Rencēnu pagasta vēsturē ierakstīti vairāku rakstnieku un dzejnieku vārdi, kuri atstājuši savas radošās domas grāmatās un piemiņā. Kad notiek Dzejas dienu aktivitātes, Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzeja vadītāja, latviešu valodas un literatūras skolotāji un klašu audzinātāji skolēnus iepazīstina ne tikai ar Latvijā zināmajiem, bet arī ar savas puses literātiem. Un viņu nav maz. Dzejniece, skolotāja Marta Grimma (Endzelīna) ir dzimusi mūsu pagastā. Par dzejnieku un žurnālistu Vili Cedriņu atgādina saziņa ar dēlu Gundaru un mazdēlu Alvilu Jelgavā, kā arī rūpes par piemiņas vietu Sauļu pusē. Vilis Āboltiņš uzskatīts par revolucionāro dzejnieku, sodīts Staļina kulta laikā, bet reabilitēts. Vilis Derums (Zemgars) – zinātnieks, paleopatologs, rakstnieks – vairākus gadus dzīvojis un strādājis Rencēnu slimnīcā. Valija Ruņģe – literatūras zinātniece, rakstniece, ārste, zināmu laiku darbojusies Rencēnos, vēlāk ASV. Viņas rakstītā vēstule draudzenei, skolotājai Zaigai Jostsonei glabājas skolas muzejā. Modris Miervaldis Mednis vienu gadu 5. klasē mācījies mūsu skolā, vēlāk kopā ar vecākiem devies bēgļu gaitās uz Vāciju, tad uz ASV. Vairākas reizes apciemojis skolas muzeju un dāvinājis savas dzejas grāmatas.

Šovasar Valmieras pilsētas svētku tirdziņā starp seno pilsdrupu mūriem apmeklētāji nevarēja ar acīm nepamanīt un ar ožu nesajust kaut ko agrāk šajā tirgū vēl nebijušu. Vienā no teltīm uz palielas, olturim līdzīgas pannas tika ceptas paipalu olas. To smarža bija tik kārdinoša, ka arī «Liesma» tām garām paiet nevarēja. Lūk, ko par neparasto piedāvājumu uzzinājām, aprunājoties ar tā atraktīvo cepēju.

Lai satiktu valmierieti ar interesantu aizraušanos, man jau otro reizi jānokļūst... Jaunpiebalgas novada svētkos. Pirms vairākiem gadiem tieši tur satiku latvisku senlietu kolekcionāru un restauratoru Uldi Žentiņu, šovasar, pašā augusta viducī, ar gandrīz to pašu misiju lielā svētku tirgus plača teju pašā centrā savu ekspozīciju izvietojis Normunds no Valmieras. Viņš gan pagaidām vairāk krājējs nekā restaurētājs, taču – kas zina... Pirms garākas sarunas Vīru lietām, pie kurām sliecos pieskaitīt viņa senlietu krāšanas misiju, abi vienojamies par zināmu inkognito, un kāpēc gan lai es nerespektētu viņa vēlmi?

Šoreiz par to, kāpēc Latvijas brīvvalsts vēl pēdējos gados daudziem likumu nepaklausīgajiem, Valmieras vārdu izdzirdot – vai tas būtu Ventspilī, vai Rīgā, sametās šķērmi. 1936. gada 1. janvārī Valmieras muižā tika vērtas Valmieras darba nama durvis, šurp tika sūtīti ne tikai izciest sodu par atkārtotiem pārkāpumiem, bet galvenokārt – strādāt – ar domu labot nelabojamos.

Bigbends Valmieras puikas pagājušajā svētdienā uzstājās Cēsīs. It kā ikdienišķs notikums, ja vien šajā reizē tam nebūtu starptautiska pieskaņa, ko koncertam Meža skolas aktu zālē piešķīra japāņu džeza pianistes un dziedātājas Keiko Borjesonas klātbūtne. No kā sākās šī satikšanās, stāsta bigbenda Valmieras puikas vadītājs GUNĀRS GEDUŠEVS:

Aizvadītās nedēļas nogalē Valmierā, Vidzemes Olimpiskajā centrā, norisinājās četru nāciju kausa izcīņas turnīrs florbolā, piedaloties mājinieku – Latvijas vīriešu izlasei, kā arī Igaunijas valstsvienībai, Somijas un Šveices vīriešu U23 komandām.

VALMIERA GLASS VIA futbola komanda Optibet virslīgas pārtraukumā, kas saistīts ar valstsvienības cīņām 2020. gada UEFA Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, aizvadījusi treniņnometni Igaunijas pilsētā Vilandē.

Mūsdienās ierasts, ka no esošajiem sporta veidiem top jaunas versijas, kā sacensties un sevi apliecināt, ka šauri nacionāli sporta veidi kļūst pazīstami visā pasaulē.

Patiesībā virsrakstā minētie dzīvnieki un lielizmēra vadāms peldlīdzeklis ir tikai alegorija par iztirzājamo tēmu, jo runa galu galā ir par naudu. Kā zināms, naudas Latvijā, vismaz valsts budžetā jau nu noteikti, arvien ir bijis par maz, lai veiktu visām valstij noteiktajām funkcijām nepieciešamos finansējumus. Nelabvēļi, protams, apgalvos, ka patiesībā mūsu valstī finanšu resursu pietiek visam un vēl pāri paliek, ja tikai visu esošo naudu prastu pareizi pārvaldīt un nešķiestos tur, kur tas nav nepieciešams. Citās domās savukārt ir ļaudis, vismaz to vairākums, Saeimā un arī valdībā, tāpēc visu laiku kaut kas tiek optimizēts un optimizēts... Ar jēgu vai bez – tā jau ir cita runa.

Esot Brenguļos, nu jau trešajos Tomātu svētkos, un gatavojot reportāžu par Latvijas labāko tomātu audzētāju – kolekcionāru darba jaunumiem, nejauši sanāca interesanta saruna ar Ķekavas novada saimniecības «Neslinko» pieredzes bagāto saimnieku Aldi Bražūnu. Ierasts, ka mediji arvien cenšas vispirms tikt pie viņa sievas Elgas intervijām, jo tieši viņa ir ne tikai viena no izcilākajām tomātu audzētājām – kolekcionārēm valstī, bet arī ļoti populāra un pieprasīta lektore. Tā kā šoreiz Brenguļos tomātu fani no Elgas neatkāpās ne soli, nolēmu, ka uzrunāšu viņas kungu un sabiedroto, kā izrādās, nu jau 40. gadu! Par saimniecības «Neslinko» tomātu jaunumiem jau rakstīju 3. septembra «Liesmā» publikācijā «Jau trešie Tomātu svētki, bet pārsteigumu netrūkst», taču žurnālistes piezīmju bloknotā jeb, precīzāk, diktofonā palika, manuprāt, tik interesants stāsts par tomātiem Alda mūžā, ka to nevaru paturēt pie sevis.