Valmierietis

Kad divdesmitā gadsimta 20. gados LETA sāka izdot pastkartes ar Latvijas pilsētu un lauku skatiem, Ervins Volfeils kļuva gluži vai pats populārākais mākslinieks Latvijā.

Ap 1680. g. Rencēnmuižas īpašnieks iekārto jaunu  lopu muižu, to izveido uz 4 Ķemeres mājām, kur jau 1624/25.g. Rencēnu vakas Aizkraukles pagasts iznomāts kapteinim dzejniekam Hindriham Brandtam.

Mēs esam netālu no Valmieras, kur trīsdesmitgadīgi bērzi un egles apliec plašu zālienu ar mūsdienīgu, atturīgi elegantu dzīvojamo māju. Arhitekti ILZE un JĀNIS NEIDERI to iecerējuši un būvējuši savai ģimenei, kurā aug pieci bērni. Jāņa vecāki dzīvo netālu, šodien kārtējo reizi viņi bijuši šeit pie jaunajiem un atvadās, tā mums iznāk brīdis sarunai, ko nepārtrauc ne mazās, draudzīgās balstiņas, ne tuvo autoceļu trokšņi. 

Cik tad vēl sen bija tas, šķiet, rudens, kad pamestajā Valmieras sviesta un siera bāzes ēkā tā nopietni bija iemeties sarkanais gailis...

Pāvilam šis piedāvājums licies pieņemams, un Alma Frišmane pārcēlusies uz Rozīšu dzīvokli.

Atrod divreiz 

Iepriekšējos «Valmierieša» numuros lasītāji  varēja gan uzzināt  interesantus faktus par Valmieras baznīcu (Rokpelne L. Svētā Sīmaņa baznīcas daudzās «dzimšanas dienas». Ieskats ēkas vēsturē».

Fragmenti no Jautrītes Putniņas memuāriem «Saules mūzika».

Tas bija 1963. gada pavasarī, aprīļa sākumā. Pa ceļiem uz Valmieru brauca krietni daudz ļaužu. Kas tad tur notika? Pirmo reizi motokross «Gaujas kauss» tika organizēts «Putriņās» pie Valmieras. Lielākā cerība bija likta uz Baltijas valstu braucējiem.

Es labprāt apmeklēju autosporta pasākumus – auto ralliju, driftu. Man arī patīk apmeklēt teātra izrādes un koncertus, – tāda pastrupa ir Vētras atbilde uz jautājumu, ko viņš dara tad, kad nav direktors.

Kocēnu pamatskolā 14.septembrī tiks svinēta 285.jubileja kopš izglītības pirmsākumiem Kocēnu pagastā. Toreiz vēl ne Kokmuižas ēkā, kas par skolu kļuva 1937.gadā, bet citviet – Murēnu pusmuižā, Beitu, Nauču un citās mājās.

Viņam pagaidām nav sava vārda, jo, kā dzirdēju, vārdu piešķirot tikai pilngadību sasniegušiem ehinopšiem, nevis vāriem puļķīšiem, kad vēl nav zināms, kas no tādiem izaugs. Tikai tad, kad ehinopsis spējis izslieties pieauguša kaktusa augumā, ir apbruņojies ar pilnu adatu komplektāciju, ieguvis savu divkājaino asistentu, radījis bērnus un visādi citādi pratis dzīvē labi iekārtoties, piedevām arī ziedējis vismaz pāris reizes, tikai tad viņš ir tiesīgs pieņemt īpašu vārdu.

Nākammēnes būs pagājuši jau astoņdesmit, kopš 1944. gada 23. septembrī artilērijas apšaudes rezultātā nodega lielākā daļa Valmieras vēsturiskā centra ēkas un kopā ar tām dažādas vēstures liecības. Ugunsgrēki toreiz iznīcināja arī Valmieras muzeju un tā krājumu – 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā vāktās liecības par pilsētas vēsturi.

Divi draugi, rakstnieki Pāvils Rozītis un Linards Laicens, pēc dabas bija līdzīgi un tajā pašā laikā dažādi. Rozītis savā būtībā bija drūms, lai gan ārēji optimistisks. Linards turpretī visos dzīves grūtajos brīžos iekšēji vienmēr bija optimists, ārēji brīžiem skarbs.

Fragmenti no Jautrītes Putniņas memuāriem «Saules mūzika».

Kā jūs iepazīstinātu ar sevi?

Es dienu Nacionālo Bruņoto Spēku sauszemes brigādē Ādažos un esmu brīvprātīgā valdes locekle Latvijas Skautu un gaidu centrālajā organizācijā, divus gadus tajā biju valdes priekšsēdētāja.

Faktiski jau Vidzemes industriālajā galvaspilsētā, kur uz izķeršanu katrs iegādājamais vai īrei paredzētais miteklis, vairs tikai daži tukši un vēl nopērkami dzīvokļi palikuši jaunajā namā Ķieģeļu ielā 17.

18. gadsimta sākumā pastāvēja prakse aicināt ārzemniekus apmesties uz dzīvi Krievijā, kas pēc Pētera I (Peter I, 1672 – 1725) uzskatiem, veicinātu apgaismības ideju izplatīšanos un tuvināšanos rietumiem. Iedzīvotāju piesaiste bija abpusēji izdevīga gan jaunajiem Krievijas pavalstniekiem, gan pašai monarhijai, jo iedzīvotāji ieguva straujākas karjeras attīstības iespējas, bet Krievijas valdnieki — tuvināšanos rietumu kultūrai.

Tagad, kad mums Valmierā ir Pāvila Rozīša iela un saglabāts Linarda Laicena vārds jaunās Dienvidu maģistrāles posmam, atsauksim vēlreiz atmiņā šo stāstu par viņu, vienu no VALMIERAS PUIKĀM. Olgas Laicenas vēstījumu «Valmierietim» sarūpēja viņas mazmeita Anna Laicena, ilggadēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbiniece. Te — ar viņas piezīmēm par savu vecmāmiņu, Linarda Laicena dzīvesbiedri. 

Fragmenti no JAUTRĪTES PUTNIŅAS memuāriem «Saules mūzika»

Domāju, ka valmierieši ar cilvēku-orķestri MĀRTIŅU ROZIŅU nav jāiepazīstina. Viņš Jaunatnes centrā «Vinda» bērniem un jauniešiem vada muzikālos pulciņus, arī vokālos ansambļus Matīšos un Plāņos, rūpējas par muzikālo pavadījumu dažādos pasākumos un dzīves notikumos.