Ik reizi, satiekoties ar šādiem cilvēkiem, nodomāju, ka viņi tiešām ir pelnījuši būt laimīgi. Lai arī cik grūti dzīvē gājis, viņi vienmēr viens otram bijuši kā otra sirds pusīte, kā drošs plecs, uz kura balstīties. Visas grūtības pārvarēt un par saticīgu kopā būšanu sešdesmit gadu garumā priecāties spējuši valmierieši PĒTERSONI — ELITA un KĀRLIS, kuri šajā gada nogalē svin dimanta kāzas.
Valmieras bibliotēkas direktores vietniece VITA ZIEDIŅA ar grāmatu kopā ir visu savu apzināto dzīvi, no kuras liela daļa ir saistīta ar mūsu pilsētu. Novembrī skaļi un priecīgi izskanēja pēdējā laika iedvesmojošākais notikums šajā kolektīvā — mūsu grāmatu krātuves desmitgades svētki.
Marikas Eglītes foto
I *1702. gadā pilsētu un baznīcu krievi nodedzina. *1706. gadā pils ķieģeļus, arī kamīnus zviedru ķēniņa vietnieks ļauj izlauzt Brenguļu muižas būvēm. *No 1323. gada Valmiera ir pilsēta. *1623. gadā Valmierā novieto 300 somus. *1835. gadā Valmierā pierakstīti 1639 cilvēki. *Gadatirgi: Matīsa –– 21. septembrī; Simjūda (Sīmaņa-Jūda) –– 28., 29., 30. oktobrī. *1965. gada vasarā atklāj koka tiltu pār Gauju, arhitekts Ferdinands Morics Meijers.
24. novembrī Valmierā pirmo reizi notika pasākums «Pēcpusdiena ar mēru», kura laikā uzņēmēji tikās ar Valmieras pilsētas, Kocēnu, Burtnieku un Beverīnas novadu domes priekšsēdētājiem.
Lai atbalstītu uzņēmējdarbību, Valmieras pašvaldība šogad izstrādājusi projektu Leona Paegles un Voldemāra Baloža ielu pārbūvei, kuras rezultātā, divu kilometru garumā pagarinot Leona Paegles ielu un savienojot to ar autoceļu P18 Valmiera-Smiltene, tiks izveidota pilsētas Rietumu industriālā maģistrāle.
Gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, Kocēnu novada jauktais koris “Imera” kopā ar Burtnieku novada jauniešu kori “Konsonanse” dāvinās Kocēnu un Burtnieku novada iedzīvotājiem jaunu koncertprogrammu “Dziediet visi vienu dziesmu”, iepazīstinot publiku ar diviem Vidzemes komponistiem – Emīlu Zilbertu un Ingmaru Zemzari.
Reālskolnieka Jura Birzgaļa stāstu 1978. gadā pierakstījis un papildinājis dēls Andrejs.
Tā parasti ir, ka tikai labu laiciņu pēc kādas jaunas lietas ieviešanas var pilnībā izvērt piedāvātās novitātes plusus un mīnusus. Šoreiz Miķelis nedaudz kājām paiesies pa kopumā ļoti labi projektētājiem sanākušo un arī celtnieku nostrādāto Georga Apiņa ielas rekonstrukcijas posmu starp Beātes un Rubenes ielām. Nu, viss jau būtu pa smuko, ja ne daži sīkumi. Lai būtu skaitā trīs, šai reizei pietiks.
Reizē ar Gaujas tecēšanu un nesteidzīgo savas gultnes mainīšanu Valmierā kopš laiku laikiem līdz absolūtai pareizībai nav izdevies atrisināt upes krasta sakārtošanu. Šovasar pie dabas krūts brīvo laiku pavadīt mīlošajiem tāda neliela priecāšanās radās, kad tika saposts, pārsteidzoši skaists iekārtots krasta stūris starp Vanšu tiltu un Kazu krācēm.
Jau par tradīciju kļuvusi Starptautiskā mācību nedēļa Vidzemes Augstskolā (ViA), šogad tā pulcē vieslektorus no Somijas, Moldovas, Baltkrievijas, Zviedrijas, Albānijas un Kirgiztānas.
Kas ir lielākais, ar ko vari lepoties?Skatoties, kurā jomā… Ja par vēsturi, tad — esmu sagatavojis publicēšanai Visvalža Lāča “Latviešu tautas un zemes vēsturi”divos sējumos. Tā tapa ilgā procesā, iespējams, tādēļ kaut kāda kļūda varbūt palikusi neizķerta, tomēr kopējais ieguvums, manuprāt, no tā ir liels. Un, protams, Historia.lv ne mazāk. Mans projekts no A līdz Z ir Voldemāra Dāvida Baloža brošūras “Jumeras leja un viņas ievērojamas vietas”atkārtots izdevums ar attēlu pielikumu un komentāriem.
«Salna koda sārtu ziedu, roze vīta pumpurā» tā par visskaistāko ziedu nenovēršami īso mūžu teikts kādā senā dziesmā. Bet tad nāca gleznotājs un prata savam visskaistākajam ziedam iedot daudz garāku mūžu. Pēc viņa, nedaudz vēlāk uz ziediem sāka lūkoties arī fotogrāfs. Nav taču pasaulē pacietīgāks pozētājs, modelis par ziedu, kad vien pašam māksliniekam ir vajadzīgā pacietība, lai īpašās gaismās, savā skatījumā sagaidītu uzplaukstoša zieda brīnumu, pat pārsteigumu.
