Viedokļi

Rakņājoties interneta dzīlēs, uzgāju ziņu par pagājušajā ceturtdienā publiskoto ANO ekspertu ziņojumu, kurā vēstīts, ka par pasaules laimīgāko valsti atzīta Šveice, kurai ar nelielu atstarpi seko Islande, Dānija, Norvēģija un Kanāda, bet pirmajā desmitniekā iekļuvušas arī Somija, Nīderlande, Zviedrija, Jaunzēlande un Austrālija, kamēr Latvija atrodama tikai saraksta 89. pozīcijā, ievērojami atpaliekot gan no Igaunijas, gan no Lietuvas, kuras meklējamas attiecīgi 73. un 56. vietā. Pētījums balstīts vairākos faktoros, ņemot vērā iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, paredzamo veselīgas dzīves ilgumu, pastāvošo sociālā atbalsta sistēmu un korupcijas līmeni, līdz ar to no sarakstā iekļautajām 158 valstīm par visnelaimīgāko nosaukta Togo, aiz kuras ierindotas Afganistāna, Sīrija, Burundi, Benina, Ruanda, Burkinafaso, Kotdivuāra, Gvineja un Čada.

Sestdiena Latvijā atkal pagāja Lielās Talkas zīmē. Tik un tik maisu ar atkritumiem atkal savākti, būs atkal latiņa, ko nākamgad augšup celt. Pasākums visnotaļ atbalstāms, un tā tradīcijas kopjamas no gada uz gadu. Patiesībā jau ļoti daudz tiek padarīts, sakopts, iztīrīts šajā pavasara tautas vienotības dienā. Iespējams, ikdienā to visu paveikt nesanāk. Varbūt ir nepieciešamā tehnika atkritumu kaudzes sastumšanai lielākā kalnā un lielākam vienreizīgam  prom vedumam, taču pietrūkst tieši pāris desmitu darbīgu roku, kas vispirms to visu čakli kopā savāc. Savukārt varbūt tiem, kas draudzīgā bariņā būtu gatavi pastrādāt ārpus oficiālas kampaņas, nav kādu specifisku darba rīku — motorzāģu, pacēlāju, trimmeru, varbūt pat maza universāla visdara mini kāpurnieka, ko talkas dienā strādātājiem, protams, bez maksas uzsauc pašvaldība vai kāds uzņēmums...

Mediķu arodbiedrības protesta demonstrācija šopirmdien pie Nacionālās bibliotēkas bija akūti vajadzīga mūsu nacionālajai pašapziņai — pat ja šis pasākums raisīja necilu atbalsi. Beidzot Latvijā cilvēki pārvarēja vispārējo aklo bijību pret valsts varas pasludināto šābrīža «svēto govi» — ES prezidentūru.

Beidzot iespējams reģistrēties vasaras zaļākajam pārgājienam «Mana jūra», kas šogad sāksies Nidā (Latvijā) 26. maijā un beigsies Ainažos  28. jūnijā. Pievienoties gājējiem var jebkurā laikā un posmā.

Šonedēļ piedalījos starptautiskajā konferencē «21. gadsimta cilvēks un digitālā vide» Valmieras integrētajā bibliotēkā, kur bija ielūgti arī latviešu valodas skolotāji. Konference raisīja pārdomas par lasīšanas paradumu straujo maiņu, kas saistās ar tehnoloģiju attīstību. Ļoti interesants šķita projekta «Lasi, un tev sekos!» izvērtējums. Patika aizrautība, ar kādu skolēni dalījās piedzīvotajā.

Mūsu mājdzīvniekiem — suņiem, kaķiem un mājas seskiem — ļoti bieži ir sastopamas ausu saslimšanas. Biežākās ir bakteriāls auss iekaisums un sēnīšu izraisīts auss iekaisums. Bet viens no biežākajiem suņu un kaķu ausu iekaisumu cēloņiem ir ausu ērcītes.

Precīzāk būtu — ar tām Latvijā saražotajām šprotēm apmēram 250 tūkstošu nesaņemtu eiro vērtībā, kuras bija paredzētas Ķīnas tirgum, taču joprojām nav tikušas pat līdz Mongolijai. Kāpēc un kurš pie tā vainīgs?

Lai gan pēdējās desmitgadēs esam pieraduši veikalos, ēdnīcās, restorānos, benzīntankos un citās pakalpojumu saņemšanas vietās maksāt ar norēķinu kartēm, gādās arī vēl situācijas, kurās nepieciešama skaidra nauda.

Drīzumā gaidāmās Latvijas prezidenta un mazākā mērā virknes augstu amatpersonu vēlēšanas kārtējo reizi rada pārdomas par to, cik ierobežotas patiesībā ir mūsu iespējas ietekmēt šos procesus. Šim faktam, cita starpā, nevajadzētu nevienu pārsteigt, ja paraugās plašāk, tad ne mazāk ierobežotas ir arī citādi domājošo iespējas nokļūt pie reālās varas svirām.

Pašvaldībai ir pienākums dot saviem iedzīvotājiem informāciju par to, kas ir nolemts kādās sēdēs, kā turpmāk būs, kādas amatpersonas un kur var sastapt. Tas ir normāli, tādai informācijai ir jābūt, un to nedrīkst apšaubīt, jo tas ir likumā pašvaldībai noteikts pienākums. Jautājums ir — kā un par ko to beigās transformē?

