Dzīvodami informācijas plūdu laikā, raugoties nezināmās nākotnes virzienā, nemanot paskrienam garām kultūrvēsturisko un vides simbolisko vērtību krātuvēm. Daudzreiz tie nav tikai mūsu līdzcilvēku vai kādu ievērojamu ļaužu dzīves stāsti.
Šajā Valmierieša numurā, kā jau piedien februāra mēnesī, par jūtām un — par kādu īpašu igauni, kas atzīsies mīlestībā savai jaunības pilsētai Valmierai.
Viņnedēļ Valmierā bija notikums ar vēsturisku piesitienu – jaunceļamās īres namu kaskādes pirmdzimtā pamatos tika iemūrēta solīda ņeržas kapsula ar vēstījumu nākošajām paaudzēm. Kā jau pieklājas, tur iekšā, Miķelim klātesot, tika saliktas svarīgas šodienas liecības – trīs drukas darbi un pāris monētas. Jau ierasti kapsula bija apaļa un tik nopietni hermetizēta, ka ne piles no turpmāko gadu simteņu mitruma tur iekšā netiks, lai kā to kāds varbūt gribētu!
Kad gaisā jau jūtams pavasaris, arvien trauksmaināk pukst sirdis arī tiem jaunuļiem un jaunavām, kas Jaungada naktī Valmieras centrā, šampānieša šaušanas brīdī ir sapazinušies un nu jau par mūža kopā dzīvošanu domā. Jāsāk vedēju uzrunāšana, kāzu laika un vietas izraudzīšana un dažādu rituālu pārdomāšana.
Polietes ALEKSANDRAS MROZINSKAS mājas pašlaik ir Latvijā — Valmierā. Neilgajā laikā, kopš meitene ir šeit, viņu jau paspējuši iemīlēt daudzi, tostarp arī cilvēki, kam Aleksandra varētu būt mazmeita, — viņai ir daži gadi virs divdesmit. Var teikt, ka tāda arī ir viņas misija: būt līdzās, palīdzēt, iedvesmot. Viņa ir Valmieras novada fonda brīvprātīgā un runā salīdzinoši labā latviešu valodā.
Abām upēm kopīga vārda daļa — mara. Igauņu un daudzās citās valodās tas nozīmē jūru. Kas kopīgs abām upēm ar jūru?
No malas skatoties – jauni, laimīgi, dzīvespriecīgi. Vai viņi tā arī jūtas, var pat nejautāt, — Valmieras muzeja vēsturnieki LIENE un ALBERTS ROKPEĻŅI tādi vienkārši ir.
Runājamies pēc gadu mijas muzeja istabā, kur mākslinieciskā nekārtībā starp citām bildēm var manīt arī bīskapa Alberta un Kārļa Ulmaņa vaibstus. Nebūtu problēmu arī Ļeņinu pielikt, — tā Alberts, acīmredzot paužot, ka vēsture ir viss un viss kļūst par vēsturi.
Ārijas Romanovskas foto
* Pārdaugava, Pārgauja, Pārlielupe, Pārogre, Pārventa... Pilsētas daļa upes otrā krastā. (Vai Latvijā kādai upei vēl ir Pār-?)
Laba diena jau 2017. gadā! Bet Valmierietī, kuru atšķiram, ir 1939. gada 25. maijs, kad ārā gan jau viss zied un smaržo...
ILZE GRĪNFELDE ir – Vidzemes Augstskolas lektore, kas studentiem pasniedz aktīvo tūrismu un tā vadību, tūrisma projektu vadību, lauku tūrismu, mazo un vidējo pasākumu vadību, kā arī darbojas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūtā kā zinātniskā asistente. No studentes izaugusi par lektori, viņa par savu mīļāko vietu uzskata Dzelzs tiltu.
Valmieras būvvaldē apkopota statistika par aizvadītā gada būvniecības procesiem pilsētā.
LU LFMI vadošā pētniece Dr. philol. EVA EGLĀJA-KRISTSONE.
