Valmieras Badmintona kluba komanda jau otro gadu pēc kārtas izcīnīja tiesības sacensties starp stiprākajām komandām Eiropas čempionātā, kas šogad no 19. līdz 22. jūnijam norisinājās Polijā, Belastokā.
Goda nosaukumu, balvu un titulu horeogrāfei IEVAI ADĀVIČAI ir daudz, tostarp vairāki — ansambļu vadītājas, Deju svētku virsvadītājas un Goda virsvadītājas zīmē, bet skaistākais no tiem ir valsts augstākais apbalvojums Triju Zvaigžņu ordenis. Iespējams, ka, to saņemot, viņa klusībā nodomāja ko līdzīgu mantrai Gods kalpot Latvijai, jo to viņa tiešām darījusi visu mūžu.
Nākamnedēļ Ieva ar savējiem — Valmieras pagasta kultūras nama jauniešu deju kolektīvu “Sadancis”, kurš pavasara skatē atkal ieguva augstāko pakāpi, — būs Dziesmu un Deju svētkos.
Foto no JDK “Sadancis”krājuma
DZIEDĀJIS tajos esmu no 1960. līdz 2013. gadam. Pirmajos svētkos ar Daumanta Gaiļa vadīto Latvijas Universitātes jaukto kori Juventus (tajā no 1957. gada, 1958. gadā arī Otrajos Baltijas studentu Dziesmu svētkos Gaudeamus Rīgā un Siguldā), kopš 1965. gada – ar Valmieras vīru kori Imanta. (Bet pēc Dziesmu svētku biļetēm rindā esmu stāvējis vienu reizi: 2013. gada 6. aprīlī, sestdienas rītā, pie Dailes teātra. Lai dabūtu kaut vienu biļeti uz noslēguma koncertu Mežaparka estrādē. Zinot arī: tie mani pēdējie svētki, tā izlemts).
Pilnīgi oficiāli tam nosaukums visai sarežģīts: Valmieras pilsētas Rietumu industriālās maģistrāles attīstība – Leona Paegles ielas savienojuma ar TEN-T tīklu izbūve. Iepirkuma konkursā par būvniecību piedalījās četri pretendenti, visi četri ar jau bijušu vai šobrīd esošu celtniecības pieredzi kādā no Valmieras pašvaldības objektiem. Izvēlēts tika otrs lētākais piedāvājums – par 3789975,47 eiro maģistrāli būvēs SIA Limbažu ceļi.
MĀRTIŅŠ RUDZĪTIS studiju laikā tā iemīlējis Valmieru, ka tagad to sauc par savām mājām. Iztiku viņš sev nopelna strādājot informācijas tehnoloģiju (IT) nozarē, bet lielu viņa dzīves daļu aizņem Tautas deju ansamblis «Gauja». Tāpēc XXVI Vispārējos Dziesmu un XVI Deju svētkus jaunietis gaida vairāk nekā savu dzimšanās dienu.
Pēdējo divu gadu laikā, pateicoties projektam Explore Hanza un Valmieras pašvaldības atbalstam, man kā Valmieras muzeja darbiniecei ir bijusi iespēja apmeklēt vairākus arhīvus Vācijā, kas devuši jaunas, unikālas ziņas par viduslaiku un jauno laiku Valmieru. Bet ne tikai.
Miķelim nesen Liesmā gadījās palasīt par valsts karogu – mazu, lielāku un patiešām bezjēdzīgi monstrālu Rīgā un vēl dažās svilpes vietās lokālajās pašvaldībās – būšanu Latvijā, kur vēl ierasts vai katrā otrajā kāršanas reizē sarkanbaltsarkanajam siet melno lenti klāt, un sirmajā karaļvalstī Zviedrijā, kur karogi pilda karogu funkciju bez papildus sēru opcijām.
Šķiršanās no kaut kā mīļa uz visiem laikiem ir sāpīga. Cilvēkiem tad mēdz teikt atvadu vārdus. Esmu lasījis arī zirgam, pat sunim uzrakstītu nekrologu. Šoreiz atvadīšanās vārdus gribu teikt diviem Valmierā Beātes un Andreja Upīša ielas stūrī gadiem augušajiem, bet nu nozāģētajiem bērziem. Viņus nogāza tajā pašā dienā, kad pirms Andreja Upīša ielas pārbūves dzīve izbeidzās vismaz 30 darbu zonā esošajām liepiņām. Pirms tam Valmieras pašvaldības Koku novērtēšanas komisija bija secinājusi, ka lielākajai šo liepu daļai pirms gadiem gauži nepareizi galotnes nozāģētas. Tādēļ stumbros tieši no galotnēm sākusies trupe, turklāt daudzas liepas bojātas arī tīri mehāniski, jo auga pārāk tuvu brauktuvei.
Viens no pēdējo dienu apspriestākajiem notikumiem Latvijā ir Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa un ar viņa vadīto partiju KPV LV saistītu ļaužu īslaicīgā aizturēšana Līgo svētku priekšvakarā.
Pirms pāris nedēļām kāda kundze zvanīja uz «Liesmas» redakciju, lai paustu sašutumu: «Kā tas ir iespējams, ka cilvēki var smēķēt pat tur, kur citi ārstējas?» Vizma no attālāka kaimiņnovada esot pāris stundas pavadījusi Vidzemes slimnīcā, gaidot, kamēr veselības jautājumus sakārtos radinieks, un vērojusi, cik daudzi iziet pie slimnīcas durvīm un ievelk dūmu. Visbiežāk smēķēt dodas pacienti no nodaļām ar un bez kruķiem.