Pēc notikumiem ceturtdien Rīgā, Jēkaba ielā, valsts augstākā likumdevēja Saeimas sēžu zālē jautrā vieglprātībā varam secināt, ka beidzot arī mēs esam atgriezušies parlamentu darbā daudz pieredzējušajā Eiropā tā pa īstam. Bija dzirdēts, ka valstīs, kurās deputāti jau pagājušajā  gadsimtā  likumus un lietas  sakārtojuši vismaz 50 gadus uz priekšu, ne viena vien sēde tiek aizvadīta ķīviņos, nelielās dūru cīņās,   kādā parlamentā deputāts debatēs pat Bībeli sācis lasīt. Par  tādiem  uznācieniem tad arī saka: «Tā mēdz notikt vien vecajā, labajā Eiropā!»

Nezinu, vai tas labi vai slikti, bet pats varu sevi pilnīgi noteikti pieskaitīt pie tiem, kas savā garāžā/šķūnītī/pagrabā/darbnīcā kādā vajadzības gadījumā var atrast simt un vienu derīgu sīkumu vai arī lielāku mantu. Tiesa, pa vidu būs arī desmitiem nederīgu lietu, tāpēc ģeldīgo vajadzēs pamatīgi pameklēt, jo līdz perfektai kārtībai manā eldorado, atzīšos, visai tālu, toties pēc katra nieka uz mūspusē lielāko tirdzniecības muzeju Depo man noteikti nav jābrauc. Gan nelielam koka darbiņam nepieciešamu dēļa galu vai saplākšņa strēmeli, gan vajadzīga lieluma skrūvi vai naglu sameklēšu, neizejot no pārdesmit kvadrātmetriem, kuros, kā latvieši mēdz teikt, vien tēva un mātes trūkst... Man tā patīk un ir ērti!

Šodien Valmieras bibliotēkā starptautiskā konferencē «21. gadsimta cilvēks un digitālā vide» tiekas publisko un skolu bibliotēku darbinieki, skolotāji, pusaudžu vecāki, lai spriestu par domāšanas, mācīšanās un lasīšanas paradumiem. Tēma aktuāla, jo pētījumi liecina, ka aptuveni piektdaļai pusaudžu un jauniešu ir vājas lasītprasmes, trūkst motivācijas lasīt. Lasīšanas paradumi ietekmē arī spēju izprast tekstu un strādāt ar to.

«Vienotības» un ZZS minstināšanās Valsts prezidenta vēlēšanu sakarā rada sabiedrībā neizpratni un jau arī nievas. Abu stomīgums šķiet viegli izskaidrojams. Pat pārāk viegli.

Nesen Latvijas lauksaimniecības eksperti Igaunijā piedalījās forumā «Kooperācija un lauku attīstība». Tajā visu trīs Baltijas valstu lauksaimnieki vienojās kopīgi meklēt risinājumus, kā piena krīzes situācijā stiprināt piena ražotāju kooperatīvus un neļaut piena uzpircējiem tos nodrupināt.

Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete pēdējā laikā mūs uzrunā gan no glancēto žurnālu vākiem, gan no televīzijas ekrāniem, jo, kaut arī oficiāli nav ne virzīta, ne apstiprināta, tomēr figurē kā viena no iespējamajām valsts prezidenta amata kandidātēm. Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ otrdienas vakarā Gundars Rēders viņu bija aicinājis Latvijas TV 1. kanāla iknedēļas raidījuma Viens pret vienu studijā, cenšoties izdibināt Kalnietes kundzes domas vairākos valstiski svarīgos jautājumos — par karu Ukrainā, Vienotības vienotību, oligarhu varu un politiskās sistēmas nepilnībām.

Nupat sanāca garāka telefonsaruna ar kādu pazīstamu vietējo uzņēmēju. Sākām par plīstošu tēmu — pārlieku jau plīstošiem polietilēna maisiņiem dārzeņu un augļu iesaiņošanai viņa veikalā un beidzām ar viedokļu apmaiņu par vērienīgo ieceri Vidzemes industriālā parka būvē, kurai sagaidāms pavisam nopietns atbalsts no Valmieras pašvaldības.

Šīs nedēļas sākumā kļuva zināms, ka Latvijas galvenais drošības dienests — Satversmes aizsardzības birojs (SAB) — atteicis trim Saeimas deputātiem izsniegt speciālo atļauju darbam ar valsts noslēpumu, kā arī nolēmis anulēt speciālo atļauju Valsts kancelejas direktorei Elitai Dreimanei. Atšķirībā no E. Dreimanes deputātu vārdi netiek izpausti, paziņojumā vienīgi norādīts, ka viņi ir informēti par šo lēmumu.

Labi, ja starp pārlieku daudzajām dramatiskajām ziņām, kas pludo laikrakstos un zib televizoros, pa reizei parādās arī tādas, kas priecē, dod cerību.

Vairāk nekā 200 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bijuši spiesti pamest mājas un  ģimenes, lai pelnītu naudu ārzemēs, liela  daļa — tikai tāpēc, ka nav spējuši atdot bankās ņemtos kredītus. Pērn rezidenti un nerezidenti Latvijas bankās kopumā ir ieguldījuši vairāk nekā 22 miljardus eiro, savukārt bankas kredītos izsniegušas mazāk nekā 15 miljardus eiro (Komercbanku asociācijas dati). Kur palika vairāk nekā pieci miljardi eiro? Aizplūda citu valstu ekonomikas attīstīšanai?