2018. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 miljons un 934 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir par 15,7 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada un par 34,5 tūkstošiem mazāk nekā pirms diviem gadiem. Katru gadu no Latvijas kartes zaudējam veselu pilsētu, pēc iedzīvotāju skaita lieluma apmēram kā Cēsis. Šai demogrāfiskajai lejupslīdei joprojām būtisku pienesumu dod emigrācija – pērn valsti pameta 17,7 tūkstoši, bet pēdējās dekādes laikā 238,2 tūkstoši iedzīvotāju. Ar aizbraukušo atgriešanos aizvien sokas gaužām vāji, lai neteiktu – katastrofāli. Būtībā nav arī tādu zāļu, kas šo problēmu spētu atrisināt, – tādas nav arī kaimiņiem lietuviešiem, kuriem pērn no valsts emigrēja 54 tūkstoši iedzīvotāju.

Līdz novembrim Valmieras pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā reģistrētas 200 laulības. Visvairāk darba bijis vasaras mēnešos, tad kāzas svin biežāk. Tad precēties uz mājām brauc arī tie latvieši, kas dienas vada Lielbritānijā, Norvēģijā, Nīderlandē.

2016. gadā veiktajā pētījumā «Atgriešanās Latvijā: remigrantu aptaujas rezultāti» 21,2% respondentu norādīja, ka atgriešanās iemesls ir tas, ka viņi vēlas, lai bērns dzīvotu/mācītos Latvijā. To arī telefona sarunā apliecināja remigrācijas koordinatore Vidzemē Ija Groza, uzsverot, ka daļa vecāku atceras savu mācību laiku un vēlas, lai bērns mācītos Latvijas izglītības sistēmā, nevis, teiksim, Anglijā vai Īrijā. Salīdzinot valstu izglītības standartus, vecāki, vēloties bērniem ielikt kārtīgus pamatus, izvēlas dzimteni, kur mācībām pieiet pamatīgāk un nopietnāk.

Jau vairākus gadus Latvijā tiek rīkotas kopīgas vasaras nometnes latviešu diasporas bērniem un viņu vienaudžiem Latvijā. To mērķis – saglabāt tālumā esošajiem saikni ar Latviju, ar latviešu tradīcijām un valodu. Šovasar Latvijā bija 11 šādas nometnes, viena no tām – Matīšu pamatskolā. To organizēja biedrība Pāvulēni no Ēveles pagasta Burtnieku novadā, un šis ir jau trešais ēveliešu piegājiens nometņu organizēšanā. Par pieredzi stāsta biedrības Pāvulēni vadītāja INESE KARNĀTE.

Pirms septiņiem gadiem «Liesma» pirmo reizi tikās ar ARTŪRU RAKECKI, kurš pēc Rūjienas vidusskolas absolvēšanas bija iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai neklātienē studētu par mežu inženieri. Kad pietrūcis naudas mācībām, viņš devies peļņā uz Īriju. Domājis tikai uz gadu, bet tas ieildzis piecus gadus. Kopš 2011. gada Artūrs atkal ir dzimtajā pusē. Viņam par atgriešanos un palikšanu ir savs stāsts, kas nebūtu pozitīvs, ja ne apstākļu sakritība, ja ne labi cilvēki blakus. Ir vērts Artūra stāstā ieklausīties.

Pēdējo desmit gadu laikā Latviju atstājuši vairāk nekā 300 tūkstoši cilvēku. Trešdaļai no viņiem bijusi augstākā izglītība. Prom devušies tūkstošiem jauniešu – studēt, strādāt, iepazīt pasauli. Latviju mīlošie atgriežas.

Bavārieti MARTINU ŠĒFERU uz Latviju atvedušas romantiskās jūtas pret tālajā Taizemē iepazīto latviešu tekstilmākslinieci Agnesi, un nu jau abi trīs gadus dzīvo kopīgi iegādātajās Ābelītēs Naukšēnu pusē, labiekārtojot mājokli un saimniecības ēkas, lai lauku mierā un klusumā tajās varētu uzņemt tuvus un tālus ciemiņus.

Ar naukšēnieti LĪGU DREIJU sarunājamies priecīgā brīdī – viņa nupat pieņemta darbā par lietvedi pansionātā Vidzeme. Taču pirms tam vairāki gadi pavadīti ārpus Latvijas robežām, iepazīstot gan emigrācijas plusus, gan arī mīnusus.

Sākoties procesam ar latviešu ieceļošanu Īrijā, Latvijas luterāņu mācītāji saskārās ar aizbraucēju vēlmēm Latvijā nokristīt bērnus. Latvijas baznīcas virsvaldei nācās meklēt iespēju panākties pretī. «Daudzos gadījumos ģimenes ir ar sarautām saitēm – vai nu viens no laulātajiem ir svešumā, vai abi, un bērni palikuši Latvijā, visbiežāk pie vecvecākiem. Kļuva skaidrs, ka baznīcai vajadzētu tajā visā būt klāt.

Piektdien, 19. oktobrī, plkst. 14 ikviens tika aicināts pieslēgties Via Hanseatica Facebook vai Instagram kontiem, lai tiešraidē vērotu ceļošanas akcijas «Apceļo Via Hanseatica!» noslēguma pasākumu, kura laikā tika noskaidroti galvenās balvas un papildu nomināciju ieguvēji, kā arī pašvaldību sarūpēto pārsteiguma balvu ieguvēji.