ražotājam tik nepatīkamais un finansiāli neizdevīgais process velkas jau gadu — no pērnā gada augusta, kad ES ieviesa pirmās sankcijas pret Krieviju, kas savukārt nāca ar pretreakciju — pārtikas embargo. Uztraukums par to, kā piensaimnieki saimniekos pēc 1. augusta, ir tādēļ, ka tieši tagad būs visjūtamākais piena iepirkuma cenas kritums. Līdz šim gada garumā tas notika pa puscentam, tagad tas būs pusotra centa no iepirkuma cenas, kas procentuāli tomēr ir ļoti daudz. Esmu aprēķinājis, ka, piemēram, mūsu saimniecībai tie būs apmēram 9000 eiro mēnesī mazāk.
Pēdējā laikā dzirdams arvien vairāk neapmierinātu valodu par to, ka esam pārdevuši savu neatkarību Rietumiem, jo, kā Briselē un NATO mītnē teiks, tā arī būs. Es šiem apgalvojumiem varu piekrist tikai daļēji. Nu, ņemsim kaut vai medicīnisko aprūpi — vai tad Brisele būtu noteikusi, ka uz plānotajām operācijām sirdzējiem jāstāv rindās mēnešiem un pat gadiem? Nē, mīlīši, tā ir vairāk nekā divdesmit neatkarības gados izveidojusies sistēma. Tāpat šaubos, vai NATO ģenerālštābs būtu kaut kā ieinteresēts, lai visiem mazuļiem nepietiktu vietas bērnudārzos, toties pietrūktu kontingenta lauku skolās — jau atkal tā ir sistēma.
Piektdien man gadījās uz savas ādas izbaudīt, ko nozīmē vērienīgā, daudzus miljonus vērtā allaž braucēju pilnās šosejas Cēsis – Vecpiebalga rekonstrukcija. Reāli tas nozīmē jauna tilta pār Gauju būvi Taurenē, kur satiksme bez aizķeršanās notiek pa blakus esošo veco, savu laiku nokalpojušo tiltu, plus krietnu pusduci ar luksoforiem regulējamu ceļa posmu gabalā no Dzērbenes pienotavas līdz pat Brežģa kalnam. Pa veco, kaut neskaitāmiem ielāpiem klāto pumpaino asfaltu pirms tam varēja vidēji ar tiem pašiem 90 plus kilometriem stundā kustēt bez bēdu, bet tagad ik pa brīdim prātīgo braukšanu pa tikko uzklātu pirmo divu kārtu (būs vēl trešā, pēdējā!) asfaltbetonu vienas brauktuves joslas platumā pārtrauc pavēloši sarkanais luksofora signāls. Nav jau ilgi, bet katrā vietā kāda piecminūte apmēram jāpauzē...
Iekļaujošās izglītības projekta ietvaros tikšanās reizē ar Valmieras pusē iesaistīto izglītības izstāžu pārstāvjiem izvērtējām projekta virzību. Iecere ir apkopot rezultātus un pašvaldību deputātiem tos parādīt vizuāli. Līdz šim iegūtie rezultāti ir pozitīvi, un secinājums tāds, ka skolās ir nepieciešams speciālās izglītības pedagogs. Tāpēc mērķis ir, lai pašvaldības nākamā gada budžetā ieplānotu tam līdzekļus. Protams, ne katrā skolā būtu nepieciešama šāda pedagoga štata vieta. Pietiktu, ja uz trijām skolām būtu viens speciālists.