Vēl nesen tikai vēstījām par trim jaunām atpūtas vietām, kas iekārtotas Gaujas krastā līkumā starp Vanšu tiltu un Kazu krācēm. Bet pagājušajā nedēļā un brīvdienās jau varēja vērot, ka visas tās ir ne tikai pamanītas, bet arī itin mīļi apdzīvotas: vienā nišā uz no akmeņu krāvumiem izveidotām, ar dēļiem segtām sēdvietām lielisku vietu savām sarunām un mazuļiem sildīšanai rudenīgajā saulē bija atradušas divas jaunās māmiņas.
Maģistra grāds kabatā, palikuši pēdējie soļi līdz solista diplomam Dānijas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Valmieriete MADARA PĒTERSONE, Kremerata Baltica vijolniece.
Par plostošanu un koku pludināšanu Gaujā mūsdienās vairs vien reizēs, kad jāatrod kaut vai kāds iemesls jaunu svētku izgudrošanai, atceras. Bet bija laiki, kad tā arī daudziem valmieriešiem bija pamatīga padarīšana. It sevišķi, kad kopā nesasaitēti baļķēni pa upi cauri Valmierai uz leju tika pludināti.
Šoreiz Miķelis vēlas padiskutēt par problēmu, kas bija būtiska un tika atbilstoši risināta jau akmens laikmetā, taču saglabājusies vēl līdz mūsu dienām visā pasaulē. Un Valmiera šajā ziņā nav izņēmums.
«Mana pasaule vērās caur Norvēģiju un norvēģu valodu. Jā, to var nosaukt par apsēstību vai par jebko, bet tā vienkārši kļuva par daļu no manas dzīves,» saka skolotāja Sanda Deisone, kura jau 25 gadus māca norvēģu valodu Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā un neslēpj, ka norvēģu valodas zināšanas viņai dāvājušas simtiem jaunu iespēju, kā iepazīt sevi, cilvēkus un dzīvi. Arī saviem skolēniem viņa ne tikai māca svešvalodu, bet ģimnāzistus arī iepazīstina ar ziemeļnieku plašo pasaules redzējumu.
SAVĒJIE
Tieši pirms gada septembra Liesmas pielikumā lasītājus iepazīstināju ar izcilo pedagogu — novatoru, sabiedrisko darbinieku, muzejnieku, ģeologu, lektoru, literatūras un folkloras materiālu vācēju Jāni Gresti (1876 -1951), kurš XX gadsimta sākumā tikko bija sācis pildīt skolotāja pienākumus Valmieras pilsētas skolā un proģimnāzijā. Valmierā viņš sadraudzējas ar savu kolēģi Dēķenu Kārli jeb Kārli Dēķenu (1866 - 1942) un viņa jaunāko brāli, tolaik Valmieras-Valkas skolotāju semināra audzēkni Pēteri Dēķenu (1886 -1979). Visus trīs vieno ne vien aizrautīga interese par pedagoģiju, bet arī mīlestība uz teātri un politiku. Bet par to, kā noritējusi pirmā tikšanās, lasāms Grestes autobiogrāfiskajās piezīmēs — atmiņu tēlojamā „Krist un celties” (Rīga, 1990).
Valmieras centrā pēc kārtīgas restaurācijas Vecpuišu parkā solīdā paskatā tagad paviljons ar ekskluzīvu koncertzāli, kurā uzstājas tuvāki un tālāki mākslinieki. Runā, ka arī ēšana zem tā paša jumta esot tīri smeķīga. Vai abas jau pieminētās šanas ikvienam ierindas valmierietim pa kabatai, tas šoreiz Miķeli mazāk uztrauc, jo degpunktā kāda cita lieta. Par to jau ne pirmo dienu galvas groza šī Vecpuišu parka bezmaksas pakalpojuma izmantotāji, uz soliem svaigā gaisā sēdētāji, bet konkrētu norādi uz acīmredzamu brāķi parka projekta realizācijā Miķelim aizvakar deva Valmierā visur kājām staigājošais un ar fotogrāfisku redzes leņķa fokusu apveltītais jaunpensionārs D. kungs. Viņš allaž uz dzīvi skatījies ar autoram tīkamu veselīga melnā humora dzirksti, taču šoreiz bija patiešām saskumis, lai neteiktu, ka nikns uz viņam nezināmiem cilvēkiem tepat Valmierā un arī Vidzemes galvaspilsētai attālajā Olaines pagastā.
Sensenos laikos, kad vasaras bija siltākas un ziemas sniegotākas, IEVA ALHASOVA pēc 1. kursa Vidzemes Augstskolā bija laikraksta Liesma praktikante. Nu viņa no aizrautīgas studentes izaugusi par respektablu biznesa lēdiju, kura, lai cik tas neparasti kādam neliktos, ceļu no galvaspilsētas uz dzimto Valmieru joprojām mēro ar sabiedrisko nevis dienesta vai privāto transportu. Tāpēc Ievas soma nav no vieglajām – tajā vienmēr līdzi tiek vadāts dators, lai ceļā varētu pāris stundas mierīgi pastrādāt.