Tiek uzskatīts, ka, beidzoties gaišajam gadalaikam un strauji tuvojoties ziemai, robeža starp īsto un mistisko pasauli kļūstot īpaši plāna. Latvijā izsenis to sauc par Veļu laiku. Izrādās, ka jau senie ķelti un balti vēl pirms mūsu ēras uzskatījuši, ka tieši šis ir tas laiks, kad tikai reizi gadā atveras neredzami vārti uz viņsauli, un tikai tad dzīvos var apciemot mirušo gari. Vēl uzskatīja, ka dvēseļu satikšanos mēdzot patraucēt dažādi mošķi un nelabas būtnes, tādēļ, kas vien varēja, pārģērbās biedējošā izskatā, lai aizbaidītu visus ļaunos.

Latviešu dzejnieks Rainis ir teicis: «Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet!» Tam varam piekrist. Ar līdzīgu domu Vidzemes Augstskolas studenti Lotārs Zariņš, Jānis Bernāns un Raivis Mileiko, studiju kursa pamudināti, ķērās klāt pie pašiem un citiem ilgus gadus samilzušas problēmas risināšanas – nesakārtotā piebraucamā ceļa pie Ausekļa ielas kopmītnēm, ko klāj lielas bedres.

Nē, Rūcamlapas lasītāj, šeit turpinājumā nebūs romantiskas atmiņas par aizgājušo vasaru, te būs skarbi secinājumi par to nākotni, kādu mums visiem patlaban – vismaz uz papīra – gatavi zīmēt ierēdņi mūsu pašu valstī.

Mežaparka Lielās estrādes teritorijā tapis unikāls dažādu šķirņu rododendru dārzs. Katra pašvaldība dāvājusi rododendru krāšņumu dziesmu priekam.

Mazsalacas novadā ir uzsākts pilotprojekts «Transports pēc pieprasījuma», kas veiksmes gadījumā varētu kļūt par daļu no sabiedriskā pasažieru pārvadājumu modeļa Latvijā.

Saskaņā ar Mazsalacas novada Attīstības programmas 2019.-2025. gadam IV Investīciju plānu, sociālo pakalpojumu jomā laika posmā no 2019. gada līdz 2021. gadam tiek plānots realizēt projektu «Sociālās aprūpes centra izveide».

Kluss, bet gaišs, ar mīlīgu rudens saulīti uzausa šī gada 25. oktobra rīts – diena, kad mīļam, dāsnam un viedam cilvēkam – Valmieras Mūzikas skolas bijušajai ilggadējai skolotājai Gaidai Ungurei – svinējām mīlestības un sirsnības piepildītu 94. piedzimšanas dienu.

Pagājušajā sestdienā lietaino dienu krāsaināku ikviens varēja padarīt, piedaloties dažādos Leģendu nakts pasākumos, kas norisinājās daudzviet Latvijā. Aktivitātes bija organizētas ar mērķi  pievērst uzmanību piļu vai muižu senajai vēsturei mūsdienu gaismā, apmeklētāji interesantā veidā varēja iepazīt kultūras mantojuma daudzveidību.

Pagājušajā gadā, lielākoties par šo faktu pat neaizdomājoties, esam nosvinējuši 90 gadus Valmieras minerālūdenim, ko mūsu pilsētā atklāja vēl pirms Otrā pasaules kara – 1928. gadā. Cik tad nu vairs tālu līdz šī notikuma simtgadei 2028. gadā, tāpēc mēģināsim visi kopā atsvaidzināt informāciju par šo interesanto zemes dzīļu pienesumu Valmieras vēsturē. Nepretendēju uz visu te pieminēto lietu pirmatklājēja statusu, jo šim, ceru, interesantajam pastāstam pamatā ir 2013. gadā ar gala ziņojumu dokumentēts SIA Valmieras Ūdens pasūtīts pētījums Valmieras minerālūdens praktiskās izmantošanas komercdarbībā, kuru ar uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Induļa Frišfelda laipnu gādību un uzņēmuma darbinieces Ingrīdas Kraukles palīdzīgu roku viņnedēļ saņēmu savā rīcībā.

Jaunajā valstī vēl mierīgi 

1919. gada 30. septembrī Valmierā iznākošā laikraksta „Vidzemnieks” (Nr.31), kuru rediģēja rakstnieks un Valmieras apriņķa valdes priekšnieks Augusts Melnalksnis, pirmajā lappusē bija nopublicēti sveicieni tikko atklātajai Latvijas Augstskolai: „Esi sveicināta, alma mater Latviensis, no Valmieras! Esi sveicināta no Latvijas apvida, kur pret debesīm paceļas Zilais kalns ar saviem dievu kalniem, kur Gaujmalā par spīti vētrām un negaisiem stāv sirmie svētie upurozoli, kur Burtnieka ezers saulē vizuļo un Druvvalda pils par uzvarām ziņo, kur senlaikos staltā Beverīnas pils atradās, kur Tālivaldis valdīja, kur Jumeras ielejā Latviešu Indriķis hronikas rakstīja…”