Rakstīšana ir mana aizraušanās un lielākais prieks. Tā par sevi saka literāte, inženiere, pedagoģijas maģistre Inguna Bauere. Viņa par savu dvēseles pilsētu sauc Liepāju, bet, pēc studijām apprecējusies. pārcēlās uz dzīvi Vecpiebalgā. Sākumā darbs kolhozā, tad vairāk nekā desmit gadi nostrādāti Vecpiebalgas vidusskolā un tikpat —  Ērgļu profesionālajā vidusskolā.

Valmierā, galerijā Laipa, Stacijas ielā 37, no 28. augusta līdz 9. septembrim skatāma Otrā laikmetīgās mākslas cikla Valmierā izstāde – Nadeždas Sijanovas  Nospiedums. Izstāžu cikls tapis sadarbībā ar Valmieras pašvaldību, informatīvi atbalsta fonds Mākslai vajag telpu.

Vēl mācoties mūzikas skolā, Māris jau izcēlās apzinīgumu un inteliģenci. Par tādiem skolotāji mēdz teikt – uzreiz redzams, ka no labas ģimenes. Mārim ir bijušas iespējas pēc studijām palikt galvaspilsētā un veidot karjeru tur, bet viņš nekad nav nožēlojis, ka ir šeit, jo uzskata, ka salīdzinoši mazai pilsētai un laukiem ir daudz labumu, salīdzinot ar Rīgu. Pats viņš atzīst, ka tāds laikam raksturs — strādāt un strādāt daudz, izdarīt visu perfekti, kas reizēm arī dzenot  strupceļā, jo laika ir tik daudz, cik tā ir. Tāpēc viņš pateicīgs savai ģimenei un vecākiem, kas šo šo darbaholismu uzņem ar izpratni un cenšas visādā veidā palīdzēt.

1945. gada oktobrī atgriezāmies Latvijā no Vācijas bēgļu gaitām. Zvārtē bija ievākušies sveši cilvēki,  un nācās apmesties pie tēva Jura  māsas Pauķī. Tēvs bēguļoja, strādāja Salaspils dārzniecībā. Pauķī tēvu jau bija meklējis vietējais istrebīķeļs Polis. 1946. pavasarī pārcēlāmies uz Rencēniem pie mātes māsas Hermīnes, kur nodzīvojām gadu. Tēvs pieteicās milicim Ratniekam, un 1947. 20. martā izmeklētājs Celmiņš ar vēl diviem vīriem tēvu apcietināja. Pratināja Žuravļovs, 3. jūlijā tribunāls — 10 gadi lēģerī, 27. oktobrī nosūtīts uz Turinsku meža darbos, tad Vorkutā. Jau pavasarī māte Marta ar abiem bērniem, mani un māsu, pārcēlāmies uz 3 km attālajiem Vecdambīšiem, kur māte formāli saņēma 15 ha zemes. Tur nodzīvojām trīs gadus. Māsa gāja Rencēnu skolā. Dambīšos mans draugs bija Andris Jakubāns, vēlākais rakstnieks.

No maija līdz decembrim Valmierā, Naukšēnos, Ēvelē un Drabešos Vidzemes stāstnieku kopa īsteno projektu “Papīra teātris KAMIŠIBAI jeb skolēni  bērniem un stāstnieks pa vidu”.

Vienu pēc otras rādot uz galda novietotās dažādu laiku liecības, arheoloģiskās izpētes darbu vadītājs Rūdolfs Brūzis palīdz iztēloties, kā atradumi izskatījušies to lietošanas brīdī. Tos neskartus zem Valmieras pilsdrupām vairākus gadu simtus sargājis zemes slānis. Aizrokoties līdz 14. gadsimta slānim, liecības gūtas par Valmieras pils ziemeļrietumu korpusa pēdējo neizpētīto daļu.

ELZA OZOLA ir mūsdienīga un radoša meitene, uz Valmieru pārcēlusies no galvaspilsētas. Septiņos gados, ko Elza pavadījusi šeit, viņa pilsētu iemīlējusi un sauc sevi par šejienieti. Šogad meitene mācīsies Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 12. klasē. Elza ir mērķtiecīga un daudzpusīga, tāpēc viņa interesantas prasmes apgūst pašmācības ceļā, iedvesmu gūstot youtube.com.

Laimīgs esot tas rakstnieks, ja kaut vienu no viņa darbiem pazīst vairāku paaudžu lasītāji. Patiesi, šķiet retais nespētu just līdzi Apsīšu Jēkaba „Bagāto radu” galveno varoņu Andra tēva un viņa sievas Ilzes traģiskajiem likteņiem. Tomēr ne visi zinās, ka autors, īstajā vārdā Jānis Jaunzems, vairāk nekā desmit gadus mācījis Kokmuižas pagasta skolas audzēkņus. Pirms tam dzīvojis Rūjienā. Darbojies Valmieras Latviešu biedrībā, vadījis tās kori. Dzīves garumā allaž pats ar lepnumu sevi dēvējis par lizumieti no augumu augumiem.  Jaunzemu dzimta ir bijusi stingri patriarhāla, ļoti dievbijīga. Tēvs Andrejs (Andrievs) bieži turējis mājiniekiem rīta pātarus. Ar mātes Majas (Maijas) palīdzību puisēns lasītprasmi apguvis jau sešu gadu vecumā. Bībeles lasīšana bērnībā vēlāk veidoja vien viņam, Apsīšu Jēkabam, piemītošo īpatnējo rakstīšanas manieri.

Tā nu sagadījās, ka viņnedēļ Miķelis pavisam agrā rīta stundā trāpījās Valmieras centrā automobiļu stāvlaukumā pie lielā tūrisma informācijas dēļa, kur čakli šīs jomas pieskatītāji gan bildes par pilsētas galvenajiem apskates objektiem salikuši, gan ļoti noderīgu informāciju sarakstījuši. Nezinātājam, kurš Valmierā ieradies pirmo reizi, tā teikt, labā nozīmē nokritis te no gaisa, daudz interesanta, ko palasīt, lai pēc tam aizstaigātu uz vietas apskatīt...

Visiem bijusi izvēle. Arī par dziedāšanu: ko jubilejā vai kādā citā notikumā dziedāsim? Vēl būtiskāka koru diriģentiem: kuru dziesmu konkursam izvēlēties?