Kad pirmoreiz dzirdēju šo skanīgo, bet šķietami nievājošo apzīmējumu Sarkanā Valmierā, pirmās asociācijas raisījās par padomju laiku, kad jēdzienu lietoja pozitīvā nozīmē, un tā izcelsmi saistīja ar 1905. gada revolūciju, kurā saskatāmi sarkano ideju aizmetņi. Tas palīdzēja ideoloģiski leģitimēt Padomju Latvijas eksistenci vēlākos gados. Novadpētniecības un revolucionāro tradīciju klubs Sarkanā Valmiera u.tml. padomju perioda artefakti nodrošināja jēdziena plašo tirāžu sabiedriskajā diskursā, veicinot režīma ideoloģijai labvēlīgu semantiku sabiedrības uztverē. Kad nesen, caurskatot kādus internetā publicētas padomju Valmieras attēlus, uzdūros komentāriem par Sarkano Valmieru, nolēmu atvērt šo jautājumu diskusijai. Lūk, mans un daži citi viedokļi par šo jautājumu.
Pēdējoreiz Miķelis Valmieras senākajam puslīdz sākotnējā skatā palikušajam Gaujas šķērsojumam – vecajam bānīša tiltam jeb valmieriešu mīļi sauktam Dzelzītim pievērsās pirms vairākiem gadiem, kad mudināja tilta uzturētājus ar nopietnākām naglām vai skrūvēm stiprināt tilta galos sabūvētās kājnieku trepītes, precīzāk, to kāpienus, kuri šur tur bija nobrukuši. Tikai tāpēc, ka šķērsīši, uz kuriem kāpieni turējās, bija ar tādām īsām, gluži vai Dieva dotām skrūvēm piestiprināti: ja vēl bērneli izturēs, tad domās iegrimušu vīru kārtīgā letiņa svarā – nemūžam... Jāuzslavē pamudinātie dienesti un konkrētie izpildītāji, šķiet, nu jau labu laiciņu ar koka trepēm Dzelzīša galos viss OK.
Darbā burzos ap sešām valodām, bet kontā kopā ir astoņas, — uz jautājumu par juristei lingvistei nepieciešamajām prasmēm Eiropas Savienības institūcijās atsmaida kādreizējā valmieriete INESE GRĪNBERGA. Kāds bijis viņas ceļš, kas aizsācies Valmierā?
Nupat izskanējis lielkoncerts «Nāc līdzās Ziemassvētkos», kurā piedalās bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām, kur sava un stabila vieta ir Valmieras speciālās pirmsskolas izglītības iestādes «Bitīte» bērniem un viņu skolotājiem. Pati iestāde aizejošajā gadā nosvinēja 30 gadu darba jubileju, bet īsi pirms Ziemassvētkiem iestādes vadītāja GUNTRA KUKJĀNE saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas Pateicības rakstu. Tādu saņēma cilvēki, kuri godināti par to, ka veicinājuši izglītības pieejamību personām ar invaliditāti.
Laiks, kad stāvam uz gadu mijas sliekšņa, ir pateicīgs, jo tad ierasti atskatāmies uz paveikto, sapņojam par to, kas priekšā. Par viņai svarīgo runājām arī ar Guntru.
Pēc vērienīgas pārbūves Pārgaujas aptieka gaida valmieriešus daudz plašākās telpās.
Uzlabota vides pieejamība, aptiekas ēkā ierīkots lifts, lai cilvēki, kam pārvietošanās grūtības, arī māmiņas ar bērnu ratiņiem, ērti varētu vērt aptiekas durvis, apmeklēt ģimenes ārstus, speciālistus, laboratoriju, optiku.
Valmiera ir visjaukākā pilsēta Latvijā – tas ir pirmais, kas nāk prātā, kad kāds uzdod jautājumu par manu dzimto pilsētu, un tā tas arī visdrīzāk paliks vēl ilgu laiku.
Gatavojoties Pārgaujas ģimnāzijas 45 gadu jubilejai, iepazinos ar daudz radošiem un interesantiem cilvēkiem, kuru dzimtā vieta ir Valmiera. Meklējot saknes ģimnāzijas žetona gredzenam, uzmeklēju INGU EGLĪTI – 1998.gada Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas absolventi, skolas logotipa autori.
Nejauši manā redzeslokā nonāca romāns Valmieras klusās ielas, par ko gribētu atgādināt arī valmieriešiem. Kāds Valmieras žurnālists Jānis Tauniņš ar pseidonīmu Helmars Brauns, 1920. -30. gados publicēja rakstus par sabiedrības aktualitātēm dažādos laikrakstos. Zināms, ka viņš bijis Aizsargu organizācijā 20. gados, partijas Vislatvijas Tautas sapulce sarakstā kandidējis 1928. gada Saeimas vēlēšanās, tomēr neiekļuva. Dzīvojis Pārgaujā, Stacijas ielā 59.